«Māksla var un reizē nevar mainīt procesus. Māksla var uzrunāt un dot impulsus. Komunicēt. Tas man šķiet vissvarīgākais – māksla var radīt iedvesmu, radīt telpu iekšējiem procesiem cilvēkā,» uzskata diriģents Kaspars Putniņš. Pēc dažām dienām, 26. un 27. augustā, Rīgas Krievu teātrī pirmizrāde Latvijas Radio kora un Hotel Pro Forma jaunajam kopprojektam – kora operai NeoArctic.
Izrādes saveidotāji to apzīmē kā poētisku stāstu par antropocēnu - jaunu ģeoloģisko laikmetu, kam raksturīga iepriekš nepieredzēta cilvēka ietekme uz Zemes ekosistēmām. Kora operu NeoArctic veido 12 ainu, paverot skatam skaņu un attēlu ainavu 12 performatīvās dziesmās par vienu planētu. Pusotru stundu ilgais iestudējums tiek veidots angļu valodā ar titriem latviešu un krievu valodā. Septembrī NeoArctic tiks izrādīta Dānijas Karaliskajā teātrī.
- Šis ir Radio kora un Hotel Pro Forma trešais sadarbības projekts. Ja paskatās vēsturē, šai sadarbībai piemīt cikliskums - apmēram pieci gadi. Kāda ir šā projekta rašanās vēsture?
- Pirmais projekts atnāca nejauši - deviņdesmitajos gados Hotel Pro Forma kopā ar komponistu Bo Holtenu un ansambli Ars Nova no Kopenhāgenas radīja iestudējumu Operācija Orfejs (Operation: Orfeo, 1993), kas bija ārkārtīgi veiksmīgs darbs, tika izrādīts simtiem reižu visās pasaules malās, arī ilgstošās tūrēs Austrālijā un ASV. Par šo darbu vēl aizvien bija liela interese, tā režisore Kirstena Dēlholma gribēja atjaunot Operāciju Orfejs, uzaicināja mūs, un arī atjaunotajai versijai (pirmizrāde notika 2007. gadā) gāja diezgan labi, bija daudz koncertu un turneju, un to laikā pamazām izauklējās doma, ka, atsperoties uz sadarbības pieredzi, vajag veidot jaunu darbu. Tā pirms pieciem gadiem tapa Kara daba, arī to daudz vedām pasaulē, arī uz ļoti tālām zemēm. Režisore Kirstena Dēlholma izteicās, ka vēlētos ar Radio kori iestudēt vēl vienu darbu, jo viņai patika mūsu sadarbība. Lēnām sākām šķetināt, kas tas varētu būt. Reizēm ir konkrēta saturiska ideja, bet šoreiz mēs vienkārši vēlējāmies jaunu darbu un sākām domāt par to, kas tas varētu būt, kāda varētu būt forma, kādus komponistus piesaistīt... Tas ir ļoti ilgstošs process, domāju, runas par šo sadarbību dzima pirms gadiem trim.
- Arī šim projektam, tieši tāpat kā iepriekšējam, ir būtiska sociāla aktualitāte. Apzināti ejat šo ceļu?
- Ideja nāca no Kirstenas puses, viņai ir svarīgas lielas, būtiskas, aktuālas tēmas. Viņa procesus vēro no attāluma, tad kaut ko iezūmē jeb palielina, viņa nevērtē vai nenosoda, nedod norādījumus, viņa vēro. Ideja radusies, lasot zinātnisku pētījumu, kurā secināts, ka pirmo reizi mums zināmajā vēsturē cilvēki ar savu darbību ir mainījuši ģeoloģisko laikmetu. Izmaiņas dabā ir tik būtiskas, ka ir pamats domāt, ka esam iesoļojuši jaunā ģeoloģiskā laikmetā, kas ir nodēvēts par antropocēnu.
Šis darbs ir kontemplācija par norisēm, ļoti godīgs skatījums uz būtiskām lietām. Man ļoti patika tā ideja jau no paša sākuma. Būdams absolūts rīdzinieks, es gandrīz visas savas bērnības vasaras esmu pavadījis laukos, esmu diezgan zaļš savā domāšanā. Man patika arī otrs aspekts tēmai - tās izmaiņas, kas notiek pasaulē pašreiz, saistībā ar cilvēka ietekmi uz dabas procesiem, tās patiesībā ļoti būtiski atspoguļo to, kas notiek cilvēkos.
- Proti?
- Ar mums notiek būtiskas izmaiņas. Mēs dzīvojam pavisam citādāku dzīvi nekā jebkura iepriekšējā paaudze, mūsu attiecības ir pavisam citādākas. Mums ir nesalīdzināmi vairāk brīvības, īstenībā - pavisam citi uzdevumi nekā cilvēkiem, kas dzīvoja šajā zemē pirms 100 vai 150 gadiem, kas ir tikai piecas, sešas paaudzes pirms mums. Nevajag pat skatīties tik tālu, pirms pāris paaudzēm neviens nevarēja iedomāties, ka ekoloģija vispār var būt problēma, nemaz nerunājot par mobilitātes un komunikācijas intensitāti. Diez vai mēs labi protam ar to sadzīvot, jo procesi pasaulē ir visādā ziņā sarežģīti un sāpīgi.
- Nav nokavēts?
- Daudzi zinātnieki saka - ir nokavēts, bet šobrīd eiropiešu jaunā paaudze daudz domā par šīm tēmām, tā ir citādāka nekā mūsu paaudze, noteikti - pozitīvā nozīmē. Tomēr es šo iestudējumu neuztveru kā apokaliptisku šausmu stāstu, jo NeoArctic nav vērtējums, tas ir vērojums. Turklāt tie procesi savā ziņā ir sarežģīti un sāpīgi, bet vienlaikus bezgalīgi skaisti visā izpausmju krāšņumā un arī mērogā, visās niansēs un lielajās lietās.
- Uzskatāt, ka mākslas darbs var ja ne mainīt globālus procesus, tad vismaz atstāt nospiedumus domāšanā?
- Māksla var un reizē nevar mainīt procesus, māksla var uzrunāt un dot impulsus. Komunicēt. Patiesībā vislielākajā mērā - un tas man šķiet vissvarīgākais - māksla var radīt iedvesmu, radīt telpu iekšējiem procesiem cilvēkā. Daudzas lietas no mākslas pieredzes, no būtiskas pieredzes, izraisa mūsos iekšējus procesus, kaut kādas domas, vērojumus, un tas ir ārkārtīgi svarīgi, tas, manuprāt, ir pats svarīgākais. Nedomāju, ka ar mākslas darbu var kardināli izmainīt pasaules gaitu.
Māksla savā ziņā ir spogulis - kā cilvēks šajā laikā, šeit un tagad saprot lietas. Tas, kādā veidā mēs varam lietas izrunāt, ir viens līmenis, tas, ko varam uzrakstīt grāmatās, cits līmenis, tas, ko varam parādīt ar ķermeņa valodu, ir cits līmenis, skaņu pasaule ir cits komunikācijas veids. Un ļoti svarīgs. Bez tā mēs nevaram.
- Šim projektam ir divi komponisti - Endijs Stots [Andy Stott] un jaunais latviešu komponists Krists Auznieks, Jeilas universitātes maģistrants.
- Par komponistiem sākām domāt, kad jau bija skaidras saturiskās līnijas, lai arī mākoņainā formātā. Mēs, protams, daudz spriedām par to, kāds tas darbs varētu būt estētiski. Man šķita, ka Krists būtu ļoti piemērots. Radio korim ar Kristu jau bija viena sadarbība - viņš mums uzrakstīja ļoti skaistu darbu I exist as I am ar Volta Vitmena dzejoli, kas, starp citu, 2014. gadā ļoti labi tika uztverts Rostrum - Eiropas raidstaciju jaunās mūzikas konkursā, tajā Krista darbs Radio kora ierakstā uzvarēja jauno komponistu kategorijā. Man ļoti patīk Krista rakstības veids, tas ir ārkārtīgi neparasts ne tikai latviešu mūzikas kontekstā, bet to grūti vārdiski izstāstīt, tas jāklausās. Viņš pats bijis kora puika, uzaudzis Doma kora skolas zēnu korī, līdz ar to viņam koris kā instruments ir tuvs.
Protams, komponista izvēle vienmēr ir risks, bet, strādājot pie viena opusa, mēs ar Kristu daudz laika pavadījām kopā, man bija iespēja iepazīties ar viņu, man nevienu brīdi nav bijusi sajūta, ka viņš nebūtu pietiekami nobriedis, nevarētu uzrakstīt labu lielu darbu. Vienīgais, protams, pavisam jauni cilvēki ir meklēšanas stadijā un pēkšņi var radīt darbu, kas neatbilst priekšstatiem par to, ko viņš vispār varētu izdarīt. Jāteic, ka šo gadu laikā, kopš mēs strādājam pie NeoArctic, daudzi no viņa opusiem ir būtiski pārstrādāti, pat vairākas reizes.
Visi ego, kas esam šajā komandā, ļoti labi jūtam kopējo virzienu, arī apzināmies vienu būtisku lietu - ka šādā darbā, kas ir tik apjomīgs un prasa tik lielus resursus, ir ārkārtīgi svarīgi, lai radošā komanda spēj ar to darbu organiski sadzīvot, identificēties. Viens no grūtajiem uzdevumiem - materiālam jābūt tādam, ka visi spēj ar to pa īstam sadzīvot, nevis formāli un pieklājības pēc, bet patiešām godīgi, organiski pieņemt to par savējo.
- Vai šā projekta kontekstā domājat par to, ko šis projekts dod, ar ko izdevīgs korim kā profesionālai vienībai?
- Lieli projekti ir izaicinājums, un, manuprāt, Radio korim ir iekšēja nepieciešamība veikt lielus un būtiskus uzdevumus. Vērienīgu projektu veidošana mūs vienmēr ievirza jaunā mūzikas valodas telpā. Jāteic, ka bez šādas pieredzes mēs laikam īsti neprotam dzīvot. Sadarbībai ar režisori Kirstenu Dēlholmu ir īpaša enerģija, viņa ir ārkārtīgi jaudīga, interesanta māksliniece, turklāt viņai piemīt spēcīgs, interesants un paradoksāls skatījums uz lietām.
- Ir iespējams izkalkulēt - ko šodien vēlas dzirdēt skatītājs, ko viņam vajag un ir vērts piedāvāt?
- Domāju, kultūras uzdevums vispār, pavisam noteikti klasiskās mūzikas uzdevums, ir runāt par lielām, būtiskām, eksistenciālām lietām. Lielās eksistenciālās lietas jau nemainās, mēs kā cilvēciskas būtnes ejam cauri vieniem un tiem pašiem eksistenciālajiem cikliem, un mūzika ir brīnišķīgs veids, brīnišķīga valstība, kurā par lielajām lietām komunicēt būtiskā līmenī. Būtiski ir tas, ko Hains Holligers sauc par patiesu vēstījumu, un to vispār grūti verbāli noformulēt - kas tas ir? Enerģētika, kas piemīt labam atskaņojumam? Idejas? Domāju, ka tas ir kopums, kurā ir gan intelektuālā saprašana par to, kas ir konkrētais darbs, kāds ir tā stāsts, kāds ir šā darba konteksts šaurākā un plašākā mērogā. Vēl svarīga ir tā cilvēciskā enerģija, tā uguns, kurai jābūt klātesošai katrā atskaņojumā.
