«Man kā režisoram, un ceru, arī aktieru trupai, šī izrāde būs liels piedzīvojums. Tajā nav galveno lomu, jo visi uz skatuves ir vienlīdz svarīgi; aktieri kopā ar telpu, kostīmiem un mūziku uz skatuves rada atmosfēru, kurai būtu jāatdzīvina skatītāju atmiņa, priekšstati un viedokļi par vēsturiskiem laikiem un notikumiem, par zināmiem cilvēkiem dažādos vēstures laiku kontekstos,» saka scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs. Viņa veidotajam iestudējumam Balle būs piektdien, 19. decembrī, Valmieras Drāmas teātrī pirmizrāde.
Režisors izrādi uzlūko caur asociācijām un teic, ka tas ir kā šķirstīt ģimenes albumu, vērojot, kā mainās un rit dzīve. Tāpat viņš uzskata: «Mēs nevaram nosodīt vēsturi, pagātnes vai nākotnes notikumus, ja nezinām, kā paši būtu rīkojušies konkrētās situācijās.»
Pirmoreiz arī izgaršo
Reinis atzīst, ka tas ir drosmīgs solis – uzņemties risināt materiālu, kas aptver 100 gadu ilgu laika posmu. Un tieši viņa uzdrošināšanās būs tas, ko pēc vairākiem gadiem viņš atminēsies šī iestudējuma kontekstā. «Es nepretendēju uz vēstures atklāsmi, mēs šajā izrādē dodam tikai atskaites punktus, atdzīvinām dažus faktus kā pieturas punktus, no kuriem katram rodas savas asociācijas. Jo katrā no latviešu ģimenēm vēsture un notikumi tiek traktēti dažādi. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā viena ģimene emigrācijas gaitās tika aizsūtīta uz austrumiem, cita – uz rietumiem; kādā tika nošauti visi ģimenes locekļi, citai tas gāja secen – kaut vai tādēļ, ka kaut kādā laika posmā viņiem neveicās un viņi nekļuva bagāti,» režisors stāsta un pamato, ka tieši katra individuālā viedokļa dēļ runāt par dzīvi vēstures kontekstā ir bīstami. Viņš apzinās, ka izrādē atainotais nevar būt objektīvi, tāpēc uzsver: «Tā nebūs izrāde par vēsturi, bet gan par to, ka, neskatoties uz sabiedriskās iekārtas un apkārtējās vides maiņu, cilvēks vienmēr cenšas saglabāt vēlmi izdzīvot, būt laimīgs, nodibināt ģimeni, priecāties.»
Kā vēl vienu interesantu faktu izrādes sakarā Reinis min nebijušo pieredzi, ko nodrošināja sadarbība ar Valmiermuižas alus darītavu un tās saimnieku Aigaru Ruņģi, kurš ir arī liels teātra atbalstītājs. «Viņi ieinteresējās par šo projektu un iesaistījās tajā, katram no izrādes trīs cēlieniem izbrūvējot savu īpašo alus šķirni. Kā režisors es pirmo reizi piedalījos iestudējuma veidošanā ne tikai uz skatuves, bet arī garšas radīšanā. Parasti mēs skatāmies ar acīm, dzirdam ar ausīm, jūtam ar sirdi, apdomājam ar prātu, bet šajā reizē katru cēlienu varēsim arī sagaršot.»
Kārtīga valsts, laimīga dzīve
Lēmumu par izrādes Balle būs iestudēšanu lielā mērā ietekmējusi gaidāmā Latvijas simtgade. «Mani interesē, un es uztraucos par sabiedriskiem procesiem. Man ir svarīgi, kas ar Latviju tagad notiek.» Kā vēl vienu būtisku atsauci, kas Reini pārliecināja iestudēt izrādi pēc Laura Gundara scenārija, režisors sauc publiskajā telpā kultivēto ideju, ka valsti iespējams sakārtot ideālā kārtībā, tādā veidā nokārtojot katra indivīda dzīvi un gūstot laimi. «Simt gadi ir viena cilvēka mūžs, un tā laikā nomainījušās daudzas sistēmas, vērtību ideāli, naudas vienības un valstis, zem kuru karogiem esam dzīvojuši. Bet mūsu ģeopolitiskajā situācijā ir jāsaprot, ka var gadīties dažādi. Viss var mainīties no mums neatkarīgiem apstākļiem. Un tāda izdomāta ideālā laime nekad nav bijusi iespējama. Nekad nevari būt ne par ko drošs – kaut kas dzimst, sāk stiepties un augt, un tad, kad šķiet, ka tūlīt sāks skriet, kāds viņu nošauj,» viņš tēlaini pamato savu domu.
Reinis teātri iepazina, darbojoties scenogrāfijas jomā, bet šobrīd aktīvi pievērsies režijai. Vaicāts, vai izjūt veidojamies savu iestudēšanas rokrakstu, viņš domā, ka pagaidām tas nav iespējams. «Es varu būt pārliecināts par to, kas notiek scenogrāfijas līmenī, bet, nedod, Dievs, būt drošam par to, ka zināšu, kā attīstīsies manas kā režisora ambīcijas un spējas. Jo, ja es to zinātu, tas būtu brīdis, kad man jāapstājas. Gandrīz visu savā dzīvē esmu pārstājis darīt, ja jūtu, ka, esmu iepeldējis drošā zonā, ka jūtu pārliecību, ka daru to labi. Tad skaidrs, ka vajag skatīties citā virzienā. Jau studējot Mākslas akadēmijā, zināju, ka reiz mācīšos režiju. Kad beidzu scenogrāfus, nākamajā gadā bija uzņemšana Latvijas Kultūras akadēmijas režijas programmā, un mans draugs Jānis Znotiņš jau bija izlēmis tur stāties. Man bija skaidrs, ka tas ir jādara, jo kopā ir vienkāršāk.» Reinis teic, ka tas bija ceļš, pa kuru gribējis iet – izstudēt teātri no abām tā pusēm: kompozīcijas un telpas radīšanas, kā arī dzīvās komunikācijas daļas.
Teātra skola
Darbs teātra vidē Reini iemācījis koncentrēties, jo spējai organizēt savu darbu, laiku un uzmanību ir neaprakstāmi liela nozīme. Viņš norāda, ka darba tapšanas procesā iesaistīts liels skaits cilvēku: skaņotāji, gaismotāji, mūziķi, aktieri, skatuves strādnieki, ražošanas ceha, un nepastarpināti arī teātra administrācijas darbinieki utt. Tas ir milzīgs mehānisms, ar kuru jāspēj komunicēt.
Otra lieta, ko Reinis iepazinis, darbojoties šajā mākslas jomā, ir sarežģīta un vienkārša vienlaikus – cilvēks ir trausla būtne. «Man teātrī svarīgi runāt par to, ka cilvēks ir trausls un viņam ir tiesības būt gan vājam, gan nepārliecinātam. Apkārtējā pasaule ir agresīva, un tā pieprasa no cilvēka būt veiksminiekam.» Viņš domā, ka mediji ir vieni no vaininiekiem, kas to tiražē. «Neliels sabiedrības procents būtībā diktē to, ko mēs lasīsim, domāsim un par ko interesēsimies, kādi cilvēki ir elitē un sabiedrībai derīgi, bet kuri nav. Tie, kas tiek producēti masu medijos, ir virsotne, bet pārējais, lielākais cilvēku apjoms, lasot šauras cilvēku grupas radīto vīziju, nesaprot, kā tas ir iespējams. Tas attiecas uz jebko: kā skaisti iekārtot māju, kādam jābūt skaistam ķermenim, kādam jābūt gudram prātam? Kā patērētājs es lasu un saprotu, ka tādu dzīvi nav iespējams dzīvot, bet medijā redzu, ka ir, un manā galvā rodas pārliecība, ka visi tā dzīvo un es esmu vienīgais neveiksminieks, kurš, no rīta pamostoties, var pateikt, ka man neiet profesijā, ka neapjaušu, kā man līdz galam paveikt lietas, un nezinu, vai pēc diviem mēnešiem man būs darbs, alga un vai es kādam maz būšu vajadzīgs. Manuprāt, teātrim jāpiedāvā skatītājam zona, kurā cilvēks ir vājš. Tieši tāpēc tā ir sirsnīgi trausla vide. Tajā mēs bieži izstāstām stāstus, kuros cilvēkam nav paveicies. Ja medijos lasām par to, cik prinča Viljama sievai Keitai dzimst bērnu, cik viņa ir jauka un skaista un ka viņai ir par viņu vēl brīnišķīgāka māsa, tad teātrī mums ir nepieciešamība pēc izrādēm Romeo un Džuljeta vai Čehova Trīs māsas, lai saprastu, ka objektīvā pasaule ir daudz skumjāka. Bet, ja pasaule ir skumja, tās skaistums nav mazāks. No tā, kas ir masu medijos, mēs negūstam šo pārliecību, bet apjūkam. Jo ikdienišķā mierīgā harmonija ar ģimeni, vienu mašīnu, dzīvokli, trim bērniem un normālu darbu vairs nemaz neskaitās veiksminieka laime.»
Jāuzbūvē nozīmīgas izrādes
Nedēļu pirms gaidāmās pirmizrādes [kad noris režisora saruna ar Neatkarīgo] Reinis par savu lielāko izaicinājumu sauc nepieciešamību līdz tai aizvadīt visu izrādes ansambli, savukārt tālākā nākotnē cer turpināt sev būtisko sadarbību ar Valmieras Drāmas teātri. «Ceru, ka man izdosies radīt vēl izrādes, domājot par Latvijas simtgadi, bet tāpēc, ka mani tas interesē, nevis ir kaut kādas direktīvas no augšas, ka jāsvin krāšņi svētki, lai mūs uz mirkli pamanītu ārzemēs. Es vienkārši gribu sevi ieguldīt tajā daļā, kas ir vēstures izpētošais, aktualizējošais teātris,» viņš atklāj. «Piemēram, nākamajā gada rudenī es kopā ar aktieriem veidošu izrādi mazajiem skatītājiem Bērns, vārdā Rainis, par dzejnieka bērnību. Tas ir aktieru Ineses Ramutes un Mārtiņa Meiera iecerēts projekts, kuru mēs radīsim kopā. Vēl man ļoti būtiski ir dziesmu un deju svētki, kuros man laimējies veidot scenogrāfijas. Savas skatuves gaitas esmu uzsācis kā tautas deju dejotājs Kandavas deju skolā. Man palaimējās ar pilsētu, vidi un ģimeni, kurā piedzimu. Pirmā skola, kurā mācījos, un paralēlās fakultatīvās – Kandavas mākslas un deju skola – iedeva bāzi, kas man ļāva startēt šajā jomā tālāk. Tāpēc man bija ļoti nozīmīgs pasākums – lieluzvedums Tēvu laipas, ko veidojām kopā ar Elmāru Seņkovu, un tas bija ļoti emocionāli.»
***
Reinis SUHANOVS
• Režisors un scenogrāfs
• Dzimis 1985. gada 29. maijā
• Izglītība: mācījies Kandavas vidusskolā, absolvējis Rīgas 1. ģimnāziju (2002), Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (2008) un Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas programmu (2013)
• 2007. gadā ieguvis Prāgas scenogrāfijas kvadrinnāles balvu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfijas talants pasaulē
• Saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kategorijā 2009./2010. gada sezonas Gada scenogrāfs par skatuves iekārtojumu izrādei Tils Pūcesspieģelis Dailes teātrī
• Veidojis scenogrāfiju vadošajos Latvijas teātros, Maskavas Dailes teātrī, Klāgenfurtes, Zagrebas, Honkongas, Viļņas un Prāgas opernamos
• Bijis mākslinieks dziesmu un deju svētku lieluzvedumiem, Žaņa Lipkes memoriāla ekspozīcijas autors (22. decembrī Izcilības balvas kultūrā apbalvošanas ceremonijā tas saņems Eiropas Muzeju foruma Keneta Hadsona balvu, ko piešķir par neparastiem, drosmīgiem un pretrunīgiem sasniegumiem, kas izaicina ierastos priekšstatus par muzeju lomu sabiedrībā).
