«Ļoti daudz ko dzīvē var nedarīt, bet mērķi ir jāizvirza, un tiem jābūt skaidri definētiem, un šī muzeja rekonstrukcija bija viens no šādiem mērķiem. Kopš 2003. gada diezgan nopietni uz to bija iets,» atzīst Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce. Pēc trīs gadu rekonstrukcijas un restaurācijas darbiem, kuros iztērēti 31 434 795 eiro, 4. maijā durvis vērs LNMM galvenā ēka Krišjāņa Valdemāra ielā.
- Būt par direktoru laikā, kad tik kardināli un vērienīgi tiek restaurēta mākslas muzeja ēka, ir likteņa dāvana, milzīga profesionāla izdevība vai tomēr - slogs un pārbaudījums?
- Nezinu, vai to var saukt par dāvanu. Tas ir mērķtiecīgs darbs, uz ko tika iets vairāk nekā desmit gadus. Vecajai ēkai bija nepieciešamība dot jaunu dzīvi, un, ja radās iespēja veikt paplašinājumus, nevis nodarboties tikai ar vēsturiskās ēkas restaurāciju, tas tika izmantots. Muzejam ir jādzīvo muzeja dzīvi - tādu, ko pieprasa šis laiks. Ir pagājuši 110 gadi, kopš šo muzeju uzbūvēja un atklāja. Tad tas bija atvērts apmeklētājiem dažas stundas dienā, bet šobrīd esam atvērti pat līdz desmit stundām dienā. Akcenti tiek pārlikti, muzejs kalpo sabiedrībai.
- Kad īsti radās ideja par ēkas restaurāciju?
- Tā nav tikai mana ideja, par ēkas rekonstrukciju un paplašināšanu bija domājuši arī pirms manis. Pagājušā gadsimta 70. gados tika taisīts rekonstrukcijas projekts, bija nopietni domāts arī par ēkas paplašināšanu. Toreiz bija ideja par otru ēku pāri ielai - tur, kur šobrīd ir Valdemāra centrs. Idejas bijušas visādas.
Mums ir jāņem vērā, ka šīs ēkas īpašnieks ir Rīgas domes Īpašuma departaments. 1905. gadā pilsēta uzcēla šo ēku, kas mūsu struktūrā ir vienīgā ēka, kura celta mākslas muzeja vajadzībām, un 20. gadsimta 90. gadu beigās pilsēta atjaunoja īpašumtiesības uz šo ēku. Jau pirmajā nomas līgumā parādījās vārds «rekonstrukcija». 2003. gada 15. maijā pagāja 100 gadi, kopš bija ielikts šīs mājas pamatakmens. Tad mēs kopā ar kolēģiem sākām šo jautājumu aktualizēt, atsaucīgs bija Rīgas domes Īpašuma departaments, un process sākās.
- Bet nekad nekas nenotiek gludi.
- Tāpēc tikai 2010. gadā nonācām pie tā, ka tika izsludināts starptautisks metu konkurss.
- Gluži tāpat kā vairākas kultūras iestādes, jūs esat divu kungu kalpi - par ēku ir atbildīgs viens, šajā gadījumā - Rīgas dome, bet muzeja saturs ir valsts atbildība, arī finansiāla.
- Mēs esam izcili divu kungu kalpi. Par visu LNMM saturu un finansiālo segumu atbildīga ir valsts, bet ar vietām, kur tas atrodas, ir citādi. Par šo ēku jau izstāstīju, izstāžu zāles Arsenāls un mākslas muzeja Rīgas Birža īpašnieks ir Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), bet Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja īpašnieks ir SIA Rīgas nami, vienīgi mazais Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs dzīvoklis ir mūsu bilancē. Jāatzīst, ka apsaimniekošanas jautājums ir diezgan nopietns un smags.
- Jautājums būtu jārisina?
- Noteikti būtu. Un atrisināt var visu ko, ja vien grib risināt, turklāt šie jautājumi ir stipri samilzuši. Jautājumi ir delikāti, ēku īpašnieki uzskata, ka nomas maksa (kas gan arī par visiem īpašumiem netiek maksāta) neļauj veikt uzkrājumus nākotnei, bet nomas maksu palielināt nevaram, jo tas skar valsts budžetu... Vienīgā vieta, kur maksājam adekvātu nomas maksu, ir mākslas muzejs Rīgas Birža, jo tāda bija valdības programma - šīs ēkas restaurācijai un rekonstrukcijai tika ņemts kredīts. Īpašumu jautājumi būtu jāsakārto, bet, protams, nezinu, kā Kultūras ministrijai to izdarīt. Piemēram, kolēģi no Vācijas muzejiem vispār nesaprot, ka mums jānodarbojas ar saimnieciskiem jautājumiem, jo viņi nodarbojas tikai ar muzeju satura veidošanu. Arī Vācijā muzeji pieder gan pašvaldībai, gan valstij, bet ir struktūras, kas reāli strādā ar apsaimniekošanu, to nedara muzeja darbinieki.
- Muzeja rekonstrukcija ļāvusi iegūt vairākas papildu telpas izstāžu zālēm - ir izbūvēti bēniņi, tur ir mazas kompaktas telpas, savukārt jaunā izstāžu zāle šķiet milzīga. Vai tas nozīmē, ka nu varat teikt - vietas mums pietiek?
- Restaurētās ēkas abos stāvos nu ierīkota pastāvīgā ekspozīcija, kurā pavisam nopietni izejam cauri 19. un 20. gadsimtam latviešu mākslā. Protams, telpu apjoms, kas atvēlēts pastāvīgajai ekspozīcijai, nav pietiekams vēl joprojām, bet mums arī nekad nebūs tāda apmēra muzeja kā, teiksim, Luvra, jo tādu mūsu nelielā valsts nemaz nevar uzturēt. Nenoliedzami izstāžu darbībā būs lielākas iespējas, jo platības ir gana lielas - gandrīz 800 m2, bet katra lielāka telpa ir vēl lielāka slodze darbiniekiem un arī māksliniekiem, jo uztaisīt izstādi 300 m2 ir viena lieta, bet pavisam cita - 800 m2.
- Daudzi minēja, kurš tad atklās jauno izstāžu zāli. Nu jau kādu laiku zināms, ka zāles pirmatklājēja gods ticis Miervaldim Polim. Kāpēc izvēlēts tieši viņš?
- Mēs varējām iet ļoti vienkāršu un pilnīgi nekļūdīgu ceļu - jauno izstāžu zāli atklāt ar Jaņa Rozentāla 150 gadu jubilejas izstādi, jo šis ir mākslinieka jubilejas gads, ko mēs kā mākslas muzejs esam iniciējuši. Rozentālam veltītā izstāde arī top, tā tiks atvērta augustā. Tomēr man ļoti gribējās jau ar pirmo izstādi parādīt, ka šī nav vieta tikai klasikai, tāli aizgājušai pagātnei un mantojumam, bet to, ka šis muzejs kalpo arī šodien notiekošam procesam. Līdz ar to skats tika vērsts uz šodien strādājošiem māksliniekiem. Protams, tad aktualizējās jautājums - kuru izvēlēties?
- Kā nonācāt līdz Polim?
- Viņš ir mākslinieks, kuru es vairākkārt biju uzrunājusi veidot izstādi. Latvijas mākslā Miervaldis Polis tiek uzskatīts par laikmetīgās mākslas tēvu. Turklāt viņam patiešām nav bijušas lielas nopietnas izstādes. Un vēl - viņam pašam savu darbu tikpat kā nav, tie ir gan publiskajās kolekcijās, bet ļoti daudz ir privātajās kolekcijās.
- Vācāt kopā no visas pasaules?
- Tieši tā. Reiz Polis skaidri pateica atteikuma pamatojumu - darbu savākšanas process ir ārkārtīgi sarežģīts. Pierunāt viņu un panākt šo vienošanos, ka viņš taisa izstādi, nebija viegli. Braucu pie viņa uz Kuldīgas mežiem, kur viņš šobrīd dzīvo. Viņš teica: «Es jau netraucēju, nu taisiet to izstādi, tikai man lieciet mieru!» Savukārt es teicu: «Mēs nevaram uztaisīt izstādi dzīvam māksliniekam, atvainojos, ka lietoju šādu vārdu, ja mākslinieks pats nav šajā procesā ieinteresēts. Un pēc tam viņš pateiks - ko viņi izdarījuši, es tā vispār neesmu domājis! Ir jābūt sarunai.» Jo bez viņa informācijas mēs nevaram šādu izstādi uztaisīt, jo tikai par daļu darbu mēs zinām, kur tie atrodas, bet par lielu daļu - ne. Kad Polis vēl būvniecības procesā ieraudzīja jauno izstāžu zāli, viņš apmulsa no tās, teica, ka viņam taču nav tik daudz darbu, jo zāle atstāj ārkārtīgi grandiozu iespaidu. Tagad jāsaka - darbu ir pārpārēm.
- Cik šajā izvēlē bija arī pragmatisms, arī konjunktūra, jo skaidrs, ka uz Poļa izstādi noteikti nāks.
- No lielā aprēķina viedokļa mūsu izvēle nav pareiza, jo uz šo ēku sākumā tāpat nāks tāpēc, ka cilvēki gribēs redzēt to jauno. Ja no šāda aspekta skatās, tad Poļa izstādi bija izdevīgāk taisīt mazliet vēlāk, kad lielākā interese par mums jau zudusi un tā atkal ir jāuzjunda. Pragmatiski runājot - šobrīd esam salikuši divas ļoti ejošas lietas kopā, bet - tāda bija mūsu vīzija.
- Tagad muzejs atbilst visiem starptautiskajiem drošības standartiem. Vai tas nozīmē, ka līdzīgi kā Rīgas Biržā, kas gan ir orientēts uz ārzemju mākslu, arī te varam sagaidīt citādi Rīgā neiespējamas izstādes?
- Piemēram, Miervalža Poļa izstādē būs 20 darbi no Rutgersa universitātes Zimmerli Mākslas muzeja (ASV). Diez vai tos varētu saņemt, ja muzejs neatbilstu visām starptautiskajām drošības prasībām.
- Arī latviešu māksliniekiem veltītās ekspozīcijas var kļūt pilnvērtīgākas?
- Noteikti. Vasaras beigās būs Janim Rozentālam veltīta izstāde, būs darbi no Somijas.
- Cik izstāžu ik gadu būs jaunajā zālē?
- Četras piecas.
- Finansiālu apsvērumu dēļ?
- Izstāžu rīkošana ir ļoti ietilpīgs darba un finanšu process, nekur pasaulē netiek praktizēts taisīt izstādi uz mēnesi, jo tā ir milzīga izšķērdība. Turklāt ļoti daudzām izstādēm mēs paši meklējam un piesaistām finansējumu, ar valsts budžeta līdzekļiem daudz kam nepietiek.
- Finansējuma ziņā esat atgriezušies pirmskrīzes līmenī?
- Nē. 2010. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, samazinājums bija par 46%. Šobrīd pieaugums ir, bet noteikti vēl neesam atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Atalgojums nedaudz palielinājies, bet uz skolotāju un ārstu prasību fona muzeju darbinieku atalgojums sāk palikt katastrofāls.
- Ko ministrija sola?
- Ministrija sola, ka darbinieku atalgojums ir viena no prioritātēm.
- Kāds ir jūsu skaidrojums tai milzīgai ažiotāžai, kad pērnā gada nogalē muzeja atvērtajās durvju dienās to apmeklēja vairāk nekā 100 tūkstoši, jo ikdienā taču tik daudz ļoti nelaužas uz mākslas izstādēm?
- Ikdienā tā nelaužas, lai gan statistika rāda - neskatoties uz to, ka no Latvijas ir aizbraukuši ļoti daudz cilvēku, muzeju apmeklējums tomēr aug.
- Tas nav uz tūristu rēķina?
- Daļēji varētu būt uz tūristu rēķina, jo viņu tomēr ir daudz. Šī ēka vienmēr ir bijusi, es gribētu teikt, ļoti mīļa cilvēkiem. Esmu sabiedriskā transporta lietotāja vismaz divas reizes dienā, un, kad muzeju slēdza uz rekonstrukciju, ak Dievs, cik daudzi mani uzrunāja un izteica bažas, ka viņi nepiedzīvos to, ka muzeju atkal atvērs apmeklētājiem. Zināju, ka šim projektam bija Eiropas finansējums, termiņi bija strikti, tāpēc droši varēju teikt, ka pēc trim gadiem atkal varēs nākt uz muzeju, bet man neticēja. Kad pēc diezgan lielām problēmām un milzīgās būvbedres Rīgas centrā beidzot bija skaidrs, ka ēka tomēr tiek nodota ekspluatācijā, domāju, tas arī raisīja apmeklētāju interesi. Un vēl merkantils apsvērums - kur un kā iztērēta nauda? Atvērto durvju dienās cilvēki šeit staigāja un teica, ka redz, kur aizgājusi nauda, un to bija patīkami dzirdēt. Protams, mēs nebijām īsti gatavi uz to, ka interese būs tik ārkārtīgi liela. Un vēl - tajās dienās mēs apmeklētājus laidām par velti, bet nu jau mums jāsāk arī naudiņa pelnīt, lai varam izstādes taisīt.
- Kad cēla Nacionālo bibliotēku, samērā izplatīts bija viedoklis, ka 21. gadsimtā bibliotēkas nemaz neesot nepieciešamas. Pētījumi liecina, ka Eiropā muzejus apmeklē tikai apmēram 10 - 15% no sabiedrības. Muzeja rekonstrukcijas laikā nereti izskanēja viedoklis - kam mums vajag muzeju, kura rekonstrukcija vien prasījusi vairāk nekā 30 miljonus eiro. Ko jūs atbildāt tik ciniskiem izteicieniem?
- Es tos varbūt pat nesauktu par ciniskiem izteicieniem, tie ir cilvēcīgi izteicieni. Ja cilvēks ikdienā nesaskaras ar mākslu, tad viņš dzīvo bez tās, viņam tās nevajag. Domāju, ņemot vērā, ka katrs indivīds ir svarīgs, arī tie 15% ir svarīgi sabiedrībai. Man šķiet, ka tieši tie 10 - 15% sabiedrības ir viena no sabiedrības jēdzīgākajām daļām.
- Ko jūs ar to saprotat?
- Tie, kas sabiedrībai dod, ja tā var teikt, intelektuālo un morālo pamatu.
Manuprāt, Nacionālais mākslas muzejs latvietībai dod sava veida lepnumu, stabilitāti, man šķiet, ka drošu pamatu - mums ir, mēs esam, mēs varam, mums ir brīnišķīgi mākslinieki pagātnē un ir tagadnē. Mūsu mākslinieki nav bijuši izteikti jaunatklājēji, bet vēsturiskā situācija tam arī nav bijusi labvēlīga, tomēr mūsu mākslinieki ir augsti profesionāļi, un mākslas līmenis mums ir ļoti augsts. To redzam tad, kad pasaulē tiek veidotas noteikta perioda kopizstādes, tad mūsējo darbi stipri labi izskatās uz kopējā fona. Jā, stabilitāti latvietībai - mēs esam, mēs varam, tā ir lieta, kas pastāvēs cauri laikiem, vismaz es tā ceru.
- Jūs redzat, ka būs, kas nāk uz muzeju pēc 10 - 15 gadiem?
- Pavisam noteikti.
- Kas ir jūsu nākamais mērķis?
- Izstāžu zāle Arsenāls. Ķēdīte ir vienkārša - vispirms ir jāuzbūvē glabātavas Pulka ielā, tur darbs ir sākts, jāuzbūvē abas kārtas vienlaikus. Tad mēs spējam aiziet no Arsenāla ar visām kolekcijām, jo lielās mājas viena puse ir pilna ar krājuma priekšmetiem. Un tad būtu nepieciešama rekonstrukcija Arsenālā. Manā skatījumā ir absolūts noziegums, ka pilsētas pašā centrā ir noliktava. Visas ēkas apjomā varam veidot ekspozīcijas, izstāžu zāles. Tāds ir plāns. Tāds tika izstrādāts projekts jau iepriekš, tas tika iekļauts programmas Mantojums 2018 pirmajā kārtā, bet, krīzei sākoties, 2009. gadā tas tika izmests ārā no programmas. Arsenāls tiešām reāli brūk mūsu acu priekšā. Līdz ar to tā ir ļoti nopietna problēma, bet es šobrīd runāju par māju, par sienām, bet sienu jeb čaulas savešana kārtībā tālāk dod virzību saturam.
- Ko jūs gribētu pateikt tiem cilvēkiem, kas nāks uz muzeju?
Lai nedusmojas, ka 4. maijā būs jāstāv rindās. Lai nāk pēc tam, muzejs būs atvērts gana ilgas darba stundas, un mēs patiešām gaidām jebkuru apmeklētāju.
