Latvijas čigānu biedrības līdera Normunda Rudeviča pasakainais vēriens sabiedējis daudzus kaismīgus integrācijas idejas aizstāvjus.
Kopš gada sākuma viņš apbraukājis pašvaldības ar rosinājumu veidot specializētus čigānu ciematus, kurās viņi varētu savrupi no pārējām Latvijas tautībām dzīvot, mācīties, strādāt, vairot labumus un atražot paši sevi. Izveidot kaut ko līdzīgu čigānu kolhoziem.
°Ir nosauktas pat summas – četri privātmāju ciemati, katrs ar 50 privātmājām, vairākām ražotnēm un kopējām izmaksām 160 miljonu eiro. Normundam Rudevičam padomā arī finansējuma avots – viņš Neatkarīgajai skaidro, ka ciematus būvēs valsts, saņemot naudu no Eiropas Savienības, kas jau rezervējusi čigānu labklājības vairošanai Eiropā 26 miljardus eiro.
Blefo par zemi
Latvijas izredzes uz naudu esot ļoti labas, jo šādu integrācijas modeli nevienas citas valsts čigāni nepiedāvājot. Zemi vērienīgā projekta īstenošanai došot pašvaldības. «Es jau biju pie Lāčplēša, Rāviņa, Boķa,» dažādu pašvaldību vadītāju uzvārdus lietišķi uzskaita romu līderis. «Zemes Latvijā ir daudz, un pašvaldības ir gatavas to ieguldīt.» Rodas iespaids, ka viņa ideja patiešām visus aizrāvusi, tomēr patiesībā optimisms tiek krietni vien pārspīlēts. To, ka tikšanās ir bijusi, Valmieras mērs Inesis Boķis Neatkarīgajai apstiprina. Taču zemi speciāli čigāniem pašvaldība neplāno piešķirt. «Tikšanās laikā tika uzsvērts, ka ciemata celtniecībai būtu nepieciešama vairākus desmitus hektārus liela teritorija. Ņemot vērā, ka Valmieras pilsētas pašvaldības administratīvā teritorija jau tagad ir blīvi apdzīvota, ir grūti iedomāties tik vērienīga objekta izveidi pilsētā. Tāpat jāpiebilst, ka, pēc iedzīvotāju reģistra datiem, Valmieras pilsētā deklarējušies apmēram 150 romu tautības pārstāvji, kas ir 0,5% no kopējā iedzīvotāju skaita. Rudeviča kunga priekšlikums prasītu ievērojamas investīcijas no pašvaldības, kas būtu nesamērīgi lielas, ņemot vērā potenciālo ieguvēju skaitu.»
Izrādās, ka arī runas par milzīgo naudas kaudzi, ko Eiropas Savienība it kā rezervējusi tieši čigānu tēriņiem, būtu pārbaudāmas. Vismaz par integrācijas jautājumiem atbildīgās Kultūras ministrijas rīcībā pagaidām nav šādu ziņu. Cita lieta, ka ignorēt Normunda Rudeviča sapņus ministrija nevar, jo viņš Latvijas čigānus pārstāv Mazākumtautību konsultatīvajā padomē.
Integrācija vai segregācija?
Ideja par čigānu ražošanas ciematiem nav pilnīgi jauna, jo pirms gadiem desmit par ko līdzīgu domāja Sabiles čigāni. Viņiem būs sava ferma, staļļi, dārzi. Paši strādās, pelnīs, kops savu kultūru – neviens nezags, netirgos narkotikas un neslinkos, bērni skolā mācīsies. Arī toreiz viss atdūrās pret zemes jautājumu. Čigānu kolhozs netapa, bet kopiena izčākstēja, vietējiem līderiem aizbraucot lasīt sēnes Īrijā.
Integrācijas politikas veidotājiem arī tagad ir šaubas par to, ka slēgts ciemats būtu atbilstošs integrācijas jēgai – iekļauties apkārtējā sabiedrībā.
Būvēt un apvienoties slēgtos ciematos Latvijā spēj vien cilvēki, kuru kopīgā pazīme ir nevis tautība, bet bagātība un spēja atļauties maksāt lielus kredītus.
Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības nodaļas pārstāvis Deniss Kretalovs slavē Normundu Rudeviču. Kopienas iniciatīva pati par sevi ir atzīstama. Tomēr, pēc viņa domām, čigānu noslēgšanās savos ciematos vērsta uz segregāciju, nevis integrāciju. Turklāt pagaidām visa šā ciematu koncepcija izklāstīta 10 lappusēs, bez saprotamiem aprēķiniem.
Atšķirībā no citām valstīm vērienīgu tēriņu tieši romu vajadzībām Latvijā nevar būt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu ir maz. Pēdējā tautskaitē uzskaitīti vien 6489 šīs tautības pārstāvji. Tātad ciemata ideja būtu izskatāma tikai tad, ja tā risinātu jebkādas tautības trūkumcietēju problēmu, spriež D. Kretalovs.
Tiesībsarga pretruna
Pārsteidzoši, ka čigānu nošķiršanos atsevišķos ciematos atbalsta arī Tiesībsarga birojs. Tas gan neanalizē šīs ieceres finansiālos aspektus, taču norāda uz čigānu vēsturisko dzīvesveidu. Biroja Tiesiskās vienlīdzības nodaļas vadītāja Šarlote Bērziņa skaidro: «Romu tāpat kā ikvienas mazākumtautības kultūras vērtību, tradīciju saglabāšana ir nozīmīga, līdz ar to arī vietas, pasākumi, tostarp ciemati, kur tiek saglabātas un attīstītas šīs tautas kultūras vērtības, ir atbalstāmi. Romiem ir svarīga nometnieku, taboru dzīvesveida saglabāšana un parādīšana plašākai sabiedrībai, kas mazinātu negatīvos aizspriedumus pret romu kopienu, un palielinātu izglītības un nodarbinātības iespējas romu kopienai.»
Šāda atziņa šķiet pārsteidzoša, ja atminas, ar kādu entuziasmu Tiesībsarga birojs no Latvijas skolām ravēja laukā čigānu klases, uzskatot, ka tās veicina segregāciju, bērnu dalīšanu pēc etniskā principa. Pašlaik faktiski vienīgā mācību iestāde Latvijā, kur vienā klasē mācās daudzi čigānbērni, ir Ventspils vakara vidusskola. Nevienam citas tautības bērnam kopā ar čigāniem te mācīties nav liegts, un daži to arī dara. Atšķirībā no Sabiles, kur pēc čigānu klašu slēgšanas kopiena ir paputējusi, Ventspilī tā ir salīdzinoši spēcīga. Lielā mērā tāpēc, ka caur bērniem tai var piekļūt vietējais Sociālais dienests. Skolas direktores vietniece Iveta Rubene prognozē: «Ja mūsu bērnus saliks dienas skolās, 70% no viņiem paliks uz ielas.» Bet – ja tāda ir integrācijas cena, tad labāka ir segregācija. Pašvaldības strīds ar Tiesībsargu turpinās, bet Kultūras ministrija jau sliecas domāt, ka Ventspils čigāniem jāliek miers – lai viņi mācās, kā labpatīk viņiem pašiem, nevis tiesībsargam. Galu galā, ar ko tad skola daudziem čigānbērniem ir sliktāka par ciematu daudziem čigāniem.
