Esmeralda Ermale, Dainis Grūbe, laba literatūra, skaidra ideja, mērķtiecīgs un gandrīz nevainojams tās iedzīvinājums skatuves valodā. Tā ir režisora Dmitrija Petrenko izrāde Visas viņas grāmatas Dailes teātra Kamerzālē scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Sintijas Jēkabsones vizuālajā noformējumā.
Netīri baltā flīžu siena ar apdauzītu malu ir kā noplēsta bieza papīra lapa. Melnā ogle uz tās, tāpat kā dzīves pieredze, ieskrāpējas atmiņā. Pat notīrīti burti atstāj pēdas uz flīzēm. Liktenīgo ogļu pēdas uz sejas vai rokām, ko aktieri mazgā nost, liek domāt par dvēseles sodrējiem, kas uznirst no pagātnes, noklājot melnu tagadnes ceļu un ieēdoties pēdās dziļi un pamatīgi.
SS un holokausts ir Hannas pagātnes melnie vārdi, kas nes smagas apsūdzības Nirnbergas procesā, sasmērējot dzīves lapu līdz necaurredzamībai, līdz strupceļam. Hannas liktenis kā melnais koppapīrs atstāj nospiedumus Mihaela dzīvē. Divu likteņu burti no grāmatas pārcelti asociācijas rosinošās skatuves metaforās. Tās līdz ar psiholoģiskajām tēlu studijām smalkā aktieru spēlē iestudējumam liek skanēt spēcīgā emociju gammā. Līdzpārdzīvojumā, kas mūsu teātrī kļuvis par visai retu parādību.
Bernharda Šlinka romāna Priekšlasītājs motīvos balstītā Justīnes Kļavas luga Dmitrija Petrenko iestudējumā iemieso Dailes teātra moto: «Skaidrība, vienkāršība, kaislība.» Domas skaidrība iedzīvināta vienkāršā (bet ne vienkāršotā) un kaislību caurvītā darbībā, no laba, spēcīga materiāla izvelkot savu koncentrātu. Tajā ir sarežģītu attiecību stāsts, kurā laikmeta saaudzētās metastāzes atver Pandoras lādi. Vienīgais trūkums, kas apēno skaidro vienkāršību, ir Antona Barona veidotās video gleznas. Tās ir pilnīgi liekas, sejas metamorfozes skatuves valodā iesmērē pašmērķīgu abstrakciju, kas nesaaug kopā ar aktieru radīto stāstu.
Lai arī pirmizrādē Esmeraldas Ermales nelokāmais vēsums ar mātišķi atkārtoto «puika» liek uzdot jautājumu par Hannas motīviem, iesaistoties šajās attiecībās, pamazām cietā zvīņu kārta nobirst. Atšķirībā no filmas The Reader ar Keitu Vinsletu un Ralfu Fainsu, kur sekss abiem tēliem ir baudas avots, Dmitrija Petrenko izrādē kaislība ir rafinētāka. Esmeralda Ermale nospēlē sarežģītu raksturu, sievieti, kuru pagātne ir neglābjami saindējusi. Viņa baidās un neuzticas, cenšas saglabāt pašcieņu, glabājot savus noslēpumus. Kā zvēriņš lamatās, kas mednieka klātbūtnē vienalga grauzīs nost iespiesto ķepu, jo to liek izdzīvošanas instinkts. Tas, kas katru var pārsteigt, darot lietas, par ko iepriekš domāts, – nekad. Esmeraldas Ermales Hannā ir smagā dzīves pieredzē rūdītais pragmatisms, kas visu, arī savas emocijas, liek izlaist caur prāta sietu. Viņa ņem to, ko var paņemt.
Režisors Mihaelam liek kļūt par apsūdzētāju tiesā, taču tas nav publisks akts, tieši pretēji. Šķiet, ka šīs apsūdzības skan Hannas prātā, un tā ir kā paššaustīšana, kā sevis garīga kapāšana ar pletni, izsāpot ne jau savu pagātni, bet attiecības ar cilvēku, kas viņai uzticējās. Dainis Grūbe radījis izcilu darbu, no pusaudža kucēnības izaugot līdz vīrietim, kurā pagātne atstājusi negaidīti dziļus nospiedumus. Viņu plosa pretējas jūtas, cīnās prāts un jūtas, jurists un vīrietis, kurš zina sievietes noslēpumu un ciena Hannas izvēli to neatklāt, bet pēc tam divdesmit gadu ziedo viņai, sūtot uz cietumu paša lasītos grāmatu ierakstus. Kāpēc viņš to dara? Daiņa Grūbes Mihaels, veicot šos ierakstus, atkal ir aizrautīgais puika, kas gultā lasīja Hannai priekšā grāmatas. Un daudzu gadu garumā Mihaels atgriežas attiecībās, attālinātais lasīšanas process ir kā līdzatkarība, ko vīrietis pieņem ar siltas pieķeršanās un vainas apziņas radītu atbildību. Kad Hanna ir iemācījusies lasīt, viņu īpašā saikne ir pazudusi. Tās ir šā stāsta beigas, par ko liecina abu satikšanās mizanscēna pirms Hannas atbrīvošanas un pašnāvības. Aktieri dialoga laikā stāv katrs savā spēles laukuma malā, un šis attālums kļūst par neredzamu aizu, kas šķir divas vientulības.
Esmeraldas Ermales un Daiņa Grūbes saspēle paņem savā varā, un beigās jūtos kopā ar šiem tēliem izgājusi šķīstīšanās ceļu, kas liek paberzt arī savus sodrējus. Tas ir spēcīgu jūtu murskulis, no kura sev kā svarīgāko izvilku cilvēkmīlestību. Bez patosa, bet visā tās pretrunīgumā, kurā labais stāv cieši līdzās ļaunajam, jo abi ir nesaraujami saistīti. Sāpēs dzimst dzīvība, mazās nāves dzemdina jaunus sākumus, rakstot ogļu melnos burtus pieredzē.
