«Galvaskausi jau ilgstoši ir mans motīvs, to esmu gleznojusi dažādos veidos, iekļāvusi savos darbos. Un šoreiz radās doma, ka varētu uztaisīt kaut ko rotaļīgu, savienot galvaskausus ar Swarovski kristāliem, arī koka griezumu detaļām,» tā par saviem jaunākajiem darbiem, kas izstādē Illumination šobrīd apskatāmi galerijā Bastejs, saka gleznotāja Helēna Heinrihsone. Šajos darbos galvaskausi ir «uzposušies» – vizuāli bagātināti, papildināti ar dārgakmeņiem un dažādu materiālu mežģīnēm. «Tie, kas tumsā un visādās pazemēs, ir gatavi svētkiem, kas arī ir galvenā ideja.»
Koferos no Spānijas
Māksliniecei Helēnai Heinrihsonei jau sen esot bijis kārdinājums papildināt gleznas ar detaļām, nu beidzot tas arī realizēts. «Lai tās ir kā kolāžas, kā asamblāžas,» viņa skaidro. Tā kā viņa kopā ar dzīvesbiedru mākslinieku Ivaru Heinrihsonu regulāri braukā uz Spāniju, kur ir labi antikvariāti, tieši no turienes arī vesti vairākums koka griezumu un rāmju. «Antikvariāti māksliniekiem ir mīļa vieta. Tur var atrast lietas, kas daudz ko pieredzējušas, gājušas pa daudzām rokām, tajos uzkrājusies sena enerģija, ko iegūsti savam darbam,» patikšanu pret senām lietām skaidro māksliniece. Reizēm jau varot kļūdīties, iegādājoties kaut ko enerģētiski ne pārāk labu, bet visbiežāk tā notiekot ar rotām. Reiz viņa Kairā iegādājusies senu berberu gredzenu ar pamatīgi nobružātu akmeni. «Nevajadzēja to likt pirkstā, uz to vajadzēja tikai skatīties. Man un draugiem ir dažāda pieredze ar lietām, kas iegādātas antikvariātos. Zinu - ja rotaslieta pazūd, tad nevajag žēlot aizgājušo un, ja lietojot kaut ko antikvariātā nopirktu, cilvēks jūt, ka nav labi, tad to vienkārši vajag nolikt malā, atstāt mierā. Lielākoties jau intuīcija pasaka priekšā, kas pievelk, tas ir īstais,» uzskata Helēna Heinrihsone. Gleznotāja atzīst, ka šī izstāde zināmā mērā viņai ir pārsteigums pašai par sevi, pat ļoti liels pārsteigums. Kad uz gleznām līmējusi Swarovski kristālus, pati sākusi šaubīties par savu uzvēli, jo «nekas oriģināls jau tajā nav - kristāls ir kristāls, tas nevar nepatikt, bet es ceru, ka tie darbi nav pārāk salkani. No tā baidījos visvairāk, - ka iznāks salkani.»
Ap izstādi, kurā galvenās darbojošās personas ir galvaskausi, ir arī kāds mistisks stāsts. Savulaik viņa nopirkusi grāmatu par skeletu un galvaskausu rotāšanu ar dārgakmeņiem un dārgmetāliem, uzdāvinājusi to meitai Annai, savukārt meita iegādājusies tieši tādu pašu grāmatu un uzdāvinājusi viņai. «Savulaik bijis ļoti izplatīts kults - rotāt galvaskausus un skeletus, tos atklātā un slēptā veidā var redzēt baznīcās. Tā grāmata mani ļoti iedvesmoja, no tās rudenī biju pārzīmējusi, pat pārgleznojusi ar akvareli dažus efektīgus personāžus. Kad gatavošanās šai izstādei kļuva aktuāla, grāmatu vairs nevarēju atrast, arī meita ne. Domājiet, ko gribat, kāpēc tās grāmatas pazuda. Mūsu abu mājās tās ir, bet - nav. Nesaku, ka kāds pārbīda mantas manās mājās, bet domāju, ka mums abām ir it kā aizvērtas acis, mēs tās vienkārši neredzam,» uzskata Helēna Heinrihsone.
Galvaskauss kā simbols
Ilgstoši nemainīgajai interesei par galvaskausiem skaidrojums esot pavisam vienkāršs: «Galvaskauss ir mūžīgās dzīvības simbols. Galvaskauss ar sakrustotiem kauliem zem tā ir visās altārgleznās, visas baznīcas ir pilnas ar šiem simboliem, jo tas ir mūžīgās dzīvības apliecinājums.» Ar galvaskausiem aizrāvušies arī mākslinieces draugi, tie tiek fotografēti ceļojumu laikā. Helēna Heinrihsone skaidro, ka, piemēram, Meksikā galvaskauss ir prieka simbols. Kad kopā ar draugiem bijusi Meksikā, tur sapirkusies dažādus suvenīrus un mākslas darbus ar galvaskausa simboliku.
«Man mājās arī ir divi galvaskausi, stāv darbnīcā, aplikti ar rozēm, skatās uz mani. Mana mamma bija ārste, atceros, ka cilvēku kauli mums vienmēr bijuši mājās kādā atvilktnē, arī galvaskausi.
Es pat īsti neatceros, kā tie mūsu mājās radās, iespējams, laikā, kad Ivars bija jauns pasniedzējs akadēmijā, tos varēja iegādāties, bet saprotu, ka tagad tā ir liela greznība, jo tādu iespēju vairs nav,» skaidro māksliniece. Pirms kāda laika viņa abus galvaskausus aizdevusi Nacionālā teātra iestudējumam Hamlets, bet nu jau tie atgriezušies atpakaļ. Kā zināms, lugā Hamlets slavenākais jautājums ir būt vai nebūt, reizēm māksliniece ar abiem galvaskausiem arī aprunājoties par eksistenciāliem jautājumiem, par mūžīgo dzīvošanu, bet lielākoties viņa tos čubina, apliek ar rozēm. «Galvaskausus es uztveru kā meksikānis, nevis kā latvietis, kurš vairāk orientēts uz saulgriežiem un dabas parādību atzīmēšanu, nevis reliģisku simbolu pielūgsmi, un galvaskauss pilnīgi noteikti ir reliģisks simbols.»
Jau zināms, ka mākslinieces nākamā izstāde būs jaunā gada sākumā, skices darbiem jau esot gatavas, bet aktīvās strādāšanas periods gan sākšoties tikai rudenī. «Līdz tam man ir vēl jāsaņem lielāka enerģija, ko es noteikti gūstu, dzīvojot vasaras mājā - tieši starp Kolku un Mazirbi. Tur ir jāskatās uz jūru, debesīs. Arī rozēs, to man ir diezgan daudz. Tur ir ko darīt, tur ir uz ko skatīties un ir ko pētīt.»
Akvareļa laiks
Mākslinieku vasaras māja atrodas Kurzemes jūrmalā, turpat pretī sava vasaras māja ir meitai Annai, arī mazmeitai Augustei ir savs paviljoniņš. «Es nekad neliedzu sev lasīt grāmatas, tām vienmēr atrodu laiku, un pārsvarā lasu detektīvus. Vasarās vairāk pētu mākslas albumus, man ir biezas un lielas grāmatas, kurām, Rīgā dzīvojot, nav laika. Mēs uz vasaras māju braucam arī ziemā un rudenī, un, kad agri sāk satumst, sēžu pie kamīna un pētu grāmatas. Arī šobrīd ir knišļu laiks, un zinu, ka jau pēc sešiem ārā nevarēs iet, tad es skatos jaunos albumus. Ir tik daudz mūsu mākslinieku darbu katalogu, kurus rādu skolniecēm, piemēram, viens no mīļākajiem man ir Vijas Maldupes un Jura Baklāna darbu albums, tikai žēl, ka tas tik plāns... Laukos man ir arī visādas interjera grāmatas, par dārziem Francijā, Anglijā, Itālijā... Ne jau visu var īstenot, ne visu gribat īstenot, ne arī visu vajag realizēt savās mājās, bet skaistas idejas baudīt gan var un vajag.» Māksliniece vasarās tikpat kā negleznojot, aizpagājušā vasarā tapuši milzīgi akvareļi - 1,5x1 metru lieli. «Saunagā var gleznot tikai akvareļus, papīrs te labāk piestāv nekā audekls, eļļas glezniecība te neiederas, tā ir pārāk nopietna, akvarelis ir baudīšanas māksla. Mums ir liela kūts, kur var nezin ko sagleznot, bet tā kaut kā nav apgūta gleznošanai, tikai ballēm.
Sagatavošanās darbi līgošanai, kas, protams, notiks Kurzemes jūrmalā, veikti jau ļoti laikus. Arī šogad tiks rīkota kāda akcija, kas pirmo reizi izmēģināta pērn, - tiek sasisti lieli krusti, apģērbti ar vecām drēbēm un sabāzti pilni ar salmiem, izveidoti tādi kā izbāžņi. «Tad iet uz jūru, mietus iesprauž jūras krastā, dedzina nost, bet līdz ar tiem - savas sliktās domas un sliktos darbus. Tas ir grandiozs, satriecoši skaists skats - ūdens, liesmas, atspīdums. Iesaku izmēģināt, to var arī pie ezera, bet par drošību gan jāpadomā. Māksliniece smej, ka izbāžņu veidošana esot arī savdabīgs veids, kā nodedzināt vecas drēbes, - to jau esot pietiekami, lai izveidotu izbāžņu rindu. «Ivars ir tāds cilvēks, kuram nepatīk mest ārā, es esmu gatava izmest visu, tikai man jāuzmanās no kontroles,» smejas māksliniece. Līgotāju saime būšot jau ierastā - meita, mazmeita, māsa Baiba arī atbrauks no Dānijas, kur dzīvo jau vairāk nekā 20 gadu, draugi un kaimiņi. Par mielastu gādājot visi, ne tikai viņa kā namamāte, un jau zināms, ka sieru sies meita. «Pīrādziņi un piparkūkas man krīt uz nerviem, tam laiku gan netērēju, tad labāk gatavoju kaut ko ikdienišķāku, piemēram, gaļu.» Māksliniece nevar iedomāties, ka kādreiz varētu nesvinēt Jāņus, jo, tieši tāpat kā Ziemassvētki, Heinrihsonu ģimenei ir ļoti svarīgs «punkts gadā».
Lai arī abi ar vīru ir naski ceļotāji, vasarās viņi nedodas ārpus Latvijas, tikko atteikušies septembrī braukt uz Maljorku, jo agrs rudens arī ir vērtīgs Latvijā. «Ziemā gan braucam. Ļoti esam iemīlējuši Spāniju, šogad tur bijām jau divas reizes. Tur mums labi elpojas. Visas senās Eiropas galvaspilsētas ir īpašas, bet Madridi mēs un draugi, negribas teikt to vārdu, bet - dievinām. Parasti uz Madrides mesām braucam februārī, un tas ir skaistais laiks Spānijā, jo, teiksim, maijā tur jau viss ir izdedzis sauss. Madride ir karaliska pilsēta. Ja salīdzinām, francūži ir uzpūtīgi, itāļi - pārāk draudzīgi, bet spāņi ir atturīgi, ļoti cēli, skaisti, brīnišķīgi ģērbti, viņu uzvedība ir tāda, kas vislabāk piemērota latviešiem.»
Helēna HEINRIHSONE
• Māksliniece
• Dzimusi 1948. gadā Rīgā
• Precējusies, dzīvesbiedrs - Ivars Heinrihsons, meita - Anna Heinrihsone, mazmeita - Auguste
• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1973)
• Latvijas Mākslinieku savienības biedre
• Nominēta Purvīša balvai (2009)
• Saņēmusi balvu Lielais Kristaps (2008) un Triju Zvaigžņu ordeni (2008)
• Izstādēs piedalās kopš 1972. gada
• Darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslas savienības kolekcijā, Tretjakova galerijā (Krievija) u.c.
• Autore Kolkas luterāņu baznīcas altārgleznai (1993, mākslinieces dāvinājums baznīcai). Ir pirmā māksliniece, kas veidojusi Latvijā pirmo moderno altārgleznu pēckara periodā
