Šī ir mana mūžīgā tēma, un tomēr es pie tās atgriežos. 1985. gads bija Krišjāņa Barona 150. gadskārta. Jau kādus desmit gadus pār Latviju vēlās folkloras vilnis ar Skandeniekiem priekšgalā. Tas bija liels laiks latviešu garīgajā dzīvē, ko var salīdzināt tikai ar Atmodu.
Toreiz biju Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs. Dainu Tēvs izvadīts no Doma katedrāles, nu atdusējās Rīgas Lielajos kapos jau kopš 1923. gada. Taču! - kāds ārprāts un bezatbildība, kāds pašlepnuma trūkums par visas Latvijas izcilākajiem cilvēkiem, kad viņi jau tai saulē. Tā bija režīma inerce vēl kopš Staļina laikiem - iznīcināt, aizlaist nezālēs, iegāzt upēs un noslīcināt pirmspadomju pieminekļus. 1985. gada 31. oktobrī, kā to zina katrs Latvijas iedzīvotājs, kas beidzis kādas 5 klases, apritēja 150 gadu kopš izcilā latviešu nacionālās atmiņas, latviešu ētikas un estētikas sakopotāja dzimšanas, ko Rakstnieku savienība gatavojās svinēt Rīgā, Maskavā, Pēterburgā, Tērbatā, Voroņežā, Helsinkos, Rostokā, Stokholmā un gandrīz visās vietās Latvijā.
...Ar savu 10 gadus veco dēliņu Krišjānīti 1985. gadā vienreiz aizstaigājām līdz Lielajiem kapiem. Pavērās drausmīga aina, bet ne par kapiem, bet par padomju Latviju, tās galvaspilsētu Rīgu, latviešiem un citu tautību rīdziniekiem, vēsturniekiem, arī mācītājkungiem, īpaši tiem, kas ar galvaspilsētas vadītājiem sadarbojās konstruktīvi un lojālās robežās. Biju nesen apciemojis Gruziju, kur svētajā Mtacminda kalnā ik solis atgādināja par šīs lepnās kalnu tautas lepnumu un pašapziņu. Visi dižākie gruzīnu kultūras un sabiedrisko darbinieku kapi tur ir perfekti sakopti. Un vest uz Mtacmindu čurināt suņus draudētu ar cietumu, sabiedrības nicinājumu par Gruzijas apgānīšanu.
Bet kā gan mūsu diženie patrioti - diriģenti, koristi no visas Latvijas pilsētām un laukiem spēja savā Dziesmusvētku gājiena slavas komfortā soļot garām šai suņu tualetei, par ko bija pārvērsti Lielie kapi! Es gandrīz saprotu padomju augstākos vadītājus, kuri publiski un privāti nekur neparādījās. Kur nu vēl kapos! Viņiem acīmredzot padomju slepenpolicija jau kopš Staļina laikiem pienesa ziņas, ka Lielajos kapos guļ buržuāziskie nacionālisti, vācu muižnieki un fašisti. Viņiem pietika ar Raiņa, Meža un vēlāk arī ar Brāļu kapiem. Nemēģiniet iestāstīt, ka Lielos kapus nevarēja sākt kopt Hruščova un turpināt Brežņeva laikos.
Piedodiet, bet oficiālie un arī garīgie latviešu līderi bija ieslīguši padomju komfortā un kolhozu sviesta un šķiņķa kalnos. Īsi sakot - mankurtisms. (Austrumvācu komunisti mutes vien iepleta, kad Rīgas centrā 1972. gadā tika atjaunota «Rīgas dominante» (Ojārs Vācietis) - Sv. Pētera baznīcas tornis ar zeltītu gaili, kamēr Vācijas Demokrātiskajā Republikā tanī laikā baznīcas nīdēja ārā. Tātad - daudz ko varēja, ja gribēja un pietika diplomātijas).
...Kad devos ar Krišjānīti prom no Lielajiem kapiem, un tas bija pirms 31 gada, es devu sev svinīgo pioniera solījumu, ka mēģināšu modināt sabiedrību kaut vai savu kultūras saucēju piemiņai no radošā Plēnuma līdz tālākai nākotnei. Var smīnēt un saukt mani visādos vārdos, bet es devos pie toreizējā Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika un lūdzu viņa palīdzību, argumentēdams savu nodomu sakopt Lielos kapus. Alfrēds Rubiks visu saprata apbrīnojami ātri. Rīta agrumā viņš atbrauca mums norunātajā laikā uz kapsētu, līdzi pasauca veselu svītu savu darbinieku, kurā galvenais bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Georgs Baumanis (īpaši spoža nacionāla personība, kura vadībā vēlāk, padomju laikā, apzeltīja Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes, un Ļeņingradas Ermitāžas speciālisti ar smilšu strūklu nomazgāja pieminekļa travertīnu, tika novākta arī trolejbusa pietura ar visiem gaisa vadiem, kas apvija pieminekli. Vēl jāpiemin arhitekts Eižens Upmanis (dziedātājas tēvs), kurš apciemoja mani slimnīcā, tur apspriedām «kapu lietas»). Brīnumus toreiz Rīgas oficiālā izpildkomiteja neizdarīja, bet sakopa celiņus, sakārtoja Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra, Andreja Pumpura kapa vietas (kur brīvās Latvijas bezpajumtnieki šad tad paslepus, šad tad atklāti tukšo šņabja traukus). Toreiz varēja kritizēt padomju pašvaldību, tagad jākritizē baznīca, kam pieder kapsētas zeme.
Mēs godam toreiz nosvinējām dzejas stundu 1985. gada 31. oktobrī, kur dzeju lasīja dzejnieki 11 valodās. Tās bija latviešu, igauņu, leišu, gruzīnu, krievu, ukraiņu, baltkrievu, zviedru, somu, angļu, vācu valodas. To lasīja dzejnieki no šo valodu zemēm. Vismaz toreiz mums no ārzemju viesiem ar puskrēslas palīdzību kapsētas postu izdevās noslēpt.
Tieši Dainu Tēva 150. dzimšanas dienā, oktobra krēslā kapi izskatījās korekti, vienkārši - seni. 500 Rīgas skolnieki ar svecītēm rokās godināja Dainu Tēvu, un tas neizsauca partijas vadības sajūsmu. Skolniekus organizēja mūsu nacionālās personības Saulcerīte Viese un Gunārs Priede. Man gan toreiz nācās iestādēm skaidroties.
...Bet pietiks jūsmot par izgrozīšanos tolaik. Tagad, pēc 31 gada, kad esmu uzrakstījis gan satīrisku dzejoli par toreizējo izpildkomiteju, kā arī divus satraucošus rakstus, mani sāk apcelt, cik ilgi es ņemšoties ap kapiem. Diemžēl piketa vai manifestācijas pie Lielajiem kapiem nav bijis. Tad jau nebūtu vēl un vēl jāraksta avīzēs.
Paldies Dievam, 8. maijā, dienu pirms Eiropas dienas, radiofonā noklausījos Zanes Lāces raidījumu, ka esot nodibināta Lielo kapu draugu biedrība. Jaunie Lielo kapu draugi rāda, ka var arī šajos biznesa laikos darīt visai nekomerciālus darbus. Vēlu, bet labāk nekā nekad, kaut arī neticu, ka saskaņošana starp baznīcu (kas ir zemes īpašniece) un Rīgas domi būs ātra, ja jau knapi pavirzījusies uz priekšu kopš 1985. gada, kad sākām sist trauksmes zvanu avīzēs un grāmatā Kalējs kala debesīs 20 tūkstošos eksemplāru.
Īpaši nozīmīgs ir profesora Denisa Hanova albums Nevajadzīgie cilvēki par Lielajiem kapiem. Cik ilgi Rīgas gidiem būs jāslēpj Latvijas nožēlojamā nevērība pret kapu kultūru! Mēs taču skaitāmies kapu tauta. Šīs kapsētas sakarā tā ir nežēlīga taisnība. Kroplīgs latvju portrets iepretim mūsu tautas patiesajai dzīvei.
Post scriptum
Esam pieradināti, kultūras darbinieki Latvijā mostas pēc sava pulksteņa un kalendāra - gadu vēlāk. Pērn bija lielo dziesminieku 150. gadskārta, ko viņu muzejos sagaidījām kā džungļos, bet šogad, 151. godu gadā durvis vēruši trīs Raiņa un Aspazijas pagātnes mitekļi. Lai steidzam pētīt kalendārus, kam 2017. gadā jubileja, tad jau simtgades svētkus varēsim pa galvu pa kaklu kaut kā nosvinēt. Arī mūsu mākslinieciski un sabiedriski visietekmīgākā moderno laiku dzejnieka Ojāra Vācieša 85 gadus un turklāt - Latvijas svētajā mēnesī - novembrī. Šogad atzīmējamā Andreja Pumpura gadskārta laikam aizmirsta gan nav.
