Gandrīz katrā darba kolektīvā kāds piedalās Dziesmu un deju svētkos. Arī SIA Mediju nams nav izņēmums. Portāla nra.lv redaktore Ilze Zālīte kora dziedāšanai ir uzticīga jau 27 gadus un šobrīd darbojas divos kolektīvos, bet reklāmas daļas vadītāja Vivita Ziediņa un tirgvedības vadītāja Linda Zagorska – ar sirdi un dvēseli atdevušās dejotpriekam.
Ilze Zālīte ar mūziku sadraudzējusies ap gadiem 13. Kāpēc ne agrāk? Mamma uzskatījusi, ka tik nepacietīgam un rāmjos grūti iedabūjamam meitēnam mūzikas skolā nav vietas. Jo pie klavierēm vai jebkura cita instrumenta jāpavada gana garas un vienmuļas stundas - atkārtojot vienu un to pašu. Nu tāds nemiera gars nenosēdētu!
Divu koru tradīcija
Tīņa gados radusies vēlme būt piederīgai kādai radošai kopībai, ko vēl vairāk paspilgtinājuši pārmaiņu vēji Latvijā - Atmoda, dziesmotā revolūcija. Brīvības nojausmas sakrita ar pašas neatkarības un patstāvības izpausmēm. Mamma ņēmusi līdzi uz dažādiem pasākumiem, arī Mežaparka Lielo estrādi. Dzirdējusi gan Līvus, gan Čikāgas piecīšus, gan citus dziedātājus. Un tad apņēmusies - dziedās arī pati. Interesanti, ka neviens cits ģimenē nav to darījis, ne arī jel kā izrādījis interesi par kora mākslu. Pirmā Ilzes izvēle bijusi meiteņu kolektīvs, taču ātri sapratusi, ka tā tomēr nav viņas īstā vieta. Un kāpēc gan to nevar darīt divos koros? Tā sākusi dziedāt jauktajā korī, jo tur ir foršāka ārpusdziedāšanas dzīve. Saulgrieži Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā tolaik bijusi unikāla parādība skolu kolektīvu plejādē. To vadījusi diriģente Baiba Mangule, kura Atmodas kustībā piedalījās pati un iesaistīja arī skolēnus. Viņu sauca uz paklāja un audzināja, taču no sava viņa neatkāpās. Kopā ar dziesmu garu tas viss bijis ļoti iedarbīgs kokteilis jaunajām sirdīm.
Šo tradīciju - dziedāšanu divos koros - Ilze turpinājusi arī pēc ģimnāzijas absolvēšanas. Viens, kurš cēlis profesionālo varēšanu (tādu viņas mūžā bijuši vairāki - arī ļoti augstas raudzes, kā Balsis un Muklājs), otrs - dzimtās skolas absolventu koris, no kura aiziet vienkārši neesot iespējams, jo tas esot dvēseles prieka avots. Arī šajos Dziesmu svētkos viņa piedaloties kā «viena divos». Otrs šobrīd ir Sonore, kurā dziedot jau 13 gadu.
Atkal klāt ir Dziesmu svētki, bet atmiņā ļoti spilgti palikuši viņas paši pirmie, 1990. gadā notikušie, kad dziesmotā revolūcija sita visaugstāko vilni. Tur piedzīvotais pacēlums ir bijis viens no stimuliem, kas, paejot atkal piecu gadu ciklam, nekad nav licis šaubīties - piedalīties vai nepiedalīties? Skaidrs, ka - jā! Jo kur vēl sajust to dziesmu un kopības garu vislabāk? Daudzi viņas vienaudži arī ir palikuši uzticīgi kora dziedāšanai. Jo tas tolaik un arī tagad viņiem ir visspēcīgākais vilcējspēks. Jo, ja nepiedalies Dziesmu svētkos, tad, mazliet pārspīlējot, varot teikt - tevis tad nav vispār.
No Dzintariņa līdz Sen Līgo
Vivita Ziediņa pirmo reizi Daugavas stadionā dejojusi 1979. gadā. Tolaik kā Viļa Lāča Rīgas 31. vidusskolas 2. klases skolniece - visjaunākā un mazākā deju kolektīva pulkā.
Joprojām spilgti palikuši atmiņā tie Skolēnu dziesmu un deju svētki. Toreiz lijis kā pa Jāņiem, stadionā, kurā vēl nebija mākslīgā seguma, viļņojusies teju dubļu jūra. Noskrienot no laukuma, kājas bijušas kā tādiem laukstrādniekiem. Kā dabūt tīras? Tikai ielēkt vislielākajā peļķē ar visām kurpēm un zeķēm! Vēl atminoties to, ka, lai neatņemtu mazajiem rīdziniekiem to prieku būt kopā visu svētku laiku, kā tas bija «nerīdziniekiem», vecāki noorganizējuši iespēju dzīvot dzimtajā skolā. Mazliet jau smieklīgi iznācis, jo Vivitai mājas ar roku bijušas sasniedzamas. Bet tam nācis klāt arī liels pluss, jo vienuvakar mamma atnesusi mazajiem dejotājiem pilnu bļodu ar pankūkām.
Skolas deju kolektīvu toreiz vadījusi ģeogrāfijas un ritmikas skolotāja Olga Freiberga, kuru šobrīd pazīstam kā Dzintariņa māksliniecisko vadītāju. Kad pēc bērniņa nākšanas pasaulē viņa skolā vairs neatgriezusies, jo sākusi kopā ar savu māti Zinaīdu Zeltmati uz pilnu slodzi strādāt Dzintariņā, viņa aicinājusi tam pievienoties arī labākos dancotājus no 31. vidusskolas. Aizgājušas sešas meitenes un trīs puiši. Izturējušas piecas meitenes. Viens no iemesliem atbirumam - nebija viegli izbraukāt trīs reizes nedēļā uz mēģinājumiem no Vecmīlgrāvja uz Rīgas centru. Un kur tad vēl koncerti! Patiesībā visa ģimenes dzīve bijusi pakārtota dancošanai. No tiem laikiem Vivitai palikušas trīs ciešākās draudzenes. Kad pāraugusi Dzintariņa vecumu, aizgājusi uz Liesmu pie Imanta Magones. Pēc tam gan bijis pārrāvums, jo piedzimusi meitiņa Liene. Un tad sākusi savu atvasīti vadāt uz Dzintariņu, un, tāpat kā mamma, arī meita pēc tam aizdancojusi uz Liesmu. Iznācis tāds skaists aplis, kas gan viņas dzīvē neesot vienīgais. Kad jau bērns paaudzies, izlēmusi, ka jāatsāk dejot. Vēl tikai 23 gadi bijuši, varējusi vēl jauniešos dancot, taču mājai blakus bijis kultūras nams, kur mēģinājis vidējās paaudzes deju kolektīvs Auda. Nolēmusi, ka ies uz to, un vīru arī pierunājusi piedalīties. Pēc pāris gadiem atkal nācies iepauzēt, jo pasaulē nācis dēliņš. Kad abi bērni jau bija «apvēlušies», radies brīvāks brīdis. Un tad acīs iekritis deju kolektīvs Līgo Jāņa Purviņa vadībā. Te nu ir tas otrais aplis, jo mēģinājumi notikuši Mazajā ģildē, kur savulaik Dzintariņā ne vienas vien deju čības noplēstas. Šobrīd Vivita jau desmito sezonu dejo Sen Līgo, kas ir Līgo «atvase». Šis gads kolektīvam, ko vada Andis Lagzdiņš un koncertmeistare Alvīne Eriņa, bijis veiksmīgs - svētku lieluzveduma Māras zeme repertuāra apguves skatē iegūta augstākā pakāpe.
Treji gadu desmiti sadancoti
Jau no triju gadu vecuma deju grīdu sākusi «mīt» Linda Zagorska. Un kopš pirmajiem deju soļiem Lielvārdes Pūpolītī līdz pat šim laikam dejošana ir viņas vaļasprieks, kuru nekad nav pārtraukusi. Starp citu, visi Lindas ģimenē ir lielākā vai mazākā mērā saistīti ar dejošanu. Vienubrīd gan, kad sākusi iet Lielvārdes mūzikas skolā, dziedājusi arī korī. Lai arī tas paticis, tomēr dejošana ņēmusi virsroku. Pūpolītī nodancoti vairāki gadi, bet nu viņa par savējo jau astoņus gadus sauc Teiksmu. Ik nedēļu divas reizes uzcītīgi tiek iets uz mēģinājumiem, un nereti tamdēļ tiek atliktas daudzas citas lietas. Jā, varot teikt, ka liela daļa dzīves aiziet dejošanai. Bet tas ir lieliski, un viņa iesakot bērnus iesaistīt tajā jau mazotnē, jo tas ļoti disciplinē, izkopj stāju, paplašina draugu loku un intereses.
Vaicāta par visspilgtāk atmiņā palikušajiem svētkiem, Linda atzīst, ka visdziļāk sirdī iekritis 2014. gada deju lieluzvedums Mežaparka Lielajā estrādē Lec, saulīte!. Viņa nezinot nevienu dejotāju, kam nebūtu tādas pašas izjūtas kā viņai. Jo horeogrāfija, scenogrāfija, mūzika salējusies kā viens veselums. Labi bijis arī tas, ka nebija vis ierastais Daugavas stadions, bet Mežaparka estrāde, jo tas piešķīris uzvedumam intimitāti un mistērijas noskaņu. Esot priecīga, ka tituldziesma iekļauta šo Dziesmu svētku repertuārā. Jo, to dzirdot, viss atmiņā uzvilnījot no jauna. Jo, lai cik skaisti būtu Deju svētki, tomēr, kad tik daudzos ir būts, grūti izdalīt ko vienu. Tie tomēr saplūst kā vienā upē.
Ja tomēr vēl kāds jāizceļ, tad 2013. gada svētki, jo TDA Teiksma laureātu skatē izcīnījis GRAND PRIX. Un tāpēc ticis tas gods ienest Daugavas stadionā Latviešu deju svētku karogu. Varot būt tikai pateicīga vadītājam Jānim Ērglim un deju kolektīvam, ka varējusi būt klāt tajā visā.
Lai gan pašai sava tautastērpa Lindai vēl nav, viens solis tuvāk tam ir sperts. Šobrīd izšujot pati savu Bārtas novada vaiņagu - gan ar citu krāsu gammu atšķirībā no tradicionālā. Kaut arī saknes neesot no Kurzemes puses, taču tas ļoti patīkot un tajā tik organiski jūtoties.
