Pievērsiet uzmanību šai grāmatai – pelēcīgos toņos un laikmeta stilā ieturēta, tā noderēs katram, kas interesējas par mākslu un kultūru Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā.
Gintas Gerhardes Upenieces monogrāfija Māksla un Latvijas valsts pirmajā mirklī atstāj nedaudz konservatīvu statistikas krājuma iespaidu. Tomēr tā ir maldīga ilūzija. Vairākas dienas lasot lēnā garā šo tekstu, aizvien vairāk pārliecinos par autores spēju izstāstīt ļoti daudz interesantu lietu vienkāršos teikumos un saprotamā valodā, neradot manī kompleksu, ka esmu lasītājs vienkāršais, kuram nav lemts izprast mākslas un valsts attiecības Latvijā pirms Otrā pasaules kara.
Šī ir grāmata ar labi izveidotu un loģisku struktūru. To var lasīt no A līdz Z, hronoloģiski iegūstot pārskatu par mākslu Latvijā. Tikpat labi to var lasīt no vidus vai sevi interesējošās vietas, uzzinot, piemēram, kaut ko vairāk par Beļģijas mākslas izstādi Rīgā 1927. gadā. Grāmatas daļas, nodaļas un apakšnodaļas ir savā ziņā enciklopēdiski šķirkļi – vienkāršam interesentam pietiks ar tiem, savukārt speciālists, balstoties uz šiem tekstiem, meklēs paplašinājumus arhīvos un speciālajā literatūrā. Autore interesanti izstāsta Latvijas Mākslas akadēmijas veidošanās procesu, parādot gan krīzes posmus, gan stabilizācijas procesus, vēsta par mākslinieka attiecībām ar valsts pasūtījumu, valsts lomu mākslas muzeju kolekciju veidošanā. Turklāt šīs monogrāfijas lappuses nebūt nav sausas vai shematiskas. Kopaina tiek ieskicēta visnotaļ radoši, nevairoties runāt arī par ēnas pusēm. Izrādās, ka šodien aktuālās runas par sili, no kuras barojoties mūsu kultūra, bijušas iederīgas arī 20. gados. Grāmatā atrodamas diezgan dzēlīgas karikatūras par gleznu iepirkumiem un citām sabiedrību tobrīd uztraucošām lietām.
Ļoti pamācošs ir stāsts par Latvijas Kultūras fonda darbību, kas gan, atbilstoši monogrāfijas tematam, skar aktivitātes tikai vizuālās mākslas nozarēs, tomēr būtu pelnījis atsevišķu monogrāfiju, aptverot visas jomas. Te katrs var redzēt, ka Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar savu parakstu ielicis fonda finansēšanas principu, kuru vēlāk 90. gados viens pret vienu nokopē igauņi, izveidojot savu kultūrkapitāla fondu. (Kāpēc Latvija nevar atgriezties pie absolūti skaidrās Ulmaņa loģikas, uzturot savu kultūrkapitāla fondu, ir jautājums nu jau nez kurai valdībai.) Valstij ir grūti, bet fonds maksā stipendijas, lai mūsu modernisti varētu doties uz Rietumeiropas kultūras centriem. Var piekrist autorei, ka daudzu mākslinieku dzīvē šie braucieni ir kļuvuši par ļoti nozīmīgu radošās biogrāfijas daļu un šā nodokļu maksātāju iztērētā nauda radījusi mūsu kultūras zelta fondu.
Ja mūsdienās politiķi mēdz runāt par ministriju funkciju iespējamo apvienošanu, tad grāmatā Māksla un Latvijas valsts redzams, ka mūsu kultūras procesos pirms kara vadošā loma bijusi toreizējai Izglītības ministrijai. Tomēr pētījumā parādās fakti par to, kāpēc šāds modelis nudien nav bijis pats labākais. Ministru un ministrijas pasivitāti kultūras jautājumos tolaik pamatoti kritizē daudzi. Ginta GerhardeUpeniece piemin arī ministra Raiņa izgāšanos 1927. gadā, neatklājot Latvijas izstādi Stokholmā, kaut Rainis Zviedrijā bija gaidīts viesis, turklāt pretendēja uz Nobela prēmiju literatūrā. Ministrijas struktūra ir pārāk plaša un pretrunīga, ministri, politiskās intrigās iegrimuši, bieži vien pat nebija līdz galam informēti daudzos jautājumus – diezin vai tā ir lieta, ko derētu atkārtot mūsdienās, mēģinot mānīgas ekonomijas vārdā apvienot kultūras un izglītības jomas zem vienas ministrijas jumta.
Monogrāfiju tekstu autore dalījusi divās daļās – pirmā vēsta par demokrātijas un parlamentārisma laikiem Latvijas mākslā, otrā par autoritārisma posmu, kas iestājas pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Šim dalījumam ir nopietna argumentācija, jo izmaiņas valsts kultūrpolitikā ir pietiekami lielas, lai par tām runātu tieši šādā griezumā. Tāpat Ginta GerhardeUpeniece ir drosmīgi runājusi arī par Stučkas komunistu laiku Latvijā, jo pēdējo gadu izlikšanās, ka šāda posma mūsu valsts dzīvē nemaz nav bijis, ir vairāk nekā dīvaina. Te gan droši vien varētu iebilst par to, ka «Sarkanā epizode» iekļuvusi Demokrātiskajā monogrāfijas daļā, kaut tas bija asiņainas proletariāta diktatūras laiks Latvijas vēsturē. Tomēr tam, kā pētījumā ticis sakārtots teksts, piemīt arī sava lineāri hronoloģiska loģika. Šķirkļa formātā koncentrēto informāciju kaut kā izlikt ārpusē būtu grūti, varbūt vien vajadzēja akcentēt Latvijas tapšanas laika juku periodu, pie demokrātijas nonākot nedaudz vēlāk – iespējams hronoloģiski ar Pirmās Saeimas ievēlēšanu. Tomēr šis nelielais misēklis nudien nav traucēklis, lai lasītu grāmatu, kurai, manuprāt, būtu jānonāk jebkuras sevi cienošas bibliotēkas krājumā.
