«Tā neesmu es, tā ir Melānija, kas filmā runā latviski,» smaidot saka šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo. Jaunākajā latviešu spēlfilmā Melānijas hronika, kurā viņa atveido galveno lomu, aktrise latviski ierunājusi savas lomas tekstu, tomēr šovakar filmas pirmizrādē uzrunu, ja tai vispār sadūšosies, latviski neteiks. «Skaitījusi neesmu, bet latviski zinu vien dažus vārdus.»
Melānija kā kopīgs eksperiments
Šodien Latvijas pirmizrāde filmai Melānijas hronika, kas veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas (1905-1997) atmiņu romāna Veļupes krastā. 1941-1957. Padomju vara 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēja Latvijas eliti, arī 7168 sievietes un vairāk nekā divus tūkstošus bērnu, viņu vidū bija arī Melānija Vanaga, viņas vīrs un dēls. Melānijas Vanagas autobiogrāfija Veļupes krastā ir spilgtākais šī laika notikumu apraksts latviešu literatūrā, tā aptver laika posmu no 1941. gada jūnija līdz 1957. gadam. Novembrī filmu būs iespējams noskatīties 120 vietās visā Latvijā, savukārt 21. novembrī notiks filmas starptautiskā pirmizrāde notiks Tallinas filmu festivālā Black Nights. «Šī man ir ļoti svarīga filma, jo tā nav tikai filma, tas ir speciāls projekts. Vienmēr ir kāds iemesls, kāpēc filmā tiek stāstīts kāds stāsts, bet šis iemesls ir ļoti spēcīgs, turklāt šo stāstu vēlējās izstāstīt ļoti daudzi cilvēki, un es jutu viņu vēlmi. Neesmu politisks cilvēks... Esmu tikai aktrise, dažreiz kā cilvēks es jūtos pilnīgi tukša, un tad nāk stāsts kopā ar konkrētu raksturu, un konkrētais raksturs ieņem savu vietu manī, tāpat notika ar Melānijas tēlu - es biju vieta, kur šis tēls varēja veidoties. Patiesībā citi cilvēki, visa filmēšanas grupa no manis izveidoja Melāniju,» atzīst Sabīne Timoteo. «Melānija mainīja mani, kā ikviens eksperiments dzīvē. Es jutu, ka Melānija nebija fokusēta uz sevi, bet uz citiem cilvēkiem, uz vēlmi darīt kopīgi. Un šajā projektā tieši spēja cilvēkiem darīt lietas kopā bija galvenā enerģija. Kopīgais sniedz īpaši spēcīgu enerģiju.»
Aktrisei nav ne jausmas, kā un kāpēc režisors Viesturs Kairišs viņu izvēlējies galvenajai lomai. Pirmais jautājums, ko Sabīne Timoteo uzdevusi Viesturam Kairišam, kāpēc viņa izvēlēta šai lomai, un atbilde bijusi - šis latviskais raksturs jāatveido cilvēkam, kas pats nav saistīts ar šiem notikumiem, jo, kā zināms, gandrīz vai ikvienai latviešu ģimenei ir kāda saistība ar deportācijām četrdesmitajos gados, tāpēc emocionālā saistība ir neizbēgama.
Šī ir pirmā reize, kad Sabīne Timoteo, kuras profesionālās aktrises kontā ir apmēram 50 lomas, atveido reāli dzīvojušu cilvēku. «Kāpēc loma mani atrada? Dažreiz nav pārāk veselīgi pārāk daudz domāt, vajag ļaut notikt, jo dzīve ir šobrīd. Vispār es pārāk daudz nedomāju, es daru lietas soli pa solim un skatos, kas aktuāls ir konkrētajā brīdī. Esmu pārliecinājusies, ka dzīvē nedrīkst pārāk bieži vaicāt «kāpēc?», lai galva un kājas paliktu savā vietā, ir jācenšas palikt konkrētajā realitātē.» Aktrise neuzskata, ka pasaulē, kurā šobrīd ir tik daudz sāpīgu aktualitāšu, nav vieta tik senu notikumu kā latviešu deportācijas atspoguļojumam, jo nekad nav par vēlu runāt par šīm tēmām. Un daži stāsti nekad nekļūst neaktuāli, jo «šis nav tikai stāsts par 2. pasaules karu, par Staļinu, bet par cilvēka rīcību. Patiesībā šobrīd Eiropā šis stāsts ir ļoti aktuāls, jo citā ietvarā notiek tieši tas pats - kaut kādu apstākļu dēļ cilvēkiem ir jāpamet mājas, ir jāizdzīvo apstākļos, kad šķiet, dzīvot nav iespējams.»
Ārpus komforta zonas
Uz filmas Melānijas hronika pirmizrādi Rīgā viņa ieradusies no Sicīlijas, kur šobrīd notiek uz reāliem notikumiem balstītas filmas uzņemšana. «Filma stāsta par cilvēcības zaudēšanu. Kādu zēnu nolaupīja mafija, jo šī zēna tēvs, kurš arī bija no mafijas, sadarbojās ar policiju. Mafija teica - mēs paņemsit tavu dēlu, lai tu klusētu, lai neko nestāstītu policijai. Mafija nolaupīja zēnu, un neviens uz to nereaģēja. Zēnu turēja ieslodzījumā divus gadus, pēc tam, protams, nogalināja. Filma tiek stāstīta caur jaunas meitenes prizmu, kurai šis zēns bija pirmā mīlestība. Es atveidoju šīs jaunās meitenes māti,» stāsta Sabīne Timoteo. Par daudzām lomām, arī par šo viņa varot tikai brīnīties - kā tās viņu atrod. Lai arī piedalījusies komēdijās, pārsvarā viņas lomu sarakstā ir daudz dramatisku tēmu, vairums viņas atveidoto varoņu Sabīne pati apzīmē kā «ārpus tā saucamās komforta zonas». Iespējams, tas tāpēc, ka, izvēloties projektu, viņai nepieciešams sajust, ka patiešām vēlas piedalīties konkrētā stāsta ekranizācijā. Ja stāsts viņu personiski aizskar, tad viņa piekrīt būt par konkrētā projekta daļu, un tad arī esot vienalga, cik liela vai maza loma viņai atvēlēta. «Man nepatīk māksla, kas visu izskaidro, man patīk filmas, kuras mudina cilvēkus kļūt atbildīgiem pašiem par savu dzīvi, kuras skatītājus mudina domāt par savu dzīvi. Man nepatīk filmas kā ēdiens - nobaudi un aizmirsti. Gribas, lai filma mudina katram domāt pašam par sevi.»
Kopš mazotnes Sabīne Timoteo sapņoja būt par dejotāju, savu dzīvi domās saistīja ar baletu un, izturējusi 250 cilvēku lielu konkursu, sāka strādāt Deutsche Oper Diseldorfā, bet pēc diviem mēnešiem no turienes aizgāja. Apjautusi, ka kaut ko savā dzīvē dara nepareizi, jo 18 gadu vecumā, sasniegusi to, uz ko gājusi kopš desmit gadu vecuma, kad sāka nodarboties ar baletu, viņas ķermenis tā sāpējis, ka jutusies kā večiņa. Aizgājusi no teātra bez jebkāda plāna, ko darīt tālāk, bet pēc kāda laika pieteikusies buto dejas kompānijā Parīzē. Reiz kāda kolēģe no deju kompānijas devusies uz aktiermākslas kursiem Minhenē, Sabīne pievienojusies, un tur viņu uzrunājis kāds vīrietis, piedāvājis atveidot galveno lomu viņa filmā Mīlestība, nauda, mīlestība. Pirmās lomas pieredze bijusi tik smaga, ka viņa atteikusies no citām lomām, devusies atpakaļ uz dzimto Berni, pieteikusies par mācekli restorānā. Ik pa laikam saņēmusi piedāvājumus filmēties, bet tos noraidījusi. Kad uz kinoekrāniem beidzot iznāca pirms trim gadiem uzņemtā filma Mīlestība, nauda, mīlestība, kā smaidot saka pati Sabīne, «pēkšņi biju aktrise». Dienā, kad nokārtojusi pavāra eksāmenu un ieguvusi diplomu, viņa devās uz Berlīni, lai sāktu filmēties jaunajā filmā.
Telpa, kur atjaunoties
«Man vajag daudz brīvas telpas, jo tikai tā es varu atjaunoties. Daba, daba un tikai daba - garas pastaigas, strādāšana dārzā... Mēs ar draugu īrējam mazu namiņu kalnos, tur ir arī mazs zemes gabaliņš, tajā audzējam dārzeņus, augļus, ogas, šogad bija ļoti daudz kartupeļu...» stāsta Sabīne Timoteo. «Vēl man patīk lasīt un kaltēt dažādas zālītes, gatavot sīrupus... Eju mežā lasīt riekstus. Arī Latvijā ir brīnišķīgi meži, atceros, te lasīju un ēdu mellenes un dzērvenes... Un tā Latvijas mežu smarža... Protams, kad esmu kopā ar savām meitām, kas ir tīnes, man visu sevi jāatdod viņām, bet, protams, man ir nepieciešams laiks arī sev.»
Patiesībā Sabīne Timoteo arī izvairās no savu filmu pirmizrādēm, uzskatot, ka savu aktrises darbu jau ir padarījusi, un laiku, ko veltītu staigāšanai pa sarkano paklāju, daudz lietderīgāk izmanto ģimenē. «Esmu ļoti uztraukusies par to, kādā pasaulē dzīvos manas meitas, bet vienlaikus negribu, lai viņas aug satraukuma pilnā vidē, jo patiesībā nav labi, ja cilvēks aug satraukuma atmosfērā. Bet es nevarētu dzīvot bez cerības. Pat ja ir ļoti grūti, vienmēr esmu ticējusi skaistajam un labajam, es pat to varu sajust... Esmu cerību pilns cilvēks, līdz pat beigām... To laikam man iemācījusi dzīves pieredze. Protams, mums katram ir savi gēni, iespējams, kaut ko esmu mantojusi no vecākiem, bet man vecāki ļāva dzīvot savu dzīvi - piecpadsmit gadu vecumā es sāku studēt baletskolā, dzīvoju internātā, ļoti agri sāku dzīvot savu dzīvi. Tagad kā mamma zinu - nav viegli ļaut dzīvot savu dzīvi cilvēkam, kura daļa esi.»
***
Sabīne TIMOTEO
• Aktrise
• Dzimusi 1975. gada 25. martā Bernē Šveicē. Sabīne ir vecākā četru bērnu ģimenē
• Sabīnes ģimenē aug divas meitas - Soraida (18) un Maksimina (14)
• Studējusi dejas mākslu Šveices Baletskolā
• Prot sazināties piecās valodās - vācu, franču, angļu, itāliešu un spāņu
• Šveiciešu horeogrāfa Hainca Šperli vadībā strādājusi Deutsche Oper Diseldorfā, pēc tam - Karlotas Ikedas vadītajā deju grupā Compaigne Ariadone
• Strādājusi restorānā, ieguvusi pavāra diplomu
• Kino debitējusi Filipa Grēninga kinolentē Mīlestība, nauda, mīlestība (2000), par lomu tajā atzīta par labāko aktrisi Lokarno festivālā, saņemot Bronzas leopardu. Par šo lomu saņēmusi Šveices Kino balvu kā labākā aktrise. Kopumā šo balvu saņēmusi trīs reizes, nominēta piecas reizes
• Saņēmusi arī Grimma balvu, nominēta Vācijas Kino balvai kā labākā aktrise
• Piedalījusies vairāk nekā 50 filmās
