«Vai jūs esat laimīgi? Vai dzīvē darāt to, kas vislabāk atbilst jūsu talantiem un spējām? Vai esat kādreiz padomājuši par reiz jaunībā izdarītās izvēles sekām? Jums derētu par to padomāt. Pat, ja tas jūs tiešā veidā neskar, jūs nekad neesat pasargāti no negaidītiem pārsteigumiem,» saka aktieris Gatis Gāga. Rīt pirmizrāde viņa karjerā pirmajai monoizrādei – uz Jaunā Rīgas teātra skatuves savu dzīvi sāk Patrika Zīskinda monologs vienā cēlienā Kontrabass.
Pašironiski par komisko
«Pagājušās sezonas izskaņā Ģirts [Ēcis] garāmejot pajautāja, kā man klājas, un es atteicu, ka īpaši noslogots neesmu. Toreiz viņš izmeta ideju par šo izrādi, nu esam pietuvojušies mērķim. Lasījis to nebiju, biju sen redzējis Liepājas teātra izrādi, tik sen, ka tikpat kā neko neatceros, vien sajūtu – patika,» saka aktieris Gatis Gāga, kuram šī būs pirmā monoizrāde viņa karjerā. «Uz skatuves kopā ar mani ir tikai kontrabass.»
Monoizrāde ir izaicinājums ikvienam aktierim, bet Gatis Gāga atzīst, ka viņam vienmēr esot patikuši izaicinājumi, un uzsver, ka ir paškritisks, bet ne pašnoniecinošs. «Mans varonis sūdzas, ka viņu neviens nedzird, ka viņa skanējums pazūd masā, un vienlaikus piebilst arī – tikai nedomājiet, ka man skauž, skaudības jūtas man ir svešas, es apzinos savu vērtību. Tas nekas, ka pēc pieciem teikumiem viņš saka – ja esat kontrabasists, tad jūs esat pēdējais sūds. Viņam piemīt kontrasti, kas līdzīgi ir arī man,» saka Gatis Gāga. Darbs pie iestudējuma kopā ar režisoru Ģirtu Ēci esot bijis harmonisks, jo abiem esot līdzīga «pasaules un humora izjūta», turklāt arī Patrika Zīskinda Kontrabass esot caurvīts ar labu humoru. «Manam varonim ir laba humora izjūta, un tas stāstam piešķir garšu... Pašironija visu laiku iet cauri. Viņš pats jau apzinās sava stāvokļa komiskumu.»
Desmitā sezona
Jaunajā Rīgas teātrī Gatis Gāga ienāca sezonas vidū – 2006. gada februārī, un šī ir jau desmitā sezona šajā teātrī. Aktieris atceras, ka tolaik mēģinājis JRT izrādēs Maigums un Deguns, teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis bija to padzirdējis un uzaicinājis kļūt par štata aktieri. «Aktieris esmu netīšām, nejaušības pēc, aktiera profesija nekad nav bijis mans mērķis,» nosaka Gatis Gāga, kurš pēc «profesionālajiem papīriem» ir režisors. Pirms gadiem 15 viņš vispār nebijis gatavs uzstāties publiski. «Biju diezgan kautrīgs cilvēks. Es studēju maģistrantūrā teātra režiju, bet, tā kā mani interesēja aktieriskais ķēķis, kā klausītājs gāju uz Valmieras teātra aktieru kursa lekcijām un nodarbībām. Pēc tam mani sāka aicināt piedalīties etīdēs, vēlāk nāca arī lomas. Izgāju visu aktieru apmācības kursu, kārtoju arī eksāmenus un ieskaites, bet ne ar mērķi kļūt par aktieri. Tomēr beigās paradoksāli sanāca, ka kļuvu par aktieri,» ironiski smaidot, nosaka Gatis Gāga. Interesanti, ka pēc vidusskolas beigšanas «mirkļa impulsa iespaidā un bez dziļākas motivācijas» gājis uz Kultūras akadēmiju studēt starpkultūru sakarus starp Latviju un Somiju, bet lielā konkursa dēļ nonācis grupā, kas orientējusies uz pavisam citas valsts – Polijas – pusi.
«Tad uznāca posms, kad īsti nezināju, ko man vajag, ko nevajag, un šādam posmam dzīvē jau ir domāts akadēmiskais gads, bet, atgriežoties studijās, nokļuvu Kultūras teorijas studijās. Man viss dzīvē nāk lēnām, bet – pamatīgi,» atzīst Gatis Gāga.
Savu nokļūšanu JRT gan viņš atzīst par vienu no labākajiem iespējamajiem profesionālajiem scenārijiem savā dzīvē, jo ir «vienā no labākajiem teātriem ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā. Daudzi jaunie aktieri sapņo par nokļūšanu šajā teātrī, bet man tas sanāca netīšām. Pārāk liela centība ne pie kā laba nenoved, dažreiz cenšanās pat spēlē par sliktu». Pagaidām nerealizēta palikusi viņa aizraušanās ar režiju, jo tam vienkārši nepietiekot laika. «Kad sāku aktiera gaitas, tās man pašam bija daudz interesantākas nekā režija. Man paveicās, pirmie gadi teātrī bija ļoti intensīvi un piesātināti ar lomām, pašam šķita, ka šis vilciens ies tikai uz augšu un augšu, bet pēdējās sezonās ir tā pieticīgāk ar lomām. Par to, cik daudz likts uz šīs lomas, nemaz nedrīkst domāt. Mēs cenšamies godīgi darīt savu darbu, un, ja tā dari, tad novērtējumam nevajadzētu izpalikt, bet es par to nedomāju.»
Multimākslinieks no Ugāles
Uz Ugāli, kur ir aktiera dzimtā vieta, vecāku celtās dzimtas mājas un paša stādīts ābeļdārzs trīs hektāru platībā, viņš braucot katru nedēļu. Pirms diviem gadiem aizsaulē aizgājis tēvs, Gatis mantojis visu saimniecību, par kuru nu ir arī jārūpējas. Ābeļdārzs, kas esot stādīts divos piegājienos – 2001. gadā un 2005. gadā –, iecerēts un īstenots vēl laikā, kad viņš nav bijis teātrī un nav arī zinājis, «vai būšu tik spējīgs, ka vispār varēšu ar teātri kaut ko nopelnīt. Ja tagad stādītu dārzu, tad darītu citādi. Ir slinko dārznieku šķirnes, ir tādas, kas aug debesīs kā zaru slotas, ar tām nākas cīnīties kā Donkihotam ar vējdzirnavām». Starp citu, ābeļdārza stādīšanai viņš savulaik iedvesmojies no Māras Skrīveles, kas deviņdesmito gadu beigās īpaši aicinājusi latviešus stādīt augļu dārzus.
Gatis Gāga atzīst, ka Ugālē joprojām jūtas mazliet kā ienācējs – vecāki savulaik turp aizgājuši dzīvot pēc augstskolas beigšanas, bet abi nākuši no Vidzemes, tāpēc ģimenē visi runā «tīrā latviešu valodā, nevis ventiņu dialektā, ko gan es māku, bet – kā svešvalodu, ko labi pārzinu. Neesmu līdz galam vietējais, lai gan tur esmu dzimis un to vietu izjūtu kā savu. Par tās puses ļaudīm izsakās kā par atturīgiem, dažkārt – pat augstprātīgiem un iedomīgiem, bet tā ir aizsargčaula sirsnīgiem un foršiem cilvēkiem. Ventiņu izloksne manai ausij ir kā skaista simfonija. Vislabāk man patīk, ka tās puses ļaudīm piemīt specifiska humora izjūta, saskarsme ikdienā ir kā spēle, kurā galvenais – kurš kuru pārspēs asprātībā. Man patīk tā spēja skatīties uz pasauli caur paradoksiem».
Vasaras lielākoties tiek pavadītas Ugālē, kas, līdzīgi, kā daudzas citas vietas Latvijā, ir sarukusi iedzīvotāju skaita ziņā, tomēr tur joprojām esot aktīva kultūras dzīve. Arī Gatis pagājušajā vasarā bijis uz pāris mēģinājumiem vietējā pūtēju orķestrī un uzspēlējis pat pagasta svētkos. Kādreiz mūzikas skolā viņš apguvis klarnetes spēli, šo instrumentu viņš spēlē arī izrādēs Kapusvētki un Fundamentālists, tomēr formas uzturēšanai laika viņam neesot. Ar dēlu viņš ikdienā kopā nedzīvo, taču vasaras abi pavadot Ugālē. «Pagaidām dēlu interesē futbols, bet viss jau var mainīties. Dēls reizēm, skatoties uz saimniecību, saka: «Es te būšu saimnieks.» Aizkustinoši, ja bērns septiņu gadu vecumā ko tādu pasaka.»
***
Gatis GĀGA
• Aktieris un režisors
• Jaunajā Rīgas teātrī strādā kopš 2006. gada februāra. Studiju laikā piedalījies iestudējumos arī Valmieras Drāmas teātrī, teātra grupā United Intimacy
• Dzimis 1975. gada 13. janvārī, vecākais dēls trīs bērnu ģimenē. Neprecējies, dēls Toms Indriķis (8)
• Absolvējis Ugāles vidusskolu (1991), Ventspils Mūzikas koledžas Ugāles filiāli (klarnetes klase, 1990), Latvijas Kultūras akadēmiju (specialitāte – Kultūras teorija un menedžments, 1999) un LKA maģistrantūru (specialitāte – dramatiskā teātra režisors, 2005)
• Aktuālās lomas teātrī: Stīvs (izrāde Ilgu tramvajs), Alfrēds Aslaksens (Tautas ienaidnieks), Mācītājs (Tēvs), Fernando (Grenholma metode), Hanss (Muša), Štolcs (Oblomovs), Verners Heizenbergs (Kopenhāgena), Brabancio un Montano (Otello) u. c.
• Lomas filmās Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010), Izlaiduma gads (2014)
• Režijas darbi: projekts Cirks namu pagalmos, izrāde Urbānā sāga (producentu grupa Pareizā ķīmija, 2006), B. Britena opera bērniem Noasa šķirsts (Latvijas Nacionālā opera, 2004), Ķeizara trakais (Valmieras Drāmas teātris, 2003)
• Muzicējis aktieru muzikāli vokālajā ansamblī Regīna (kopā ar Gundaru Grasbergu, Ivaru Krastu, Vari Piņķi, Kasparu Zvīguli un Māri Bezmeru)
• Izvirzīts Latvijas profesionālo teātru skatē nominācijā Gada aktieris par Markusa lomu izrādē Fundamentālists (2009)
