Publiskajā telpā izskanējušo apgalvojumu, ka kultūra Latvijā ir pārfinansēta, paši šajā jomā strādājošie uzskata par nepatiesu.
Drīzāk līdzekļu hroniski pietrūkst, ko rāda arī Valsts Kultūrkapitāla fondam (VKKF) pieteiktie, bet nerealizētie projekti.
Lai gan Eiropas Savienības Statistikas biroja (Eurostat) skaitļi rāda, ka te tai tiek krietni biezāks rieciens nekā vidēji Eiropā, tie neatklāj īsto ainu - tajos tiek iekļautas arī tādas pozīcijas, kam nav tiešas saistības ar nozari.
Vairāk nekā Eiropā
Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas rīkotajā diskusijā Vai kultūra Latvijā ir pārfinansēta? Fiskālās disciplīnas padomes vadītājs Jānis Platais, kuram tiek pārmests par šādu izteikumu kādā intervijā, atzina, ka nevar apgalvot, ka tā ir. Padome līdz šim nav pētījusi kultūras nozari, tomēr apkopotie skaitļi rādot, ka kopumā finansējums šai jomai nebūt nav tik trūcīgs. Piemēram, Eurostat statistika par 2015. gadu atklāj, ka kultūrai, kas gan ir ietverta vienā sadaļā ar izklaidi un reliģiju, atvēlēti 1,6% no IKP, kamēr vidēji Eiropā tas ir 1%. Savukārt valsts budžeta izdevumu griezumā tajā pašā gadā nozarei tikuši 4,4%. «Gribu norādīt, ka tad, kad jautājam, kur ņemt naudu veselības aprūpei, mums ir divas iespējas. Viena ir kāpināt budžeta ieņēmumus, otra - pārdalīt no citiem. Un, ja mēs skatāmies, kas saņem proporcionāli vairāk nekā pārējie, tās ir izglītība un kultūra,» akcentēja Jānis Platais.
Diemžēl apgalvojums, ka kultūra ir pārfinansēta, sabiedrībā noskanējis gana plaši, tāpēc Kultūras ministrijai (KM), kad tā lūdz papildu līdzekļus valdībai un Saeimai, nereti tiekot atgādināts par to, norādīja KM valsts sekretārs Sandis Voldiņš, un tas viņam liekot vaicāt: «Pārfinansēta pret ko? Pret citām nozarēm? Pret atdevi?» Viņš arī vērsa uzmanību uz to, ka, papētot Eurostat statistiku, atklājušies vairāki absurdi: piemēram, valsts dotācija teātriem izdevumos kļūdaini ieskaitīta divreiz, bet muzeju vai teātru par biļetēm nopelnītais arī iekļauts valsts izdevumos kultūrai.
Jābūt prioritātei
Kopumā finansējumu nozarei KM valsts sekretārs raksturoja kā vidēju. Tomēr tas ir gana kritisks jomās, kur nauda neienāk caur kādu valsts institūciju, kā tas ir literatūrā un vizuālajā mākslā. Viņam pievienojās arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese un VKKF vadītājs Edgars Vērpe: no šajās jomās strādājošiem nevar gaidīt pienesumu valsts budžetam nodokļu veidā. Reti kurš pārtiek tikai no sava radošā veikuma, vairākums strādā kur citur. Bet atteikties no savas literatūras nevar, jo - «ja latviski neviens nerakstīs, tad ko mēs te darīsim?» retoriski vaicāja Edgars Vērpe. Tāpēc, ja gribam latviešu literatūru, tā valstij ir jāatbalsta, piešķirot rakstniekiem stipendijas un pabalstus. «Tieši valoda un kultūra ir tā, kas padara Latviju par to, kas tā ir, tāpēc kultūrai noteikti jābūt prioritātei. Pilnīgi normāli būtu, ja tā saņemtu 2% no IKP. Dzīvojot blakus Krievijai, kas to vien gaida, lai mums paslīd kāja, kultūra ir labāks ierocis nekā tie militāristi ar četriem tankiem. Igauņi to vienmēr ir sapratuši, kamēr Latvijā ne,» rezumēja Edgars Vērpe. Viņš arī noteikti iebilda pret priekšstatu, ka kultūra ir tikai dotējama un tērējoša. Piemēram, Cēsu festivāls pilsētai dodot milzu uzrāvienu - izdevumi, to rīkojot, ne tikai kompensējas, bet ir ar plusa zīmi, jo ienākumi no tā tiek gan viesmīlības, gan ēdināšanas, gan citām jomām.
Lai gaisinātu iespaidu, ka, piemēram, teātris ir ļoti pārdotēts, KM valsts sekretārs norādīja: ja Vācijā tam ir 70% budžeta naudas, bet 30% - pašu nopelnītais, tad Latvijā tas ir 40 pret 60. Tirgus ekonomika spiež teātrim uzņemties milzīgu pārslodzi. Nacionālajā teātrī notikušas 515 izrādes gadā, ar vidēji 90 līdz 97% pārdoto vietu. Arī Rundāles pils, kas ir lielākais darba devējs novadā, divas trešdaļas no sava budžeta nopelna pati. No 4 miljoniem eiro valsts iedod 1,4 miljonus. Te ir tas tirgus aspekts, ar ko kultūra arī šobrīd nodarbojas, teica Sandis Voldiņš.
Nevairās no reformām
Viens no pierādījumiem nozares nepietiekamajam finansējumam ir tas, ka pieprasījums pēc atbalsta projektiem ir piecreiz lielāks, nekā VKKF spēj to apmierināt, akcentēja Edgars Vērpe. «Projektu īstenošanai naudas trūkst teju visos sektoros,» viņam pievienojās arī S. Voldiņš. Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam ar dotāciju, kas ir 8 miljoni gadā, pietiek tikai nomas un komunālo pakalpojumu segšanai, bet visam pārējam pašam jāmeklē līdzekļi. Tieši īres maksājumi ir tie, kas veido prāvu daļu KM budžeta, tāpēc «no tiem visvairāk gribētu atteikties, ja būtu iespējams», atzina KM valsts sekretārs.
Sandis Voldiņš arī atgādināja, ka nevar pārmest nozarei, ka tā gribētu izvairīties no reformām un savu izdevumu pārskatīšanas, jo krīzes laikā KM tika nogriezti 44%. 2008. gadā bija 59 iestādes, bet šobrīd tās ir 28, ceturtā daļa darbinieku tika atlaista, turklāt atalgojums kritās par 140 eiro mēnesī. Un tas viss nozīmē, ka nozare ir tā reformējusies kā teju neviena cita. Arī Edgars Vērpe piebilda, ka VKKF grieziens bija vēl sāpīgāks - 75%.
Priecējot, ka, par spīti visam, nozare «darbojas labi»: rādītāji aug, tostarp VKKF apsaimniekotie līdzekļi, un to rāda arī Nacionālā attīstības plāna starpziņojums. Kultūras groza pakalpojumus Latvijā vidēji izmanto vairāk nekā citur Eiropā - mēs gan ieguldām, gan patērējam vairāk, to pierāda arī pārdoto biļešu kāpums. Arī uz ārzemēm «aiztirgotā» ziņā esam starp līderiem - otrajā vietā aiz Lielbritānijas, pozitīvos aspektus izcēla Sandis Voldiņš.
