«Man nepatīk nekas, kas jādara par katru cenu vai tāpēc, ka tā pieņemts. Dzīves klucīšiem jāļauj pašiem sakrist, varbūt nedaudz piepalīdzot iekrist pareizi, bet nevajag darīt ar spēku. Ja viss viegli saliekas, ir daudz vieglāk dzīvot,» saka gleznotāja, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Šodien savu 45. dzimšanas dienu viņa atzīmēs lauku mājās lībiešu krastā, lasot romānu Meistars un Margarita.
Māksliniece atklāj – cik vien viņa sevi atceroties, šis laiks vasarā allaž bijusi svinēšanas nedēļa. «Kā sāku ar vārdadienas svinībām, tā foršā atmosfērā esmu pavadījusi līdz dzimšanas dienai,» smaidot saka Anna Heinrihsone. Viņa atceras, ka šī tradīcija tā iegājusies, ka reiz, kad strādājusi darbu, kurā bijis strikts darbalaiks, nākamajā dienā pēc vārdadienas ballītes pat neaizgājusi uz darbu, priekšniece zvanījusi un satraukusies, kas noticis, un tikai tad Anna atskārtusi, ka zemapziņa viņai signalizējusi par svinību nedēļu.
Lai gan viņa esot no tiem cilvēkiem, kam patīk svinēt visu ko, patīkot viesi, jautrība un šampanietis, tomēr šogad scenārijs izveidojies pavisam citādāks. Šī vasara viņai bijusi blīva ar darbiem, strādājusi pat vārdadienā līdz gaismas ausmai un ar ļoti labām atsauksmēm pabeigusi projektu, kam veltījusi trīs mēnešus. Tāpēc šo nedēļu viņa paņemšot «brīvu, bet ar darbiem», un dzimšanas dienu nolēmusi pavadīt savās lauku mājās Saunagā. «Zinu droši, ka lielu daļu dienas lasīšu romānu Meistars un Margarita, gribu šo darbu pārlasīt klusumā un mierā. Rīgā esot, parasti kaut kas izjauc gleznošanas vai lasīšanas ritmu, tāpēc 200 kilometru no ikdienas skats uz lietām ir pavisam citāds, domas sakārtojas un neviens nevar atraut no izdarīt nolemtā. Turklāt tur, kur visapkārt ir jūra, mežs, purvs, ir pavisam cita dzīves un dabas kārtība, ceru, ka dabūšu kaut kādu apskaidrību, ko var saukt arī par iedvesmu.
Zinu droši, ka vakarpusē ciemos atnāks vecāki, kuri dzīvo netālu. Sola lietu, bet manās mājās ir milzīgs logs, no kura paveras ļoti skaists skats, un es paredzu, ka mēs visi – es, meita Auguste, mamma un tētis (mākslinieki Helēna un Ivars Heinrihsoni – L. R.) – iekritīsim milzu gultā, dzersim šampanieti un baudīsim skaisto skatu. Ja nelīs, galdu klāsim pļavā starp aitām,» smejas gaviļniece. Un tas nekas, ka relatīvi apaļā dzimšanas diena tikšot svinēta askētiski, jo ballītes jārīko tad, kad gribas, piemēram, savu 41. dzimšanas dienu viņa nosvinējusi ar vērienu – kopā ar kādiem 50 viesiem.
Nesen viņa noklausījusies radio raidījumu par aitām un mazliet sakaunējusies, jo aitkopji teikuši, ka visādi haltūristi nopērkot aitas, bet pēcāk nezinot, ko ar tām darīt. Arī Anna šopavasar nopirkusi aitas, jo, skatoties uz savu pļavu, sapratusi, ka tā ir tik skaista un ka tajā pietrūkst tieši aitu. Kaimiņš, vietējais iedzīvotājs, šo ideju atzinis par labu, tāpēc abi kopā tās iegādājušies. Esot arī plāns ziemai, ko darīt ar divām aitu mammām un viņu četriem bērniem. Jau reizi tās esot cirptas, bet pagaidām nav plāna, ko darīt ar merīnaitu un Latvijas melngalvaino aitu vilnu.
Par rudens tuvošanos atgādina arī procesā esoši darbi – šobrīd galvenā uzmanība pievērsta Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunās ekspozīcijas izveidei un vēl dažiem strauji beidzamiem projektiem, tad Valmieras teātrī Indra Roga iestudēs Meistaru un Margaritu un Nacionālajā teātrī Rēzija Kalniņa veidos izrādi Cilvēks, kas smejas. «Viss jau drīz jānodod,» saka māksliniece. Un vēl augusta beigās galerijā Māksla XO būs skatāma Annas Heinrihsones miniatūro gleznu izstāde. «Es zināmā mērā priecājos, ka šovasar nav pārāk labs laiks, jo, kad ārā līst, ir vieglāk strādāt un nav sajūtas, ka palaižu garām vasaru,» teic Anna Heinrihsone. Tomēr dāvanu sev viņa sagādāšot – esot atradusi vietu, kurā iespējams pašam sakomplektēt rotas, un ik pa laikam pēc lieliem darbiem viņa mēdzot pati sev uzdāvināt kaut ko skaistu.
