Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojušas krievu dramaturga Aleksandra Vampilova Provinces anekdotes – tie ir divi pagājušā gadsimta 60. gados sarakstīti viencēlieni: Atgadījums ar metranpāžu un Divdesmit minūtes kopā ar eņģeli. Pirmizrādē redzētais liek secināt, ka teju četras stundas ar kinorežisora Borisa Frumina Anekdotēm ir diezgan liels pacietības un izturības pārbaudījums.
Abos viencēlienos apspēlēta ārkārtēja situācija, ko noslēgtā vidē – viesnīcā Taiga kaut kur Padomju Savienības provincē – rada ienācējs no «ārpuses». Pirmajā anekdotē vainīgais ir komandējumā atbraukušais Potapovs, bet pārpratuma avots – viņa profesija metranpāžs, jo neviens nezina, ko tas nozīmē. Viesnīcas administratora Kalošina milzīgās bailes no Maskavas priekšnieka ir spilgta laikmeta zīme, kas liecina par PSRS birokrātiskās, hierarhiskās varas struktūras ietekmi uz «mazā cilvēka» domāšanu.
Atgadījums ar metranpāžu sižetiski līdzīgs Nikolaja Gogoļa lugai Revidents, kur nomales pilsētiņu satricina ziņa par revidenta ierašanos un peripetijas vērpjas ap viltus revidentu, Vampilova gadījumā – ap iedomātu priekšnieku no Maskavas. Vampilovs arī pats atsaucas uz Gogoli, kura rindas «Vai nu mums tas patīk, vai ne, taču šādi notikumi pasaulē atgadās – tiesa gan, reti, tomēr atgadās» liktas lugas moto. Otrajā anekdotē tajā pašā viesnīcā, tikai citā numurā, ierasto pasaules kārtību izjauc agronoms Homutovs, paģirainajiem trīs rubļu meklētājiem šoferim Ančuginam un ekspeditoram Ugarovam dāvinot simt rubļu.
Vampilovs savām Anekdotēm devis žanra apzīmējumu «traģikomiska izrāde divās daļās». Komiski anekdotiskais ir virskārta. Ārkārtējie notikumi atgādina par vācu eksistenciālista Karla Jaspersa attīstīto robežsituācijas jēdzienu, kas saistīts ar krīzi – spēcīgu garīgu pārdzīvojumu, šajā gadījumā – apjausmu, ka dzīvei ir gals. Tas norāda uz līdzšinējo neīsto eksistenci, dodot iespēju mainīties, piešķirt tai jēgu.
Režisors mēģinājis lugu ielikt stingrā, no kino valodas pārnestā formā. Aktieri spēlē izteikti lēnā tempā, ietur garas pauzes, attiecīgi arī reakcijas ir bremzētas. Īpaši spēcīgi izrādes sākumā, Ivetas Poles un Gata Gāgas dialogā, tas rada absurda teātrim un kino raksturīgo iespaidu, ka valoda kā saziņas līdzeklis nestrādā, komunikācija, saprašanās ir apgrūtināta vai pat neiespējama. Tādā gadījumā arī klusuma pauzēm ir jābūt piepildītām ar jēgu, taču izrādē šis paņēmiens nav īstenojies.
Darbība pārcelta uz Padomju Latviju, par ko liecina scenogrāfija – māksliniece Monika Pormale viesnīcas fasādes uzrakstu attēlojusi gan krievu, gan latviešu valodā. Taču ar darbības palēninājumu un groteskas izmantojumu atsvešinātais skats uz padomju laiku, uz īstenības absurdu, sapinas neviendabīgajā aktieru spēlē, kurā nav konsekvences, ritms veidojas saraustīts, un vēstījuma jēga ir apmaldījusies kā ezītis miglā. Žanra ziņā izrāde paliek kaut kur starp tikumu komēdiju un absurda komēdiju, kaut smieties sanāca maz.
Jau minētais klasiķis Gogolis rakstījis – komēdija pieprasa greizu dvēseli, nevis degunu. Pirmajā daļā pasmīdina Andris Keišs, kurš ar izstrādātu žestu, vaibstu un vaikstu valodu veido spilgtu tēla formu, nospēlējot gan viesnīcas ģenerāli, gan iedomu slimnieku ar šarmanti šķību dvēseli. Tiesa, Keiša Kalošins ir viscaur falšs slimības gultā, un, izslēdzot krīzes situācijas radīto atziņu patiesumu, raksturs tiek vienkāršots, kaut, protams, tāds var būt režisora redzējums. Otrs spilgtākais tēls, tikai negatīvā nozīmē, ir Elitas Kļaviņas Marina, jo aktrise taisa «greizu degunu» tik histēriski rēcošos toņos ar izteiksmīgu vaibstīšanos, ka tas izskatās amatieriski.
Ivetas Poles Viktorijas raksturam nav formas pārspīlējumu, ja neskaita bremzes lēnību sākumā, taču pietrūkst attīstības. Gatis Gāga Potapova lomā rāda psiholoģiski smalki izstrādātu gribas darbību – skaidrs, ka sieviete iepatikusies no pirmā skatiena, melo par to, ka no viņas aizlienētais radioaparāts paša numurā nedarbojas, lai tikai būtu iemesls atgriezties. Uz kopējā fona, ko veido arī pilnīgi nekādais Vara Piņķa Kamajevs un Ģirta Krūmiņa ārsts Rukosujevs, kura funkcija ir iespricēt zāles un konstatēt veselības stāvokļa maiņas, Viktorija un Potapovs izceļas ar spēju just.
Pieņemu, tā nav nejaušība vai paviršība, ka izrādes programmiņā nav minētas lomas, tikai uzskaitīti aktieri. Tā varētu būt norāde uz personības brīvību, individualitāti ierobežojošo laiku, kad tika attīstīts kolektīvisma kults, un tā, iespējams, režisors cenšas radīt pilnīgāku laikmeta ainu.
Ja pirmajā daļā mēģināts lugu interpretēt, tad otrā daļa slīgst ļoti gausā ilustrēšanā. Piemēram, īsā remarka «Sakopj numuru» izvērsta Vasjutas – Ivetas Poles rūpīgi veiktā uzkopšanā. Kad viņa ķeras pie pirmās gultas klāšanas – izpurina palagu, uzčubina spilvenu, kārtīgi uzklāj segu –, ar bažām domāju, vai tiešām tas pats tiks atkārtots ar otru gultu. Tiešām. Tad skats pieķeras ūdens spainim un birstei un bažas pastiprinās – vai tiešām mazgās arī grīdu? Jā gan, un laiks stāv uz vietas, replikas kā smilšu graudiņi krīt garlaicības okeānā, bet Varis Piņķis spēlējas ar kaklasaiti. To viņš dara gandrīz visu laiku. Vismaz atradis sev nodarbošanos, bet kāda tam saistība ar izrādi? Izmisums aug, un brīdī, kad Andris Keišs pie loga uzrunā labos ļaudis «uz ielas» – nudien gribas naudu aktieriem iedot, lai beidzam kopīgi ciest. Grūti ir palikt zālē, ja arguments «ar ko tas beigsies» nav aktuāls. Arguments ir pieklājība un cieņa pret aktieriem, kaut arī uzskatu, ka šādas kvalitātes darba rādīšana jau ir necieņa pret skatītājiem.
Te nu patiesi nav svarīgi personvārdi, jo par tēliem var runāt ļoti nosacīti. Varis Piņķis tātad spēlējas ar kaklasaiti, Andris Keišs cenšas nezaudēt pašcieņu apstākļos, kad nezina, ko darīt. Gatis Gāga paslēpies aiz saulesbrillēm. Spilgtākais ir Ivara Krasta vijolnieks – neirotisks tirliņš, kas runā falsetā, un viņa psihiskās nelīdzsvarotības pierādījums ir ceļos krišana Ģirta Krūmiņa eņģeļa priekšā. Citādi to nav iespējams izskaidrot. Ģirts Krūmiņš ar nemainīgi skumjo skatienu, kurā it kā saplūdušas gan tēla, gan aktiera ciešanas, raisa līdzcietību. Pozitīvi izceļas Elita Kļaviņa, kurai izdodas uzskaņot iekšējā pārdzīvojuma stīgu, vismaz uz brīdi notiekošajam piešķirot jēgu – ticību labajam cilvēkā. Paldies par to pašu...
