Vokālās mākslas jomā Latvija var lepoties ar gana plašu starptautiskajā apritē spilgti sevi apliecinošu dziedātāju plejādi. Viņu gaitām atkarībā no laika un pieejamo līdzekļu piedāvātājām iespējām var sekot līdzi, dodoties operceļojumos, kā arī laiku pa laikam kinoteātra tumsā ar kameru un satelītu starpniecību.
Tāpēc loģiska ir interese par šīs nozares attīstību un nākotnes perspektīvām. Vai arī pēc, teiksim, desmit piecpadsmit gadiem varēsim lepoties ar Latvijas zvaigznēm pasaules operteātros un tepat mājās? Februārī iespaidus par topošajiem vokālistiem varēja iegūt februārī atzīmētajos operstudijas Figaro 21. jubilejas koncertos - divos, turklāt pārpildītos, bet mēneša nogalē Mazajā ģildē ciklā Ceļojums mūzikā bija iespēja tuvāk iepazīt Airas Rūrānes vokālās klases audzēkņu sniegumu pusotru stundu garā koncertā. Abi šie notikumi liek secināt, ka aug jaunas, skanīgas balsis ar lielu māksliniecisko potenciālu, taču izšķirošs būs ieguldītais darbs un gudri lēmumi attiecībā uz balss materiāla attīstību ilgtermiņā, rūpīgi izvēloties repertuāru un pamazām pārvarot tehnisko šķēršļu joslu prasmīgu, ieinteresētu un pašizglītībā aktīvu pedagogu, kas nereti ir arī aktīvi skatuves profesionāļi, vadībā.
Operstudijas Figaro jubilejas koncerts (4. februārī) apliecināja šādas skatuves laboratorijas absolūtu nepieciešamību, jo, galu galā, kur tad lai topošie operas solisti gūtu skatuves pieredzi, ja ne studijā? Turklāt diriģents Viesturs Gailis jau ilgus gadus ir arī repertuāra pionieris, piedāvājot jaunajiem dziedātājiem un arī publikai vairākus Latvijas pirmatskaņojumus vai reti iestudētas operas. Šī gada koncerti ar Ferručo Buzoni Arlekīnu un Žaka Ofenbaha Orfeju pazemē nebija izņēmums. Figaro koncerti vienmēr ir īpaši ar to, ka uz vienas skatuves uzstājas ļoti dažādas profesionālās raudzes dziedātāji, kas sniedz ausīm dzirdamu pārskatu par situāciju vokālās mākslas pedagoģijā un profesionālajā praksē.
Buzoni Arlekīns, risināts intensitātes ziņā pablāvā, tomēr estētiski izteiktā delartiskās komēdijas stilā, Uģa Brikmaņa režijā un ar Evijas Dāboliņas kostīmiem atklāja jau tradicionālu situāciju, kad uz vienas skatuves dzied skolotājs un skolnieki, kas vokālo mākslu atklāj amata prasmju nodošanas gaismā arī tad, ja skolotājs pagaidām izklausās par galvas tiesu pārāks. Kalvis Kalniņš acīmredzami ir Krišjāņa Norveļa aktieriskā artistiskuma mantinieks publikas uzmanības piesaistīšanas ziņā, tomēr jaunajam baritonam ir kur augt un par ko rūpēties, lai teatralitāte būtu līdzsvarā ar vokālo kvalitāti. Konkrētajā iestudējumā tas pats sakāms par soprānu Jūliju Vasiļjevu, citkārt ļoti spožas, dzidras un kustīgas balss īpašnieci. Rihards Millers (drēbnieks Mateo) un Andris Kipļuks (Leandro) bija tēlojumā atturīgāki un vokāli stabili, tāpat arī jaunākie iestudējuma dalībnieki Artis Muižnieks (Abats) un Jana Lute (Anunciata). Kopumā visam iestudējumam muzikāli pietrūka sāls un kontrastu, kas tik raksturīgi gan delartiskajai komēdijai, gan Buzoni tomēr modernistiskajai mūzikai.
Ofenbaha Orfejs pazemē izvērtās krāsaināks un vitālāks ne tikai tāpēc, ka tā tomēr ir operete. Pirmkārt, ļoti veiksmīgs bija solistu tandēms Orfeja un Eiridīkes lomās, nesot priecīgu atkalredzēšanos ar Rinaldu Kandalincevu un jaunu ampluā Laurai Teivānei, kura vairākkārt jau uzstājusies arī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Abu solistu skatuviskais briedums un saspēle, kā arī tembrālā saskaņa un muzikalitāte bija iestudējuma lielais trumpis. Kārtējo reizi priecēja Regīnas Kaupužas veikums, topošos vokālistus pārvēršot par ne mazāk veiksmīgiem dejotājiem dzeltenajos tērpos ar pagarinātām piedurknēm (kāpēc šī asociācija ar trakokreklu?!), kuru azartiskā iedvesma krietni pārspēja mūziķu grupas mākslinieciskās iespējas un sniegumu par spīti lielajai centībai un diriģenta pašaizliedzīgai atdevei. Lielajā pūlī gan atsevišķas pērles vokālistu sniegumā noķert bija grūti, tomēr kopaina apmēram skaidra - ir gana daudz soprānu, kuru galvenais uzdevums būtu atrast savu pareizo ampluā, un vairāki baritoni un basi, par kuriem, visticamāk, dzirdēsim tuvāko pāris gadu laikā.
Figaro jubileja kalpoja par iedvesmu, lai mazliet ielūkotos Airas Rūrānes klasē, izmantojot iespēju, ko piedāvāja jau pieminētais koncerts Mazajā ģildē 21. februārī. Solo ārijās daudz spilgtāk atklājās topošo solistu, sevišķi Emīlijas Leiškalnes, Terēzes Upatnieces, Viktorijas Pakalnieces, Mārtiņa Ruska, Ilzes Grēveles un Jurģa Marcinkēviča, individuālās iespējas gan vokālās izaugsmes, gan artistiskā potenciāla ziņā. Prasme sevi pasniegt nav mazāk svarīga par grodu skaņdarba interpretāciju, bet, atrodoties aci pret aci ar skatītājiem, lai arī tie būtu tuvinieki un draugi, vienam pašam ar pavadošo pianistu, ir pavisam cita mēroga izaicinājums nekā lielā barā dejot Ofenbaha kankānu un dziedāt korī.
Mazliet mulsināja baroka mūzikas nospiedošais īpatsvars koncerta programmā, jo šis stils prasa krietni izsmalcinātāku tehniku, (tostarp elpas pārvaldību un koloratūras) nekā tā, kas šobrīd ir jauno dziedoņu arsenālā, tādēļ bieži cieš arī intonācija. Bet, iespējams, tam ir saistība ar vokālās mākslas programmas apguves nosacījumiem, ja mūzikas stili tiek apgūti atbilstoši to lineārajai vēsturei. Kamēr atzinumi par snieguma detaļām šoreiz diez vai jāiznes ārpus pedagoga un studenta darba telpām, skaidrs ir tas, ka Latvijas vokālistu rindas tuvāko piecu gadu laikā varētu tikt papildinātas ar krietnu skaitu jaunu dziedātāju, un tā ir priecīga ziņa, cerams, arī Latvijas Nacionālajai operai. Cik gatavi Mūzikas akadēmijas beidzēji ir uzreiz iekļauties intensīvā profesionālajā dzīvē, ir cits un jau daudz sarežģītāks jautājums.
