Gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa. Sapņi kā upes, jūras, okeāni
 
Māksliniece Kristīne Luīze Avotiņa: «Ar gadiem cilvēks nobriest un mainās, tomēr – globāli jau nemainās. Gan pirms desmit gadiem, gan arī tagad mani interesē daba un man ir svarīgi risināt cilvēku savstarpējās attiecības. Un arvien vairāk pārliecinos, ka glezniecība ir manas dzīves misija.» ©F64

«Šī būs manu gleznu izstāde, bet tieši gleznu tajā nebūs,» saka gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa. Rīt izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa tiek atklāta viņas darbu multimediālā izstāde Sapņu upe.

«Katra glezna tiek pārzīmēta, klājot vienu krāsas slāni pār otru, līdz piešķiram kustību vienai vai otrai tās daļai. Efekts būs iespaidīgs: lai kur skatītājs vērsīs skatu, uz milzīgajiem ekrāniem visur būs krāsas, kustīgas formas, mākslinieces radītie krāsu triepieni ievibrēsies un iegūs apjomu,» – tā izstādi raksturo režisors Roberts Rubīns. Gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa uzsver, ka ir grūti vārdos izstāstīt, kas izstādē Sapņu upe gaida skatītājus – no vienas puses, šī izstāde ir atskats uz viņas profesionālās karjeras desmit gadiem, no otras puses – tajā nebūs gleznu, tomēr viņas darbi izmantoti, lai ar mūsdienu digitālo tehnoloģiju iespējām, lietojot kustības, skaņas, gaismas un animācijas efektus, radītu īpašu ekspozīciju. «Šī izstāde ir komandas darbs, kur liels nopelns ir katram no iesaistītajiem. Gribu uzsvērt Roberta Rubīna projekciju veidošanu un gleznu atlasi, apmēram 10 gleznas izstādei animēja animators Dzintars Krūmiņš, kurš spēja atkārtot manus otas triepienus, un izstādes scenogrāfiju veidoja Didzis Jaunzems. Man šī ir pilnīgi unikāla un nebijusi pieredze, ne tikai tajā, ka no manām gleznām ir veidotas projekcijas, bet arī apziņa, ka man ir tik daudz profesionālu palīgu, kas ir palīdzējuši šo izstādi radīt.»

Māksliniece Kristīne Luīze Avotiņa atzīst, ka desmit gadu laikā kopš viņas pirmās personālizstādes viņas karjerā ir bijuši vairāki profesionālo meklējumi periodi, ir radīti vairāk nekā 500 darbu, bet šajā multimediālajā retrospekcijā izmantota vien desmitā daļa. «Esmu ļoti ražīga, Dievs man devis spēju strādāt daudz. Protams, ar gadiem cilvēks nobriest un mainās, un tomēr – globāli jau nemainās. Gan pirms desmit gadiem, gan arī tagad mani interesē daba un man ir svarīgi risināt cilvēku savstarpējās attiecības. Un arvien vairāk pārliecinos, ka glezniecība ir manas dzīves misija.»

Tā esot sakritība, ka izstāde Sapņu upe notiek tieši adventes laikā, bet tas esot ļoti patīkami. «Tieši gada vistumšākajā un drūmākajā laikā mums visiem pietrūkst gaismas. Daudzi cilvēki man ir teikuši, ka manas gleznas palīdz tikt pāri tumšajiem brīžiem dzīvē. Un šī izstāde ir skaista sakritība, gluži kā dāvana man pašai, man tuviem cilvēkiem un arī pilsētai.»