3.lapa
Ekonomiskās krīzes bērns
Pirms gandrīz desmit gadiem, kad Latvijas sabiedrības noskaņojumā valdīja ekonomiskās krīzes raisīta «lielā depresija», dažiem dobelniekiem radās doma par folkloras kopas dibināšanu. Kopas dibināšanas gads ir 2011., bet ceļš uz to mērāms apmēram divu gadu garumā. Šovasar Leimaņi jau ierasti piedalīsies gan folkloras festivālā Baltica, gan arī Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos.
«Kam mūsdienās vajag piedalīties folkloras kopā? Es pati visu laiku uzdodu jautājumu - kāpēc cilvēkam jānāk uz folkloras kopu, un atbilde ir - kopā būšana, jo ikvienam cilvēkam sajūtas ir svarīgas. Leimaņus kopā tur tas, ka kodols, kas izdomāja, ka grib veidot folkloras kopu, turas spēcīgs. Domāju, ka ikvienu kolektīvu kopā notur sajūtas, interese, gribēšana,» saka folkloras kopas Leimaņi vadītāja Inese Mičule. Apmēram 20 cilvēku lielajā saimē, kas lielpilsētas mērogiem būtu ļoti mazs kolektīvs, bet salīdzinājumā ar mazākām apdzīvotām vietām, kur nereti folkloras kopā ir vien četri, seši dalībnieki, tiek darīts viss, ko parasti dara folkloras kopās - dziedāts, dejots, spēlēts, iets rotaļās... «Galvenais ir pašam gribēt un atrast laiku mācīties. Ir tādi, kas atnāk un saka, ka savulaik esot izmesti pat no kora, tāpēc diez vai dziedāšot. Vienkārši ir jādzied, tad arī atveras balss. Un mēs tieši tā arī darām - koncertos un skatēs dzied par sevi pārliecinātākie un drošākie, bet mēģinājumos katrs kādreiz esam saucējs, katrs kādreiz esam dziesmas sācējs, katrs dabū savu pantiņu nodziedāt. Pirmajā gadā ir grūti, galvenais - noticēt sev, ka var. Grūtākais man kā vadītājai ir pārliecināt cilvēku par viņa paša spējām. Ir tādi, kas apgalvojuši, ka nedziedās, nebūs saucēji, un tagad to dara. Un to iespējams panākt, ja ir atbalstošs kolektīvs, ja ir mugurkauls, kas uzmundrinās, nevis pasmiesies.»
Folkloras kopas vadītāja uzsver, ka bieži vien mēģinājumi paiet garās sarunās par kādu tēmu, jo starp dalībniekiem ir tādi, kam «patīk urbties dziļāk», tomēr mikroklimatam svarīgi ir diskutēt, neuzstājot uz vienu pareizo redzējumu. «Latvietis savai valstij simtgadē varētu uzdāvināt savas dzimtas apzināšanu, tās izpēti. Dzimtas koku ir būtiski zināt tālāk par vecākiem un vecvecākiem. No kurienes es nāku, kas es patiesībā esmu, no kurienes nāk manas dziļākās saknes? Katram pašam sev atrast atbildi uz to, kas vispār ir latvietis. Šobrīd globalizācija tik ļoti ir izplatījusies, ka aizejam galējībā - visi kļūstam vienādi. Latvietība ir tas, kas patiešām ir mūsu, mans, pie tā var pieturēties. Tāda pamatīga sajūta. To arī novēlu mums pašiem turpmākajam darbam - pozitīvismu, gribēšanu būt kopā, ticību sev - tik vienkārši.
