Vasara pamazām sāk posties uz rudens pusi, tāpēc, lasot atvaļinājuma laika literatūru, ir vērts paskatīties arī nopietnāku grāmatu virzienā. Grāmatu krājējiem un mākslas vēstures cienītājiem noteikti noderēs divi Neputna izdevumi sērijā Latvijas mākslas klasika.
Savrupais Ūders
Mākslas zinātnieks Aivars Leitis pēdējos gados, šķiet, pievērsies Valmieras puses mākslinieku apzināšanai. Jā tā, darba viņam pietiks ilgiem gadiem. 1868. gadā Valmiermuižas Pilātos dzimušais Teodors Ūders gan īsti neatbilst tam ierastajam baskājaino latviešu censoņu tēlam, ko mūsdienās dēvējam par latviešu klasiķiem. Skolotāja dēls baudījis savam laikam labu izglītību, kopš mazotnes izrādījis lielas spējas zīmēšanā, līdz dēkainais raksturs guvis virsroku. Teodors Ūders nolemj kļūt par jūrnieku, piesakoties uz kāda burinieka par jungu. Romantiskais jūras tēls tomēr absolūti neatbilst tam, ko jaunais Teodors pieredzēja uz kuģa klāja - kuģa zēna pazemojumi un grūtumi ir tik lieli, ka viņš nobēg krastā, tiklīdz burinieks atgriežas Daugavā. Pēc skarbās jūras dēkas sekoja ne mazāk skarbs dienests Pēterburgā. Pēc demobilizācijas no armijas Ūders strādāja par skolotāju. Tad kādu laiku studēja Pēterburgā Štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, tomēr skološanos nebeidza un savu mērķi iekļūt Pēterburgas mākslas akadēmijā brīvklausītāja statusā nesasniedza.
Mākslinieks aizbrauca uz Voroņežu pie savas līgavas Karlīnes, un, neraugoties uz viņas vecāku iebildumiem, mīlnieki apprecējās. Kopš 1905. gada pāris ir Valmierā, kur Teodors Ūders iemanto dīvaiņa un dīkdieņa slavu, piedzīvojot revolūcijas apspiešanas laiku, dažādas tenkas, draudzību ar krievu gleznotāju Aleksandru Petrovu un Eduardu Brencēnu, sievas romānu ar kādu bagātu vecpuisi, neīstenotu ideju par Vidzemes jūrmalas mākslinieku apvienību. Mākslinieka mūžs, kas ir vismaz laba romāna vērtē, apraujas pēkšņi - kārtējo reizi sastrīdējies ar sievu, Teodors Ūders mirst no insulta 1915. gadā. Kā raksta Aivars Leitis, savos darbos Ūders «ir centies formulēt latviešu identitātes pamatiezīmes, un tie ieguvuši gluži kā etalona statusu latviešu tautas - zemnieku un zvejnieku dzīves, rakstura un darba mīlestības tēlojumam mākslā. Tādēļ mākslinieks bieži saukts par mūsu tautas spēka un likteņa paudēju. Vienlaikus viņš dēvēts par lielu, apdāvinātu īpatni - par vienu no noslēpumainākajiem latviešu māksliniekiem, kurš it kā vienmēr palicis mazliet ēnā. Kas viņš īsti bija, kā dzīvoja un ko domāja? Tā kā mākslinieks bija savrupa ceļa gājējs, uz to atbildēt allaž bijis grūti, tāpēc daudz kas paliek noslēpumā.»
Var jau būt, ka Aivara Leiša grāmata Teodors Ūders arī neatklāj nekādus īpašos Teodora Ūdera dzīves noslēpumus, tomēr tā parāda savrupā mākslinieka dzīvi un daiļradi, radot veselīgu intrigu.
Noslēpumainā Endzelīna
Interesanti, ka arī Dainas Auziņas grāmatas Līvija Endzelīna tekstā jau pirmajā teikumā sastopams vārds «noslēpumainā»: «Līvija Endzelīna (1927-2008) ir viena no zināmākajām un tajā pašā laikā noslēpumainākajām, netveramākajām personībām 20. gadsimta Latvijas mākslā. Jau kopš 60. gadu sākuma, kad viņas darbi tikko parādījās izstādēs, tie iemantoja nedalītas skatītāju simpātijas, kā arī atzinīgu vērtējumu profesionālajā vidē. Taču aiz strauji augošās atzinības slēpās savrupa māksliniece, kas izvairījās publiski komentēt savas mākslas attīstību, ierosmes un radošos principus.»
Viņas tēvs bija slavenais valodnieks Jānis Endzelīns, viņas mamma - par vīru divdesmit astoņus gadus jaunākā dzejniece un tulkotāja Marta Grimma. Šī laulība nebija ilga, tāpēc Līvija visu bērnību un skolas gadus tika svaidīta no vienas vietas uz otru. Pamatā Rūjienas pusē skolojusies meitene bija ārkārtīgi talantīga. Nedaudz pastudējusi arhitektūru universitātē, viņa nolēma iestāties Mākslas akadēmijā un tikai pirms iestājeksāmeniem pirmo reizi mūžā nopietni gleznoja. Neraugoties uz to, Līviju Endzelīnu uzņēma augstskolā.
Visticamāk, tā ir pati dzīve, kas neveicina Līvijas Endzelīnas atklātību un komunikāciju ar sabiedrību. Sarežģītais pēckara laiks, trauslā un mānīgā drošības izjūta, ko laiku pa laikam pārtrauca biedējošā ikdiena, tostarp arī tīrīšanas Mākslas akadēmijā, tēva padzīšana no Filoloģijas fakultātes latviešu valodas katedras vadības, mātes atlaišana no darba par Latvijas laikos rakstīto dzeju, tas viss acīmredzami atstāja iespaidu uz mākslinieces dzīvi. Arī viņas gleznās vērojams savrups klusums, vairīšanās no sabiedriskām tēmām. Ir, protams, nodevas - pa kādam Ļeņina un Raiņa portretam, tomēr diezgan acīmredzama ir nevēlēšanās traucēt un identificēt sevi ar laikmetu, kurā lemts aizvadīt dzīvi. Daina Auziņa savā grāmatā atsaucas uz Līvijas Endzelīnas atstātajām piezīmēm un dienasgrāmatām. Tās ļauj izsekot dažādām interesantām epizodēm mākslinieces dzīvē, domāt par gleznās redzamajām detaļām - nu kaut vai kukurūzu, kas pašai māksliniecei vairs nepatīkot.
Abas šīs grāmatas ir labs papildinājums apgāda Neputns izdotajā sērijā. Tās, līdzīgi kā iepriekšējie izdevumi, saprotamā valodā uzrunā lasītājus bez priekšzināšanām, jo izstāsta vienkāršu stāstu un ar labu reprodukciju palīdzību atklāj mākslinieciskās vērtības. Šī iemesla dēļ grāmatas var izrādīties noderīgas gan skolēniem un studentiem, gan vienkāršiem interesentiem, turklāt nedomāju, ka arī mākslas zinātniekiem pret tām varētu būt kādas nopietnas iebildes.
