Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Kultūra

KULTŪRA: Sansusī laika josla baudītājiem

SANSUSĪ. Festivāls piedāvāja daudzveidīgu un kvalitatīvu programmu bez paralēliem priekšnesumiem, kas liktu lauzīt galvu par izvēli, smalku kamermūziku, patīkamu, inteliģentu un salīdzinājumā ar citiem festivāliem relatīvi mazskaitlīgu sabiedrību lauku vidē © Publicitātes foto: Romans KUNDECKIS

Augustā vidū pie Aknīstes Brīvdienu mājas Susēja pļavā un mežā notika trešais alternatīvais kamermūzikas festivāls Sansusī. Lēmumu turp doties iedvesmoja atvaļinājums, iespaidīgs mākslinieku pieteikums un divi aktīvi topošie pirmklasnieki, absolūti neplānojot pieredzētajā dalīties publiski.

Un tomēr - nepadalīties ar Sansusī piedzīvoto būtu, kā turēt sveci zem pūra. Sevišķi attiecībā pret tiem, kam mūzika un koncerti nozīmē kaut ko vairāk par izklaidi un noteikti ne sociālo blakni «sevi parādīt un uz citiem paskatīties». Festivāls piedāvāja daudzveidīgu un kvalitatīvu programmu bez paralēliem priekšnesumiem, kas liktu lauzīt galvu par izvēli, smalku kamermūziku, patīkamu, inteliģentu un salīdzinājumā ar citiem festivāliem relatīvi mazskaitlīgu sabiedrību lauku vidē. Laikapstākļi bija dažādi, laiku pa laikam noderēja gan gumijas zābaki, gan lietusmētelītis, tomēr tās ir lietas, ar kurām brīvdabas pasākumos Latvijā jārēķinās gandrīz vienmēr. Savukārt festivālā sastopamo mūziķu skaits un sastāvs liek domāt, ka vienīgais ar Sansusī salīdzināmais pasākums varētu būt Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija, ņemot vērā, protams, neformālo atmosfēru, kurā, citējot festivāla aprakstu, var «staigāt kedās, dzīvot teltī, ēst kā restorānā un klausīties izmeklētu kamermūziku, izbaudot dabas mieru».

Dzīvi pa stundām plānojošus pilsētniekus varētu nervozēt fakts, ka festivāla programma sadalījumā pa dienām publiski bija pieejama tikai uz vietas. Visi paziņojumi un informācija gan mājaslapā, gan festivāla Facebook profilā aprobežojās ar line-up. Tajā figurēja tādi vārdi kā Eva Bindere, Kristīne Blaumane, Reinis Zariņš, Inga Kalna, klavieru kvartets RIX, intriģējoša jaundarbu un nakts programma. Taču, mēģinot izdibināt, kurās dienās kurš uzstājas, varēja tikai uzzināt, ka, apstākļiem spiežot izvēlēties vienu dienu, lai tā labāk ir sestdiena, jo tad programma vispiepildītākā, tā teikt, no rīta vingrošanas līdz nākamās dienas saullēktam. Īsi pirms pasākuma parādījās vēstījums, ka festivāla teritoriju atver piektdien pulksten 17 un atklāšanas koncerts sākas pulksten 19. Savā ziņā Sansusī ir izkāpšana no ierastās komforta zonas, ja ar to saprot visa iepriekš zināšanu un paredzamību, taču vienlaikus tā ir citas komforta zonas atvēršana - tādas, kurā aktuāls tikai Sansusī laiks un notikumi. Nevienā citā festivālā līdz šim nebija nācies izjust tik izteiktu šeit un tagad apziņu, trīs dienu laikā par trīsdesmit eiro (bērniem līdz 12 gadiem 1 eiro) izdzīvojot teju veselu galvaspilsētas koncertsezonu, atskaitot operu izrādes un lielos simfoniskos koncertus, toties ieskaitot meža taku ar uzdevumiem, multfilmu programmu un vairākus citus bērniem paredzētus pasākumus, kam bonusā ir ugunskurs un legāla balēšana, līdz beidzas enerģijas resursi.

Par katru no koncertiem varētu uzrakstīt atsevišķu odu. Par to, cik izcili, muzicējot trio, ir katrs par sevi harismātiskie solisti Eva Bindere, Kristīne Blaumane un Reinis Zariņš. Par to, cik lieliski ir sēdēt zem egles gumijniekos un klausīties bērzu šalkās, zem kurām Artura Maskata godalgoto ciklu Venēcijas rindas atskaņo kvartets RIX un Inga Kalna. Par to, kā nakts vidū spokaino koku stumbros atblāzmojas videoprojekcijas un savienojas perkusijas ar balsīm Annas Ķirses Koku operā (viens no pirmatskaņojumiem) vai dūmakainā rītausmā cirsmā pilnīgi sirreāli izskan trompetes un ērģeļu duets. Par bāriem un klavieru olimpiādi jeb pianistu radošajiem nakts kautiņiem mežā, kur jāuzmanās, lai tumsā neuzkāptu uz kājas kādam mūziķim vai komponistam. Par gruzīnu komponista Giorgija Makhošvili kontrabasu kvartetu Bassiona in Jazz četru jaunu un talantīgu mūziķu lasījumā un Oskara Herliņa smalkažūrā stīgu kvarteta ēterisko pirmskanējumu kupolveidīgās telts akustikā (to gribētos noklausīties vēlreiz un skaniski sterilākā vidē). Par baritona Armanda Siliņa Figaro dabu, paspējot būt gan šur, gan tur, gan organizēt, gan piedalīties vairākos koncertos, jo viņam ir lieliska komanda, kas gatava parūpēties par festivālu kā par savu mājas ballīti, risinot dažādas situācijas, lai visi justos iespējami labi. Par lielisku Keiko Abes mūzikas programmu divām marimbām Guntara Freiberga un Jura Āzera izpildījumā, burvīgu, mazliet smieklīgu un mazliet šausminošu teātra izrādi bērniem un pieaugušajiem Kukainis pēc Kafkas Pārvērtībām ar lielisku Oļesjas Kozlovskas un Jēkaba Nīmaņa mūziku, elpu aizraujošu igauņu gaisa akrobātes Grētes Grosas spēju ar pāris palīglīdzekļiem un savu trenēto ķermeni izaicināt gravitācijas likumus. Par smieklu pilnu trešās dienas vēlo rītu kopā ar umka.lv leļļiniekiem un pusdienlaika frīdžezu ar vācu trio Bubu saulainā pļaviņā. Par meditatīvu snaudu un saldsērīgu apziņu, ka viss labais kādreiz beidzas, skanot Olivjē Mesiāna Kvartetam laika galam, ko spēlē klavieru kvartets Quadra, un vēl, un vēl... visu uzskaitīt nav iespējams. Tādi muzikālie Ziemassvētki, kad sen esi pārēdies, bet viss tik garšīgs, ka nevar apstāties.

Ja nokavēts koncerta sākums, nepietiek vietas teltī vai pielavījies sagurums baudīt mākslu, nākas sevi izklaidēt pašam, tāpēc svarīga ir laba kompānija. Mazliet mulsināja norāžu trūkums, uz kuras skatuves notiek katrs koncerts (taču festivāla gaitā izstrādājas loģisks algoritms), kā arī vietas kartes trūkums, lai nonāktu, piemēram, līdz šūpuļtīkliem mežā vai sajūtu takai, kur septiņas minūtes aizsietām acīm veidot savu skaņdarbu vienam solistam, spicējot ausis skaņu ainavai, ko veido paša soļi un tas, kas apkārt. Ja nav informācijas punkta, šādām lietām vajadzētu būt programmiņā.

Daži svarīgi sīkumi - Sansusī ir vērsts uz kopīgu labumu - ikvienam ir iespēja brīvprātīgi iesaistīties teritorijas sagatavošanas darbos, fiziski pastrādājot svaigā gaisā un sakārtojot kādu Latvijas stūrīti. Novērojumi festivālā liecināja, ka klātesošā publika ir lieliski spējīga veiksmīgi pašorganizēties gan situācijās, kad vietas priekšā uz grīdas cirka priekšnesumā pietiek tikai mazākajiem, kad jāpadalās ar lietussargu ar blakussēdētāju, jāsabīdās, atrodot sēdvietu kādam cienījamāka vecuma klausītājam, vai jāsasēžas «šahā», lai visiem būtu labāka redzamība. Bez pretenzijām, konfliktiem un «jūs te pirmīt nestāvējāt», kā nereti gadās masu pasākumos. Svarīga pazīme - arī pēc trīs festivāla dienām, apmeklētājiem lietojot ne tikai kafiju, visās sešās no skaidu plātnēm sanaglotajās tualetēs (WC, nevis plastmasas konteineri) ieiet nebija nepatīkami. Sansusī ir festivāls baudītājiem, nevis patērētājiem, cilvēkiem, kas ciena sevi un citus, tas ir draudzīgs ģimenēm ar bērniem (un suņiem) un cilvēkiem, kam dzīvē rūp lietu saturs, nevis forma.