«Mums nebija brīža, kad vajadzēja pieņemt kardinālu lēmumu – tagad pārceļamies uz dzīvi Latvijā. Mēs vienkārši atskārtām, ka Latvijā pavadām daudz ilgāku laiku nekā Austrālijā. Tomēr Austrālijā vēl arvien vecāku garāža ir pilna ar mūsu mantām. Tur ir mūsu kāzu dāvanas, nekad nelietotas,» saka Kanādā dzimusī un Austrālijā augusī Marianna Auliciema. Kopā ar ģimeni viņa šogad jau 14. reizi svinēs Ziemassvētkus Latvijā.
Uz Latviju pirmo reizi atbraukusi kopā ar vecākiem 1991. gadā. Atgriežoties Austrālijā, sākusi kalt plānus, kā atkal varētu atgriezties, iespējas radušās, un viņa šurp sāka braukt kopā ar savu draugu holandiešu izcelsmes austrālieti Džeremiju, uzturējušies te arvien ilgāku laiku, līdz sapratuši, ka Latvijā dzīvo vairāk nekā Austrālijā. Turpat desmit gadus Marianna Auliciema vada muzeju Latvieši pasaulē. Muzeja tēma ir izceļošanas vēsture no Latvijas pēdējo 200 gadu laikā - zemes meklētāji no Latvijas devušies prom arī 19. gadsimtā, izceļošanas cēlonis daudziem bija arī 1905. gada revolūcija un abi pasaules kari, pat reliģiskā pārliecība - baptisti arī izceļoja uz Dienvidameriku... Ne tikai Mariannas ģimene - vīrs un abi dēli, bet visa viņas tuvākā dzimta dzīvo Latvijā. Ziemassvētkos visi būs kopā dzimtas mājās Saldus pusē.
- Kādi bija tie argumenti, kāpēc abi izvēlējāties palikt Latvijā?
- Es vienmēr esmu bijusi latviete, arī dzīvojot Austrālijā. Vienmēr esmu jutusies atšķirīga no austrāliešiem. Es te jutos piederīga.
- Citi jūtas piederīgi, atbrauc un brauc atpakaļ.
- Daudz kas atkarīgs no tā, kurā dzīves periodā esi. Tas bija tik skaists laiks - mums abiem ar vīru, tobrīd - draugu, nebija īpašuma, naudas nebija, karjera bija tikai sākusies, un dzīvi varējām sākt veidot jebkurā vietā. Un vēl svarīgi, pie kāda komforta dzīvē cilvēks ir pieradis. Līdz ar vecumu cilvēkiem vairāk jādomā par medicīnas aprūpi, bet mēs abi ar Džeremiju bijām tādā posmā, ka varējām dzīvot jebkur. Latvija bija brīnišķīga vieta, man personiski tik būtiska vieta, ka nevarēja pat būt citu jautājumu.
Turklāt Austrālijā mēs abi dzīvojām nevis lielpilsētā, bet priekšpilsētā, un tur, ticiet man, dzīve ir garlaicīga. Nereti man prasa, kāpēc es nebraucu dzīvot uz Austrāliju, to man vaicājuši pat ārsti, jo visi ir pārliecināti, ka tur dzīvot ir forši. Parasti vaicāju, vai viņi paši kaut reizi bijuši Austrālijā, un, protams, viņi nav bijuši. Kā cilvēks var zināt, ka tur ir forši, ja pats tur nav bijis? Starp citu, gadalaiki ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mums tik ļoti te patīk.
- Uz Latviju jūs pārcēlāties tad, kad jau bija sākusies prombraukšana no šejienes.
- Tā bija, bet mēs abi par to nedomājām, laikam jau bijām jauni un dulli. Un ekonomiskā krīze jau sākās daudz vēlāk. Un katram ir sava pagātne un arī izredzes nākotnē. Esmu pārliecināta, ka Latvijā ir daudz lielisku iespēju. Daudzi jaunieši, kas mācību dēļ aizbraukuši no Latvijas, atgriežas, jo te ir daudz kā tāda, kā nav citviet Eiropā. Teiksim, no Rīgas stundas vai dažu laikā var nokļūt laukos. Te ir ļoti laba, ekoloģiski tīra pārtika. Te var daudz ko sasniegt profesionālajā izaugsmē un karjerā, citās valstīs, pat sūri un grūti strādājot, tas nav pašsaprotami. Protams, visiem nekad nebūs vienādi.
- Vai tad, kad ģimenē pieteicās bērni, nebija jautājums par to, kur dzīvot?
- Nē. Es gan devos atpakaļ uz Austrāliju, lai dzemdētu dēlus, bet tikai tāpēc, ka man nebija pārliecības par šejienes medicīnas sistēmu, arī ārstu un māsiņu attieksme man nebija pieņemama, jo tolaik es vēl nebiju dzīves norūdīta. Tāpēc es gribēju būt tur, kur jutos viskomfortablāk. Ja man tagad vajadzētu dzemdēt, noteikti to darītu Latvijā, jo tagad es saprotu spēles noteikumus.
- Ko sākumā nesapratāt?
- Attieksmi. Tad es biju vairāk austrāliete un sagaidīju, ka visam jābūt kā Austrālijā, bet tur jau tā lieta, ka katrā vietā ir citādi. Gan algas ziņā, gan cilvēku attieksmes ziņā mēs esam citā valstī, citā kultūrā, ar citu pagātni, un par to nevar sūdzēties. Ja grib te dzīvot, tad ir jāpielāgojas.
- Atceraties, kā jūs pieņēma vietējie, kā jutāties?
- Es vienmēr mēģināju maskēties. Es negribēju, lai mani uzskata par ārzemnieci, jo es nejutos kā ārzemniece. Mana vecmāmiņa ir dzimusi Latvijā, arī mani vecāki, tad kāpēc man jābūt ārzemniecei. Zinu, ka vēl arvien daudziem esmu ārzemniece. Kādreiz es to ļoti pārdzīvoju, bet tagad vairs ne. Pat manus bērnus, kas te dzīvo no zīdaiņa vecuma, un jaunākais dēls pat neatceras, kāda izskatās Austrālija, jo viņš tur bijis tikai sešas nedēļas, uzskata par ārzemniekiem. Tomēr es neuzskatu, ka esam ārzemnieki. Iespējams, mēs esam citādāki un ne tādi, kādus citi gribētu mūs redzēt, bet mēs esam tikpat lieli latvieši kā, teiksim, mūsu kaimiņi.
Kādreiz man tas sāpēja, bet tagad ne tik daudz. Protams, cilvēks grib justies kā savējais, jo nav patīkami būt ārpusē. Arī Austrālijā es nejutos iederīga, nejutos savējā, jo es biju latviešu meitene, savukārt Latvijā esmu austrāliešu sieviete. Man vairākas reizes latvieši ir teikuši, lai es braucu atpakaļ uz Ameriku, citreiz pie mūsu mājas pāri sētai ir saukuši: «Ķenguri!» (Smejas.) Iespējams, ka mēs paši piesaucam šādu attieksmi, jo savstarpēji runājam arī angliski. Mani bērni skaļi runā angliski, bet tikpat skaļi viņi runā arī latviski. Kāpēc bērns nevar runāt tādā valodā, kādā viņam konkrētajā brīdī ir ērti? Maniem vecākiem bija daudz grūtāk, kad, Austrālijā dzīvojot, mēs, visi bērni, savā starpā runājām angliski. Mani bērni brīvi runā abās valodās, un būtu labi, ja viņi apgūtu vēl trešo un ceturto valodu.
- Esat studējusi antropoloģiju un muzeoloģiju, vai jums bija aktuāls jautājums par to, ko Latvijā darīt, kāda varētu būt profesionālā izaugsme, iespējas karjerai?
- Strādāju muzejā, domāju, ka realizēju savu muzeoloģisko un antropoloģisko izglītību. Domāju, ka te man ir daudz lielākas iespējas nekā būtu Austrālijā. Kaut arī es tur strādāju modernos muzejos ar lieliem budžetiem, biju mazs, mazs ritentiņš kādā lielā mašīnā. Tas nozīmē, ka vienu lietu es iemācījos darīt labi, bet, strādājot muzejā Latvieši pasaulē, esmu daudz fleksiblāka, man ir fantastiskas iespējas strādāt dažādos līmeņos. Interesanti, ka Austrālijā muzejā es strādāju ar dažādu imigrantu vēsturi, tur man bija liela iespēja intervēt cilvēkus, strādāju ar dzīvesstāstiem. Tagad es pētu izceļotāju likteņus, bet - savas tautas vēsturi vietā, kur viņi ir iedzimtie, viņi ir pamatnācija, nevis ienācēji.
- Muzejs Latvieši pasaulē ir mazliet dīvains - tas strādā, bet tam pagaidām nav savu telpu. Ik pa laikam gan notiek dažādas jūsu rīkotas izstādes.
- Pagaidām mums nav savu telpu, bet mēs vācam kopā gan dažādus dzīvesstāstus, priekšmetus, kuri atspoguļo daudzveidīgos izbraukšanas iemeslus un pieredzi un liecina par ārzemju latviešu pastāvīgo dzīvi, kopienām un identitātes uzturēšanu ārpus Latvijas no dažādiem redzespunktiem. Krājumam meklējam lietiskus, rakstiskus, mākslas, audiovizuālus un digitālus priekšmetus, piemēram, izceļotāju personīgās un organizāciju mantas, fotogrāfijas, grāmatas, vēstules, rokdarbus, darba rīkus, arī mutvārdu liecības. Mūsuprāt, izbraukšanas stāsti ir ļoti neizpētīta tēma. Un ne tikai to stāsti, kas izbraukuši pēc 2. pasaules kara vai tā laikā, bet arī mūsdienu emigrantu pieredzi. Tā var saprast, kāpēc cilvēki ir aizbraukuši, kā viņi dzīvo ārpus Latvijas, kā uztur vai neuztur latvietību, kāpēc māca vai nemāca saviem bērniem runāt latviski. Nupat bijām ekspedīcijā Anglijā, galvenokārt intervējām trimdas latviešus, bet veicām arī dažas intervijas ar jaunizbraucējiem. Tas bija pats sākums jaunizbraucēju pētīšanai, un ceru, ka mums būs iespējas to turpināt. Katrā ziņā sarunās bija milzīga mīlestība pret Latviju, domāju, ka tieši latviskums būs tas, kas aizbraucējus atvedīs atpakaļ. Manuprāt, latviskuma uzturēšana ir vislabākais reemigrācijas plāns. Apmēram varu iedomāties, ka daudzi aizbrauc no Latvijas vienkārši pasauli apskatīt, pēc tam piedzimst bērni, un tas ir brīdis, kad daudzi atgriežas vai arī sāk meklēt latviešu centrus savā mītnes vietā.
- Ko jūs, etniskajā dzimtenē atgriezies emigrantu bērns, domājat par šobrīd tik aktuālo tēmu - bēgļi, viņu uzņemšana un integrēšana? Saprotat, kāpēc tam ir tik liela pretstāve sabiedrībā?
- Skatos uz latviešiem vēsturiskā kontekstā un saprotu, kāpēc latvietis grib norobežoties un pasargāt savu zemi un kultūru. Lasot pārspīlētos un histēriskos rakstus medijos, varētu likties, ka katrs bēglis ir terorists. Es uzskatu, ka mediji ir ļoti atbildīgi par šo noskaņojumu sabiedrībā. Tomēr saprotu, ka latvietis negrib svešus cilvēkus, jo latvietis tik ilgu laiku ir cīnījies par to, ka viņa valoda un kultūra tiek saglabāta, ir tikai normāli, ka sabiedrības liela daļa baidās no tā, ka sveši cilvēki varētu ienāk lielā apjomā, turklāt pat varētu mēģināt uzspiest savu kultūru. Es personīgi neticu, ka tā būs, bet varu saprast, ka varētu tā domāt. Manai ģimenei ir cita pieredze, tāpēc man sāpīgi dzirdēt latviešu attieksmi pret bēgļiem. Es arī nesaprotu, kā var neredzēt to, ka latvieši ir bijuši bēgļi, turklāt arī latvieši vienmēr nav bijuši paraugviesi katrā valstī. Muzejā esam vākuši intervijas par dīpīšu laikiem bēgļu nometnēs Vācijā, izrādās, latvieši ir pārkāpuši likumu, lai tikai nodrošinātu savu ģimeni. Protams, mūsdienu bēgļi brauc uz Vāciju pēc pabalstiem, jo tur ir labākā iespēja dzīvot. Latvieši darīja tāpat - viņi mēģināja izvēlēties labāko ceļu sev un savai ģimenei.
- Ļoti svarīgs aspekts ir integrācija. Kāda ir jūsu versija - kā to vajadzētu darīt?
- Integrācija ir vissvarīgākais, jo, manuprāt, vairs nav ko runāt par to, vai bēgļi nāks vai nenāks, jo viņi nāk un nāks. Daudz būtiskāk ir redzēt neintegrācijas bīstamību. Neesmu eksperte, bet daļa teroristu, kas veic dažādus aktus Eiropas valstīs, ir bēgļu bērni, un tas ir visbēdīgākais, ja bēgļu bērni nejūt saistītu ar valsti, kurā dzīvo, viņi nejūtas pieņemti. Tieši tas tiek izmantots - cilvēka atstumtības un neiederības izjūta.
Zinu, ka 1949. un 1950. gadā, kad baltieši iebrauca Austrālijā, tur izdomāja, ka labākais veids, kā integrēt, ir - sūtīt uz lauku rajoniem, lai tur viņi integrējas, lai iemācās valodu, lai precas ar vietējiem, lai iekļaujas sabiedrībā. Ko latvieši darīja? Kad bija nostrādājuši obligātos divus gadus, viņi momentā čupojās cits ar citu, savilkās kopā lielākās pilsētās, veidoja savus kultūras un sabiedriskos pasākumus. Man jāatzīst, ka latvieši vienmēr ir uzvedušies ļoti nacionāli - savās mītņu zemēs runājuši savā valodā, dziedājuši savas tautasdziesmas, tērpti savos nacionālajos tērpos, turklāt nekad nav trūcis sarkanbaltsarkanā karoga. Kāpēc mēs gribam to liegt citiem? Manuprāt, vienīgais veids, kā panākt, lai ienācējs mīlētu valsti un mācītos valsts valodu, ir - panākt, ļaut un sekmēt, lai bērni spēlējas vienā smilšukastē, iet vienā skolā... Protams, neļaujot diktēt mums noteikumus, piemēram, skolā nesvinēt Ziemassvētkus musulmaņu bērnu dēļ. Mums ir pašiem jāzina un jāapzinās tas, kas esam mēs, tad ar laipnību varam pieņemt citus.
- Kad latvieši beigs sevi dalīt palikušajos un aizbraucējos?
- Nezinu. Mēs un viņi joprojām ir dzīvs jēdziens, gan runājot par pagātni, gan par tagadni.
- Šķiet, visi zina teicienu, ka latvieši ir maza zaglīga tauta, kas dzīvo kokos un ēd sēnes. Protams, latvieši ir dažādi, bet jūs, kas pietiekami daudz esat pētījusi latviešus ārpus viņu etniskās dzimtenes un pati dzīvojat Latvijā, kā jūs kodolīgi raksturotu latviešus?
- Latvietim ir bailes no caurvēja (smejas). Es esmu satikusi tik dažādus latviešus, un mani arī interesē mūsu dažādība. Visur, kur esmu braukusi, esmu satikusi «nepareizos» latviešus, tādus, kas lauž stereotipus par latviešiem. Ir arī latvieši, ja tā var teikt, ir pasaules lāpītāji - dzīvo pavisam nomaļās vietās un nodarbojas ar labdarību vietējā mērogā.
- Kādi šie Ziemassvētki būs jūsu ģimenei?
- Mēs parasti braucam uz vecmāmiņas mājām Saldus apkārtnē. Tad veselu nedēļu nedarām neko jeb darām daudzas latviskas tradīcijas. Jaunākajam dēlam ieminējos, ka šogad varētu eglīti nopirkt tirdziņā, nevis pēc tās iet uz mežu, ko mēs darām katru gadu, un viņš ļoti sadusmojās. Ziemassvētkos esam visi kopā - mani vecāki, arī mans brālis ar sievu un meitiņu. Pirmais uz dzīvi Latvijā pārcēlās mans brālis, sāka strādāt Latvijas armijā, pēc tam mani vecāki, mammas brālis un arī vecmāmiņa. Kad dzīvojām Austrālijā, nemitīgi tika atkārtots - kad Latvija būs brīva, mēs brauksim mājās, taču tā teica visi, bet ne visi to izdarīja. Mūsu ģimene laikam ir pārāk naivi nacionālisti.
