Nav noslēpums, ka mūžs uz skatuves ir īss un ne vienmēr rozēm kaisīts. Un tomēr tā ir sava veida izredzētība. Itālijā mītošais latviešu liriskais soprāns Anta Jankovska ir divkārt izredzēta, jo skatuves dēļi viņu pieņēmuši gan kā balerīnu, gan operdziedātāju. Pēc studijām Parmas konservatorijā līdzās Pučīni, belkanto un klasiskajām liriskā soprāna partijām viņa atklājusi arī opereti – žanru, kur teicamai fiziskajai sagatavotībai ir tikpat liela nozīme kā labi skolotai balsij. Latvijā Anta dziedātājas ampluā debitēja šopavasar Hannas Glavarī lomā Ferenca Lehāra operetē Jautrā atraitne, ko producēja Latvijas Operetes fonds.
– Jūsu pirmais aicinājums, izglītība un profesija saistās nevis ar operu, bet baletu. Kāds ir šis stāsts un ko vispār meitenei dod mācības baletskolā?
– Ak, nu tas ir garš un mazliet skumjš stāsts, kas aizņem vairāk nekā pusi manas līdzšinējās dzīves, bet beigas ir labas. Dejoju no divu gadu vecuma, vispirms Dancītī, pēc tam Uguntiņā, un tad likumsakarīgi nokļuvu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Mīlestība uz deju dzima vienlaikus ar mīlestību pret operu jau faktiski mammas vēderā, jo mani vecāki dziedāja operas korī. Mamma kā anekdoti man stāstīja, kā jau pēdējos grūtniecības mēnešos braukusi viesizrādēs uz Maskavu ar Verdi Makbeta izrādi, un tur raganu skatā kora dāmām bija gan jādzied, gan jādejo. Neskatoties uz to, ka kostīmi bija pieguļoši un vēders labi pamanāms, režisors ierosinājis aizsegt redzamos apaļumus ar garajiem melnajiem raganu matiem. Tā nu gan deja, gan dziedāšana man bija ielikta jau šūpulī.
Baletskolā man negāja viegli – biju dejiska, bet bez īpašām dotībām. Bija dabas dots lēciens un grieziens, bet nebija citu lietu. Liels izrāviens sākās pēdējos mācību kursos, kad nokļuvu Regīnas Kaupužas un Valentīna Bļinova rokās. Viņi ir mani Skolotāji ar lielo burtu, arī Palmīra Dzērve, kura ļoti ticēja maniem spēkiem, un ar viņas gādību nokļuvu starp pirmajiem Māra Liepas fonda stipendiātiem vienlaikus ar mūsu baleta prīmu Viktoriju Jansoni un Artūru Rozenbahu. Teātrī sāku strādāt uz pusslodzi jau baletskolas pēdējā kursā kopā ar savu labāko draudzeni Agnesi Germu, kura atšķirībā no manis joprojām dejo. Tā bija lieliska iespēja, un par to man jāsaka paldies Aivaram Leimanim. Mans baleta mūžs Latvijas Nacionālajā operā bija īss, bet ļoti interesants. Tie, šķiet, bija visražīgākie gadi viesizrāžu ziņā. Divarpus gadu laikā apceļojām pusi pasaules. Bija interesanti jauniestudējumi, horeogrāfi – Borisa Eifmana Čaikovskis, ģeniāla izrāde, un neaizmirstams Aleksejs Avečkins Čaikovska dubultnieka lomā. Tam sekoja Romeo un Džuljeta Vladimira Vasiļeva iestudējumā. Vēlāk Sidraba šķidrauts un baleta viencēlieni Karmensvīta un Svētpavasaris harismātiskā poļu horeogrāfa Kšištofa Pastora iestudējumā. Mans pēdējais jauniestudējums un arīdzan pēdējā izrāde bija Spītnieces savaldīšana Lāslo Šeregi iestudējumā. Stāstu par skaisto, jo par to, kas sāpēja, par veselības problēmām nav jēgas runāt, tas ir beigts un nobungots, kā saka mana Hanna Glavarī operetē Jautrā atraitne. Manī nav rūgtuma, tikai liela mīlestība uz baletu. Balets noteikti man ir vairāk devis, nekā ņēmis. Balets iemāca izturību, paaugstina sāpju slieksni vārda vistiešākajā nozīmē, iemāca koordināciju, telpas izjūtu, izkopj stāju, improvizāciju. Iemāca pieskarties un samīļot, nekaunēties no sevis arī tad, ja jākļūst neglītam uz skatuves, iemāca sajust līdzcilvēku bez vārdiem, vienkārši just un nebaidīties no tā... Balets iemāca ļoti daudz.
– Bieži negadās, ka balerīna kļūst par dziedātāju. Izklausās gandrīz pēc anekdotes, jo otrādi, visticamāk, tas nemaz nebūtu iespējams. No kurienes šis dzinulis un iedvesma mācīties operdziedāšanu pēc baleta?
– Otrādi noteikti nebūtu iespējams, ar baletu jāsāk nodarboties bērnībā. Noteikti neesmu vienīgais šāda veida hibrīds zemes virsū. Varbūt Latvijā līdz šim vienīgais, bet pasaulē noteikti ir vēl citi gadījumi. Kad aizgāju no baleta, sapratu, ka steidzīgi jāatrod jauns mērķis. Īsu brīdi domāju par žurnālistiku. Par to, ka varētu mēģināt dziedāt, sākumā pat neiedomājos, jo skaidri apzinājos, ka ar mīlestību uz operu vien nepietiek. Dažas profesijas bez dabas dota talanta nav iespējams apgūt, lai kā tu vēlētos. Toreiz man nebija ne jausmas, ka man ir balss un pietiekami laba dzirde – nepieciešamais minimums, lai sāktu mācīties operdziedāšanu. Un tomēr kaut kas urdīja pamēģināt – pēc principa «dzīvojam tagad un šodien». Galu galā opera skanēja mājās no agras bērnības, augu operas aizkulisēs, bieži sēdēju kora mēģinājumos un klusiņām dungoju korim līdzi. Zināju no galvas daudz āriju, kora dziedājumu svešvalodās vienkārši tā – pēc dzirdes. Visam manam dzīves gājumam pamatā ir spēcīgas likumsakarības. Pirmais cilvēks, kas mani iedrošināja sākt mācīties dziedāt, bija Elga Brahmane, un es par to esmu viņai ļoti pateicīga. Izšķirošo vārdu pateica Ludmila Brauna, pie kuras biju aizgājusi uz konsultāciju – vēl neizlēmīga un neticīga saviem spēkiem. Viņa teica – jā, vajag, tev ir iekšā, un viņu intuīcija reti kad pievīla. Nu tad es sāku… Vispirms Jāzepa Mediņa mūzikas skolā Natālijas Kozlovas klasē un pēc tam Itālijā, Parmas konservatorijā.
– Parmas konservatorija ir kaldinājusi vairāku Latvijas dziedātāju meistarību – Marina Rebeka, Valdis Jansons, jūs. Kāpēc tieši Parma, un kāds bija šis ceļš, aizbraucot uz Itāliju, kad studijas ārzemēs vēl nebūt nebija kaut kas pašsaprotams?
– Parmas konservatorija līmeņa ziņā patiesībā Itālijā kotējas tikpat augstu kā Romas vai Milānas konservatorijas. Bet manā gadījumā Parma bija sagadīšanās. Es patiesībā nemaz negribēju braukt uz Parmu, jo esmu spītīga individuāliste, un Parmā jau bija mūsējie. Arī Milānā bija jau mana draudzene Jeļena Saveļjeva. Mani ceļi uz Itāliju pirmoreiz aizveda 2000. gada vasarā ar Latvijas Nacionālās operas baleta trupu. Toreiz man pat sapņos nerādījās, ka varētu dzīvot šajā zemē un studēt operdziedāšanu. Mani senči no tēva puses no Alsungas suitiem bija itāļi, un es vienmēr esmu jutusi īpašu vilinājumu uz visu itālisko. Kas zina, varbūt tā ir asinsbalss. Itālijā atgriezos jau 2006. gadā kā topošā operdziedātāja uz Rainas Kabaivanskas meistarklasēm Sjēnā. Toreiz tā bija liela utopija, jo biju tikai pašā ceļa sākumā. Bet dabā iekārtots tā – jo mazāk tu apzinies savas spējas un trūkumus, jo lielāka drosme tev ir. Tāpēc bērni ir tik spontāni, viņi dara, ja jūt nepieciešamību, un nedomā. Atlase bija ļoti sīva, bet es tiku aktīvajā kursā. Vietējā pianiste man ieteica mēģināt stāties Boloņas konservatorijā pie viena konkrēta pedagoga. Pēc gada, absolvējusi Mediņus, ar skolotājas Natālijas Kozlovas svētību devos ceļā. Vispirms gan tikai izlūkos, un Boloņā mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums – pedagogs, par kuru man bija stāstīts, nekādi neatbilda maniem priekšstatiem par labu skolotāju. No turienes vienkārši aizbēgu, biju strupceļā. Nezināju, kurp doties, jo man bija tikai viena diena līdz lidojumam mājup un naudiņas tik, cik pietiek biļetei vienā virzienā divu stundu rādiusā. Marina Rebeka, kas tikko no Parmas bija pārcēlusies uz Romu, man ieteica tomēr braukt uz Parmu, un tā es arī izdarīju. Tur jau mācījās Valdis Jansons un Jūlija Karakorska, arī no Natālijas Kozlovas klases. Atceros, ka, iebraucot Parmā, Valdis mani tiešā vārda nozīmē paņēma aiz rokas un aizveda uz savas skolotājas Lučetas Bici klasi, tur arī paliku... Marina un Valdis ir lieliski draugi. Tagad jau abiem ir spožas starptautiskas karjeras, un esmu viņu lielā fane, bet viņi, savukārt, ir uzņēmušies tādu kā atbildību par mani un maniem ceļiem, nekad neliedzot padomu un ļaujot izvairīties no dažiem labiem puniem un grābekļiem, uz kuriem pašiem ir gadījies uzkāpt. Esmu viņiem no sirds pateicīga.
– Kā balets un opera sadzīvo vienā cilvēkā?
– Nu jau abi šie mākslas žanri manī sadzīvo diezgan organiski, bet sākumā nebija viegli. Ļoti ilgi balerīna dominēja. Vislielākās atšķirības izjutu stājā un elpošanā. To ir viegli nodemonstrēt, bet grūti izstāstīt. Baleta stāja un sajūtas līdzsvara turēšanai ir kā kraujas galā. Krievu valodā ir tāds perfekts apzīmējums – отвесно, kam ir grūti piemeklēt īsto terminu latviešu valodā. Dziedātājam ir jāstāv stabili, ar sajūtu, ka kājas ieaug zemē. Baletdejotāji dejojot lieto krūšu elpu, dziedātājam ir jābūt zemai elpai. Dziedāšanā vispār pareiza elpa ir viens no stūrakmeņiem labai tehnikai un balss aparāta veselībai. Tad vēl žestikulācija – baletā sazinās ar žestu palīdzību, ir tāds apzīmējums «rokas runā»… Principā tas ir tieši tas, no kā būtu jāvairās operdziedāšanā, jo operā vajag, lai runā balss krāsa. Joprojām atceros, cik sarežģīts man šķita Aminas mēnessērdzības skats Valle d’ Itria operfestivāla galā koncertā, kurā režisors man kategoriski aizliedza jebkādu žestikulāciju un ļāva izmantot tikai balsi un iekšējo izjūtu. Žestus joprojām man ir grūti ierobežot, ja man to ar likumu neaizliedz, grēkoju diezgan bieži.
– Lirisko soprānu vidū ir liela konkurence. Kas ir jūsu repertuārs?
– Es joprojām attīstu savu balsi, esmu procesā, līdz ar to mainās arī repertuārs. Es šobrīd esmu tāds soprāns, ko Itālijā sauc par lirico leggero – vieglais liriskais soprāns vai liriskais koloratūrsoprāns. Taču šobrīd balss sāk attīstīties vairāk uz liriskā soprāna pusi. Domāju, ka esmu kaut kas pa vidu un varu paplašināt savu repertuāru mazliet gan uz vienu, gan uz otru pusi, nepārspīlējot un uzmanīgi ieklausoties sevī. Balss pati parāda, kas tai der, tā ir labākais kritērijs, balss zina, cik daudz spēj nest, jāmāk tikai ieklausīties. Protams, galvenokārt dziedu opermūziku, pēdējā laikā arī operetes, tomēr ļoti mīlu arī kamermūziku un uzskatu to par daudz grūtāku un smalkāku žanru. Nudien nezinu, kas ir grūtāk – nodziedāt kādu Pučīni operāriju vai Riharda Štrausa Morgen!
– Latvijā jūsu debija notika operetes žanrā – Jautrajā atraitnē šā gada pavasarī. Vai šim sabiedrībā pretrunīgi vērtētajam žanram vispār ir nākotne?
– Operete pie manis atnāca ļoti negaidīti, un, ko tur liegties, sākotnēji biju diezgan skeptiska. Nekad nebiju dziedājusi opereti, neko daudz nezināju par Jautro atraitni un īpašu sajūsmu par žanru arī nevarēju paust. Jāsaka paldies Jānim Kaijakam un Agijai OzoliņaiKozlovskai, kas mani uzrunāja, un manai padomdevējai Andžellai Gobai, kas iedrošināja pamēģināt. Man par lielu izbrīnu, Jautrā atraitne izrādījās ļoti ciets rieksts – gan vokāli, gan aktieriski un dejas līmenī. Ne velti Hannas Glavarī lomu parasti dzied jau sevi apliecinājušas dīvas karjeras plaukumā. Man Hanna bija pirmā galvenā loma. Nācās lauzīt kauliņus ne pa jokam, aizrautīgajā mēģinājumu procesā pat ielauzu ribu. Atklāju daudz jauna par opereti un par sevi pašu. Sapratu, ka labi dziedāt opereti – tā ir augstākā pilotāža un tam ir vajadzīga īpaša fiziskā un vokālā gatavība. Turklāt Jautrā atraitne ir klasika, operešu etalons, kas patlaban piedzīvo īstu renesansi. To iestudē pilnīgi visur – Itālijā, Ņujorkā, Čikāgā. Pasaule jūk prātā Glavarī kundzes dēļ! Skatītāju interese par opereti Latvijā ir tiešām pārsteidzoša, zāles ir pilnas, lai kur mēs brauktu. Un viņi ir ar mieru braukt uz Ziemeļblāzmu, kas ir tālu no Rīgas centra! Ļoti gribētos, lai atrastos dzirdīgas ausis arī starp valdības un pašvaldības ierēdņiem un sapnis atjaunot Rīgā Operetes teātri piepildītos. Protams, sabiedrībā viedoklis par opereti ir pretrunīgs, jo operete tiek maldīgi uzskatīta par mazāk prestižu žanru. Man liekas, šis priekšstats ir radies tāpēc, ka kvalitatīvs operetes iestudējums prasa milzīgus ieguldījumus, pat lielākus nekā operā. Kāpēc, piemēram, Vīnē netiek uzdots jautājums, vai operete ir dzīvotspējīga vai vajadzīga? Jo tur ir nauda. Latvijā nauda operetes žanrā šobrīd ir vājākais ķēdes posms. Cilvēkresursu, aizrautības un intereses netrūkst.
– Jauni dziedātāji karjeras veidošanas nolūkā parasti steidz piedalīties konkursos. Kādas ir jūsu attiecības ar šo sportu?
– Varētu uzrakstīt veselu rokasgrāmatu par to, kas ir un kas nav veselīgi jaunam, topošam dziedātājam. Tomēr neatkarīgi no tā, cik zinošs un pieredzējis dziedātājs to rakstītu, tā vienmēr būtu tikai puspatiesība, jo – cik dziedātāju, tik dzīvesstāstu. Konkursi palīdz paskatīties uz sevi no malas, lai saprastu, kāds līmenis ir valstī, kurā tu dzīvo, vai vispār pasaulē – atkarībā no konkursa lieluma. Taču konkurss nedod garantiju karjerai pat tad, ja saņem Grand Prix. Ir ļoti daudz dziedātāju, kuru dzīvē konkursi ir bijuši izšķiroši, un ir arī daudz tikpat slavenu, kuri nav uzvarējuši nevienā konkursā. Bieži kāds, kas palicis pusfinālā, ar laiku karjerā apsteidz uzvarētājus. Kā sports mani konkursi neinteresē, tomēr laiku pa laikam vajag sevi parādīt un citus paklausīties. Galvenais, nevajag gausties, ka konkursos ir pilns ar rekomendētiem cilvēkiem – tādi būs vienmēr un visur, bet mūsu katra uzdevums ir pilnveidot sevi tik tālu, lai uz to rekomendēto fona mēs būtu acīm redzami pārāki. Tā arī ir mana latiņa. Liela loma dziedātāja pilnveidē ir arī pedagogam. Jo pedagogs ir profesionāli aizņemtāks, dziedošāks, jo labāk. Itālijā tam ir speciāla stunda lettura dello spartito. Tā ir stunda ar koncertmeistaru vai tā saukto kouču (coach) Man ir ļoti veicies ar pedagogu šajā priekšmetā, Karmena Santoro ir ļoti zinoša un prasīga, nepārtrauktā kustībā starp pasaules prestižākajiem operas festivāliem. Joprojām atceros, kā reiz studiju laikā mēs veselu stundu strādājām pie viena Mocarta rečitatīva vienas lapas garumā.
– Kā darbs uz skatuves ietekmē dzīvi ārpus tās?
– Uz skatuvi nereti tiecas cilvēki, kuriem dzīvē ir par maz emociju. Viņiem ir pārāk daudz sakāmā, kaut kur ir jāizpaužas. Lai gan pēdējā laikā sociālo tīklu un realitātes šovu bums pierāda, ka ļoti daudziem gribas dzīvot uz āru. Es domāju, ka nav nekas grūtāk, kā saistīt savu dzīvi ar skatuves mākslinieku. Es varētu uzskaitīt veselu kaudzi negatīvu īpašību, kas, iespējams, ir pozitīvas radošā profesijā, bet ir pilnīgi nepiemērotas reālajā dzīvē. Mākslinieks savā būtībā ir tāds trakais, pilnīgi crazy. Mēs taču uz skatuves spēlējamies ar emocijām, un tas ir ne tikai normāli, tas ir pat interesanti, kamēr dzīvē tāda veida spēlītes var kļūt diezgan nepanesamas. Mākslinieki var būt ikdienas sīkumos pilnīgi nepieskaitāmi, bet saglabāt apbrīnojamu mieru un aukstasinību šķietami absurdās un smagās situācijās. Esmu pilnīgi neharmonisks cilvēks, nepārtraukti sevi dedzinu, tāpēc labprāt mācītos no kolēģiem, kuri māk sevi sakārtot un domāt racionāli. Šķiet, vienīgā lieta, kas var piezemēt un ielikt mākslinieku kaut kādos rāmjos, ir bērna piedzimšana, jo tad automātiski mazinās egoisms un parādās atbildība par kādu citu, izņemot sevi pašu. Mans realitātes katalizators ir mans draugs Džuzepe – es apbrīnoju viņa pacietību, mieru un vēlēšanos iedziļināties manā profesijā.
– Kas pašlaik ir jūsu radošajos plānos?
– Jautrā atraitne mani pavadīs visu nākamo gadu. Februārī dziedāšu Hannas lomu Toskānas operteātros Pizā, Livorno un Lukā un novembrī arī Novārā, Pjemontē. Uz šo lomu izturēju ļoti lielu un psiholoģiski grūtu atlasi, faktiski līdz šim ne par ko neesmu tā cīnījusies. Tas ir Toskānas operteātru apvienības operas studijas projekts. Mums bija vairākkārtējas atlases, kurās pretendentu skaits arvien saruka. To laikā no desmitiem rītā līdz pusastoņiem vakarā strādājām ar režisoru, diriģentu, operteātru direktoriem, atrodoties nepārtrauktā konkursa režīmā. Beigās uz Hannas lomu palikām trijatā. Man ļoti palīdzēja kolēģu atbalsts. Var šķist jocīgi, bet pat ar meitenēm, kas pretendēja uz Hannas lomu, spējām izveidot draudzīgas un profesionālas attiecības. Tās bija tādas iespēju robežās sportiski pozitīvas sacensības. Iestudējuma režisors ir Fabio Sparvoli, darbība pārcelta uz 20. gadsimta 50. gadiem. Strādājam ar lielisku diriģentu – Nikolā Paškovski, Rikardo Muti asistentu. Viņam tā būs pirmā operete, tādēļ viņš šim uzdevumam pieiet ļoti atbildīgi un skrupulozi, cerot parādīt opereti jaunā krāšņumā, bez naftalīna vai tāda kā operas pabērna statusa. Un vēl es gada nogalē dziedāšu Jaungada koncertos No Rīgas līdz Vīnei. Pēc Jaungada taps Paula Abrahama Balle Savojā, kur man ir iedalīta marķīzes Madlēnas de Foblā loma, Gundara Silakaktiņa režijā. Varu pateikt, ka jaunais projekts būs krasi atšķirīgs no Jautrās atraitnes.
– Kā atšķiras sajūtas, dziedot Itālijā un šeit?
– Latvijā dziedāt ir grūtāk, bet tas ir īpaši. Domāju, ka jebkurš mākslinieks, lai cik atzīts būtu ārzemēs, tiecas pēc atzinības un mīlestības dzimtenē. Latvijā ir ļoti daudz talantīgu dziedātāju, bet tikai viens, lai gan ļoti skaists, operteātris. Jauno un topošo mākslinieku iespējas pilnveidoties un gūt skatuves praksi ir ierobežotas, tāpēc labi, ka ir šādi projekti. Es ļoti mīlu Latviju, bet, tiklīdz mazliet ilgāk uzturos Rīgā, sāku ilgoties pēc Itālijas gan profesionāli, gan personīgi. Profesionāli tādēļ, ka Itālija man sniedz plašāku skatījumu. Spēju skaidrāk apzināties līmeni, objektīvi izvērtēt savas spējas. Itālijā man nekad nav miera sajūtas, ir tāds nepārtraukts dzinulis, kas neļauj atslābt.
Anta Jankovska
