Martā grāmatnīcu plauktos vajadzētu parādīties kādam jaunumam, kas nenoliedzami izraisīs interesi ne tikai literatūras pētnieku aprindās. Kādi būs jaunie Aspazijas Kopoti raksti, par to saruna ar rakstu veidotāju literatūrzinātnieci Ausmu Cimdiņu.
- Izdot kopotus rakstus mūsdienās ir ārkārtīgi nepateicīga misija - jāmeklē nauda, jāraksta projekti, jāveic pētījumi, nav garantijas, ka finansējums nepazūd. Turklāt literatūrzinātnieku atmiņā ir Raiņa akadēmisko rakstu standarts - to izveidē tika iesaistīts institūts, valstij piederoša izdevniecība un labākie pētnieku spēki. Kāpēc tomēr uzņēmies šo misiju? Ja neizdarīs Cimdiņa, neizdarīs neviens?
- Raiņa Kopoti raksti 30 sējumos (1977-1986), ko sagatavoja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts, protams, ir unikāls izdevums un viens no fundamentālākajiem veikumiem padomju Latvijas literatūrzinātnē. Lai arī neatkarības gados latviešu rakstnieku kopotu rakstu izdošana nav retums, tāda uzstādījuma - atkārtot šo Raiņa rakstu akadēmisko standartu - īsti nav bijis. Latvijas zinātniski pētnieciskie institūti ar to nenodarbojas, un būtībā visi pēcatmodas gados klajā nākušie izcilāko latviešu autoru kopoti raksti (Zentas Mauriņas, Andreja Eglīša, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas, Dzintara Soduma, Aleksandra Čaka, Edvarta Virzas, Knuta Skujenieka, Zigmunda Skujiņa, Kārļa Skalbes u.c.) ir tapuši, pateicoties kāda sastādītāja iniciatīvai, un tie nav pēc kāda viena standarta veidoti. Aspazija būtu pelnījusi Rainim līdzīgu attieksmi, taču institucionāla griba ķerties klāt Aspazijas kopotu rakstu izdošanai nav novērota. Pateicības parāda Aspazijai sajūta un pārliecība, ka mūsu dzīves realitāte un domājamās tēmas, 21. gadsimta Latvijas slieksni pārkāpjot, viņas talanta savdabības atklāsmei ir pavēruši jaunus un plašākus apvāršņus, lai Aspazijas literārais mantojums būtu no jauna pieprasīts un apzināts. Manas paaudzes literatūrzinātnieku pienākums ir to izdarīt, un tā es ar šo iniciatīvu klajā nācu. Gūstot atbalstu LU Akadēmiskās attīstības projektu konkursā, izmantojot valsts pētījumu programmas Letonika apakšprojektā Latviešu pamattekstu pētījumi veiktās iestādes, kā arī Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, rakstu 1. sējums ir tapis. Par finansējuma piesaisti katra nākamā sējuma sagatavošanai un izdošanai būs jācīnās. Jā, protams, šajā ziņā par pateicīgu nodarbi to nenosauksi.
- Gatavojot abu dižgaru 150. jubileju, nācās pieredzēt pārsteigumu - ja neņem vērā akadēmiskās feminisma pētnieces, sievietes bija noskaņotas diezgan atturīgi pret pirmo latviešu dzejas karalieni, kura Satversmes veidošanas periodā izdarīja tik daudz sieviešu tiesību un skolotāju labā. Kāpēc Aspazija joprojām ir diezgan neērts temats?
- Jā, tas ir interesants vērojums, ka tieši sievietes bijušas atturīgas, lai neteiktu skeptiskas. Iemesli tam varētu būt dažādi, jo Aspazija ir ļoti dažāda un pretrunīga. Kādam, tostarp kādai, varētu nepatikt komplekts «Rainis - Aspazija - sociāldemokrātija», kādai varbūt tas, ka literatūras didaktikā Aspaziju kā paraugtēlu, kam līdzināties, izmantot visnotaļ problemātiski, un normālu sievieti, kas zina, kā ir labi un pareizi, tas sit ārā no psiholoģiskā komforta zonas. Iespējams, tur vainojama Aspazijas dramaturģija, viņas agrīnajās sadzīves lugās iemūžinātā sieviešu tēlu galerija. Nav tā, ja Aspazijas lugu varones savā dzīvē vēlas izdarīt kaut ko lielu un skaistu, visa pasaule sadodas rokās, lai tas tā notiktu. Tieši otrādi - viņas drāmu pozitīvi tendētās varones piedzīvo ļoti spēcīgu apkārtējās vides pretestību un nereti tieši un galvenokārt no sieviešu puses. Sak, nelido augstāk par vistu kūts laktu!
- Kā ir ar Raiņa ēnu? Tu raksti: «Šī tendence - koncentrēties uz Raini, Aspaziju uzlūkojot kā latviešu dižgara radošajā biogrāfijā pikantu, tomēr neērtu faktu - vērojama ne tikai literatūrpētniecībā, bet arī sabiedriskās apziņas formēšanas līmenī.» Vai pēc Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gada esam atbrīvojušies no šīs tendences, vai varbūt tagad gluži otrādi - uzzinājušas par Raiņa privātās dzīves dēkām, sievietes solidāri ir nostājušās Aspazijas pusē?
- Padomju gados tas tā noteikti bija. Divas paralēlas centrālās maģistrāles Rīgas centrā - Raiņa bulvāris un Aspazijas bulvāris - savus nosaukumus ieguva 1920. gadā, godinot abu rakstnieku atgriešanos no Šveices trimdas. 1950. gadā Aspazijas bulvāri pārdēvēja par Padomju bulvāri, savu nosaukumu tas atguva tikai 1989. gadā. Raiņa bulvārim padomju vara nosaukumu neatņēma un nenomainīja.
Atzīmējot Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubileju, Latvija Banka savu 5 eiro sudraba monētu kolekciju papildināja ar savdabīgu divdaļīgi veidotu monētu Rainis un Aspazija, monētas reversa vienu pusi atvēlot Rainim, otru Aspazijai. Tiesa, Raiņa un Aspazijas radošais tandēms, viņu gara jaudas sinerģija vēl arvien ir viena no enerģētiski visspēcīgākajām latviskā kultūrzīmēm mūsu apziņā, un tas ir jauki, tomēr šāda konstelācija varētu nenākt par labu Aspazijas kā suverēnas, spilgtas, radošas individualitātes devuma apzināšanai. Ja man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā, es būtu kalusi divas monētas, katram savu. Runājot par solidaritāti vienam vai otram par labu mīlas frontē, Rainis, kā zināms, Aspaziju gluži nevainīgu neapprecēja. Aspazijai vētraināki bijuši jaunības gadi, savukārt Rainis varbūt pat ar uzviju viņai to atlīdzinājis brieduma gados. Kā smejies, abi labi.
- Aspazija ir palikusi sava laika valodā, kura simt gadu laikā ir pamatīgi mainījusies kaut vai tīri vizuāli - ortogrāfijas ziņā. Kā izdevumā kopā ar redaktoriem risināsiet šo problēmu? Vai nav bail, ka aiz vecmodīgās valodas fasādes mūsdienu lasītājs vairs negribēs meklēt laikmetīgās idejas, kas ir joprojām pietiekami eksplozīvas, nu kaut vai to pašu sieviešu tiesību jomā?
- Ir bail, jo problēma pastāv, nenoliedzami. Bet tas skar visus senākos literatūras klasiķus. Latviešu valodas ortogrāfijas principi laika gaitā ir mainījušies. Par rakstos iekļaujamo pamattekstu ņemts pēdējais publicējums, kas parādījies Aspazijas dzīves laikā, un LU Akadēmiskā apgāda redaktorēm nākas ieguldīt lielu darbu, lai Aspazijas tekstus pielāgotu mūsdienu latviešu ortogrāfijai. Aspazijas leksikas īpatnības ir saglabātas, arī novecojušas un izlokšņu formas.
- Raksti ir tāds savdabīgs žanrs, tie paredz ne vien autora tekstu un to komentāru publikāciju, bet arī biogrāfisku pētījumu. Man, strādājot ar Aspaziju, bija sajūta, ka viņa savu dzīvesstāstu mistificējusi tā, lai neviens pētnieks īstā skaidrībā ar to netiktu. Vieglāk romānu uzrakstīt. Nu kaut vai epizode ar Daukšu vairākkārtējo pirkšanu un pārdošanu, kur pētnieki min vienas summas, Aspazija citas, bet līguma oriģinālā ir trešā summa, kas arī nav maza un pēc bankrota neizskatās. Man radās sajūta, ka mājas tika apzināti putinātas un biogrāfijā ir lietas, ko Elza Rozenberga cītīgi slēpj. Vai arī tev ir šī sajūta?
- Daži kopoto rakstu redakcijas kolēģijas locekļi bija iedomājušies, ka 1. sējuma ievadā jābūt Aspazijas biogrāfijai un ka Ausma Cimdiņa pati pusgada laikā to mierīgi un bez problēmām varētu uzrakstīt, jo Aspazijas radošā biogrāfija taču ir bijusi tik daudzu literatūrvēsturnieku redzeslokā un atliek vien apkopot jau rakstīto. Tālāk par apceri Ieskats Aspazijas biogrāfijā. Jaunības gadi 1. sējuma ievadā es netiku, bet Daukšu pirkšanas un pārdošanas jautājums šajā periodā ietilpst. Drīzāk varētu būt tā, ka Valters Daukšas nevis izputinājis, bet diezgan veiksmīgi pārdevis. Par kādiem tad līdzekļiem Aspazijas vecāki būtu iegādājušies namīpašumu Jelgavā, un kur Aspazija būtu ņēmusi 1000 rubļu drošības naudas, lai Raini izpestītu no cietuma? Gadsimtu putekļiem klātās Aspazijas biogrāfijas renovācijas 21. gadsimta gaismā problēma ir nevis materiālu trūkums, bet primāro un sekundāro avotu pārbagātība un pretrunīgums, kā arī biogrāfijas kā zinātniska diskursa ambivalence teorētiski metodoloģiskā griezumā. Bet šis darbs ir ļoti interesants, patiesībā es to izgaršoju un domāju, ka arī lasītājs negarlaikosies.
- Vai biogrāfiskajos pētījumos pieskarsies arī Aspazijas ģimenei - tēvam, ko Zigmunds Skujiņš dēvējis par vecu piromānu, ekscentriskajai mātei, kura rīko viņam skaļas scēnas un, iespējams, bijusi barona mīļākā, māsai, kura visu mūžu izmanto Elzu un tērē viņas naudu, brāļiem, kas šķiet diezgan nevarīgi? Ir diezgan acīmredzams, ka dzimtā Aspazija spēlē vecākā dēla lomu, kas ir diezgan neparasti.
- Jāteic, šim jautājumam esmu pievērsusies samērā maz, bet ar to nāksies saskarties un pētīt, publicējot un komentējot Aspazijas autobiogrāfiskos darbus un arhivālijas. Piemēram, vēstules. Līdz šim liela uzmanība veltīta Raiņa un Aspazijas sarakstei (un tas ir loģiski), bet Aspazijas epistolārais mantojums ir ievērojami plašāks.
- Kāda ir Makša Vilhelma Valtera loma? Kāpēc Aspazijas vecāki tik ļoti grib viņu izprecināt un pārrakstīt Daukšas? Un kā ir ar to literāri košo epizodi par mēģinājumu pārdot Aspaziju vergu tirgotājiem?
- Neraugoties uz visu to, ko Aspazija un viņas biogrāfi sarakstījuši par dzejnieces pirmo vīru Valteru, man viņš liekas simpātisks cilvēks, un es pastāvēju uz to, ka 1. sējumā jābūt arī viņa fotogrāfijai. Vecāki Elzu varēja gribēt izprecināt gan tāpēc, lai meiteni savaldītu, gan arī tāpēc, ka Valtera personā redzēja uzticamu darījuma partneri, kas vecākiem izdevīgā vai vismaz pieņemamā veidā varētu nokārtot Daukšu jautājumu. Tas, ka Valters būtu taisījies Aspaziju «nodot balto verdzeņu tirgotāju nagos», kā viņa pati raksta, manuprāt, ir dzejnieces iztēles produkts, kam ar realitāti maz sakara.
- Kas ir noslēpumainais huzārs, Aspazijas mīlestība? Daži šaubās, vai viņš maz reāli bijis, tomēr uzvārds Kucevalovs ir pietiekami rets un pat nedaudz ar aristokrātisku piesitienu. Diezin vai Aspazija visu šo stāstu ir izdomājusi, īpaši to daļu, kur viņa skaidro savu dzeju tapšanu pēc brauciena laivā.
- Aspazijas jubilejas gadā tu pats par šo mīklaino parādību Aspazijas radošajā biogrāfijā esi interesējies un Neatkarīgajai jau rakstījis. Aspazija raksta ar īso a - Kucevalovs, Saulcerīte Viese un citi mūsdienām tuvāki Aspazijas biogrāfi ar garo ā - Kucevālovs. Vieses redakcijā Kucevālovs ir «krievu armijas virsnieks, Aspazijas draugs», Zigmunda Skujiņa versijā «Aspazijas saderinātais, Jelgavā dislocētā dragūnu pulka virsnieks». Aspazija esot bijusi dūšīga ballētāja, gājusi arī uz virsnieku kluba ballēm, un kāpēc gan kāda nopietnāka aizraušanās ar augstāka ranga militārpersonu nevarētu būt bijusi? Taču dokumentāri apliecinājumi par Kucevalovu kā reālu vēsturisku personu nav rasti, nav identificēts pat viņa vārds (figurē tikai uzvārds). Aspazija raksta, ka romāna ar Kucevalovu atmosfērā dzimusi viņas Mirdzas dziesma (Mēness starus stīgo) drāmai Vaidelote - viens no zināmākajiem Aspazijas tekstiem, pazīstams kā solo dziesma Jāzepa Vītola un sevišķi kā kora dziesma Emīla Dārziņa kompozīcijā. Kucevalovs viņu vizinājis ar laivu pa Driksnu un Lielupi pie Jelgavas, bijusi klusa, skaista mēness nakts, un pilnais mēness savus starus tiešām stīgojis dzelmē dzidrajā. Šīs atmiņas Aspazija uzbur pēc atgriešanas no Šveices trimdas Latvijā, tātad laikā, kad pie apvāršņa parādās Raiņa mēnessmeitiņas... Ir pētnieki, kas raksta tā, itin kā viņi tobrīd būtu Lielupes krastā pie Jelgavas stāvējuši un redzējuši, kā tā laiva ar abiem mīlētājiem pa upes ūdeņiem slīd. Es gluži tā nevaru.
- Tu raksti arī par Aspazijas iespējamajiem bērniem. Kāda ir tava versija?
- Šādu iespēju izslēgt nevar. Nedomāju, ka Aspazijas kopoto rakstu veidotāju uzdevums būtu pielikt punktu šajā jautājumā un pateikt, kā tad tur īsti bija - bērni bija vai nebija - bet, rakstot viņas jaunības gadu biogrāfiju, nebūtu korekti nepateikt, ka ne tikai tautas mutvārdu daiļradē, bet arī rakstītos avotos izteikumu, ka Aspazijai bērni tomēr bijuši, netrūkst. Drošu kontracepcijas līdzekļu Aspazijas jaunības laikā nebija.
- Kas ir Aspazijas testamentā, un kāpēc to publicē jau 1. sējumā?
- Tas ir apjomīgs un ļoti enerģētisks dokuments, Rakstniecības un mūzikas muzeja Aspazijas krājumā tas mani visspēcīgāk uzrunāja, jo tas sevišķi spilgti raksturo Aspazijas pēdējo gribu un viņas personību kopumā. Ar savdabīgu kriminālintrigas piegaršu stāstā par Aspazijas testamenta izpildes sākumposmu, par Raiņa un Aspazijas fonda darbības uzsākšanu un Raiņa un Aspazijas arhīva slēpšanu no abu okupāciju varām to iemūžinājis Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatas Stokholmā pirmais redaktors (1968-1973) Jānis Kārkliņš. Rainis aizgāja mūžībā, neatstādams pēc Latvijas likumiem formāli saistošu testamentu un nenoformulēdams arī savu garīgo testamentu, bet Aspazija 1943. gadā īsi pirms savas nāves to izdarīja (kaut arī mūžībā aizgāja, pati ar savu roku to parakstīt vairs nevarēdama). Aspazija ir izteikusi savu pēdējo gribu ne tikai par viņas, bet arī Raiņa literārā mantojuma izpēti un saglabāšanu, uzsvērusi nepieciešamību iesaistīt testamenta noteikumu izpildīšanā arī Latvijas valsti un Latvijas universitāti, uzskatot, ka rūpēties par viņu piemiņu un darbiem nav tikai kādas organizācijas, bet arī valsts pienākums. Aspazijas testamentam lielā mērā ir tieši garīga testamenta raksturs, un tas varētu būt kā labs ceļa spieķis Aspazijas rakstu veidotājiem un arī lasītājiem.
Starp citu, šādi rīkoties mani iedvesmoja arī filozofa Deivida Hjūma darba izdevuma Traktāts par cilvēka dabu. II grāmata Par jūtām (Liepnieks&Rītups, Rīga, 2008) - arī šī darba pielikumā ir ievietots Hjūma testaments (Alda Lauža brīnišķīgā tulkojumā), ne vien juridisks dokuments, bet arī spēcīgs literāri baudāms teksts.
- Vai ir kādi pētnieciski atklājumi vai varbūt maz zināmi fakti, ko, strādājot pie rakstiem, jau izdevies atklāt?
- Šodien diezgan droši varam teikt, ka dzejniece ne vien sabiezina krāsas viņas attiecību ar pirmo vīru Maksi Vilhelmu Valteru skatījumā, bet arī sagroza un noklusē faktus un pasludina Valteru par mirušu, meklējot laulības šķiršanas iespējas, lai varētu stāties laulībā ar Raini, proti, Jāni Pliekšānu. Patiesībā liktenis Valteram bija lēmis vēl daudzus dzīves gadus, būdams Amerikā, viņš diezgan aktīvi iesaistījās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, kādu laiku bijis ievēlēts par Filadelfijas Brīvo latvju biedrības priekšnieku, un to, ka Valters ir nodzīvojis ilgāk par Raini, Aspazija ir zinājusi. Kā netiešu apliecinājumu, ka Aspazijai bijuši kontakti ar Valtera tuviniekiem Rīgā, var minēt 1939. gadā Pētera Birkerta Aspazijas biogrāfijai vāktajos materiālos atrastos ar viņas roku rakstītos tekstus. Bet Aspazijas autobiogrāfiskajos vēstījumos, kas publicēti, par to neatrodam ne pušplēsta vārda. Psiholoģiski to visu var saprast. Diezgan iegājies ir uzskats, ka Aspazijas dramatiskie darbi ir maz iestudēti un līdz ar to salīdzinājumā ar dzeju mazāk aktuāli, bet tas neatbilst patiesībai. Apkopojot informāciju par dažādu teātru uzvedumiem Latvijā un ārzemēs, Rīgā un citās Latvijas pilsētās un lauku dramatiskajos kolektīvos, redzams, ka Aspazijas agrīnās lugas vien pieredzējušas 294 dažādus iestudējumus: Atriebēja - 2, Vaidelote - 44, Zaudētas tiesības - 68, Neaizsniegts mērķis - 82, Ragana - 23, Zeltīte - 75, un tas ir pietiekami liels skaits, kas apliecina režisoru degsmi Aspazijas lugas iestudēt.
- Cik sējumi ir paredzēti, un cik ilgā laikā tie nonāks pie lasītājiem?
- Ir plānoti desmit sējumi, šā gada beigās vajadzētu nākt klajā 2. sējumam, un visi desmit pie lasītāja varētu nonākt nākamo sešu gadu laikā. Lai tuvotos Raiņa kopoto rakstu akadēmiskajam standartam, ir izveidota redakcijas kolēģija un pamatos apzināta arī pētnieku komanda, kas atkarībā no katra sējuma satura laika gaitā mainīsies. Turēsim īkšķus, lai Aspazijas kopotu rakstu tālākgaitā visi labie gari stāv klāt, lai neaptrūkst finansējuma, lai neapsīkst pētnieciskais azarts un viss izdodas, kā iecerēts!
