"Kamēr deg tava sirds, kamēr deg tavas acis, var kalnus gāzt! Nekas nav neiespējams, ir tikai ļoti jāgrib," sapratusi teātra režisore Dita Balčus. Viņai šajā rudenī sirds liesmo priekā un ticībā, ka viss ir iespējams, – vairāk nekā 20 gadus meklējusi mājas savam teātrim, viņa tās beidzot ir atradusi.
Ar Ditas Balčus teātra pirmizrādi Būt... Šekspīram rītvakar Vecrīgā, Zirgu ielā 1, atklās jaunu telpu mākslai, mūzikai un teātrim – 3 māsas. Muzikāli poētiskajā izrādē piedalīsies aktieri Andris Gross, Ivo Martinsons un Egija Silāre, savukārt Mārtiņa Brauna sacerēto oriģinālmūziku izpildīs Guntars Prānis, Elizabete Balčus, Erna Daugaviete un Kristiāna Abiļeva.
Radoša oāze
«Par savām telpām cīnos, kopš vispār sāku nodarboties ar teātri [Ditas Balčus teātris pastāv kopš 1990. gada]. Savu māju jau nekad nav bijis. Ilgāku laika posmu – apmēram piecpadsmit gadus – bijām teātra Kabata paspārnē, bet, kad tur viss beidzās, mums iestājās čemodānu periods. Mētājāmies pa pasauli cerībā reiz atrast sev mājas,» stāsta Dita Balčus. Teātris viņas vadībā izrādes spēlēja pa visu Latviju – skolās, kultūras namos, muzejos, klubā Artelis. Bet mēģinājumi notika pie režisores mājās. Tikai pēdējo izrāžu mēģinājumi notika Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) ierādītajās telpās, par ko režisore lielu paldies saka LTDS vadītājai Daigai Gaismiņai. «Mums nekad nav bijis ne valsts finansējuma, ne savas trupas, mums nav ne dekorāciju, ne kostīmu ceha. Patiesībā mēs ar Egiju [vecāko meitu, aktrisi Egiju Silāri] esam viss. Un viss noticis tikai ar mūsu neizsīkstošo dedzību,» secina teātra režisore. Viņa pavisam vaļsirdīgi atzīstas, ka dzīve uz čemodāniem bija tik ļoti nogurdinoša, ka viņa jau sāka apdzist, bet tad ceļš pašķīrās un atnāca telpas Zirgu ielā 1. Tā ir leģendām apvītā ēka Vaļņu ielā 9, Vecrīgā, kādreizējā Mākslas darbinieku namā, kas kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem bijis kā radoša oāze un jaunu ideju laboratorija, daudzus gadu desmitus vienkopus pulcējot aktierus, rakstniekus, mūziķus un māksliniekus. Turklāt tagad Ditai Balčus ir lieliski palīgi – trīs pieaugušas meitas, kurām deg acis un kuras mammu parauj līdzi, ļaujot atgūt ticību tam, ka viss ir iespējams un viss vēl būs. Tāpēc jaunajai mūzikas, teātra un mākslas telpai dots nosaukums 3 māsas. Katra no māsām šajā teātrī būs atbildīga par vienu no mūzām – Egija Silāre par teātri, Kristiāna Abiļeva par mākslu, bet Elizabete Balčus par mūziku.
Laikā un telpā
Režisore skaidro, ka 3 māsas var tulkot arī kā «domubiedru māsas», kuras šo jauno telpu organizēs, iedvesmos, piepildīs un vadīs. Un tās ir Dita Balčus, Egija Silāre un producente Laila Baumane, kura ir Mūzikas un mākslas atbalsta fonda kulturmarka.lv priekšgalā. Viņa organizē daudzus gan vietēja, gan starptautiska mēroga projektus, un tie arī ienāks šajā telpā.
«Mans teātris ir diezgan intīms, nelielam skatītāju lokam. Arī man pašai kā skatītājai ir suģestējoši redzēt aktiera acis, viņa grimu un sviedrus... Un sajust aktieru enerģētiku, kas nāk no skatuves. Es šaubos, vai milzīgā teātrī trīsdesmitajā rindā to var just. Bet – katram savs,» uzskata Dita Balčus, piebilstot, ka 3 māsās būs vieta ap 120 skatītājiem.
Viņa stāsta: iekārtojot jauno mākslas, mūzikas un teātra telpu, nekam citam vispār laika neatlika. «Man šogad pat nenotika vasara. Vienlaikus bija vairāki notikumi: gan jaunas telpas iekārtošana, gan Elizabetei augstskolas izlaidums, gan Kristiānai kāzas. Egijai bija iestājeksāmeni Kultūras akadēmijā, bet viņas meitiņa Marta Marija sāka mācīties dārziņskolas 2. klasē – viņa arī spēlē čellu, tāpat kā Kristiāna. Patiesībā šogad nekur pat neaizbraucu,» secina Dita Balčus. Vismaz reizi gadā viņa cenšas izbraukt kaut kur ārpus Latvijas – iegūt jaunus iespaidus, uzlādēties ar jaunu informāciju un radošu enerģiju. «Man tas ir ļoti svarīgi. Kad kaut kur aizbraucu, eju uz teātriem, koncertiem, muzejiem, izstādēm. Vienkārši staigāju un baudu. Bet šogad šim manam hobijam laika nebija.» Režisore gan teic, ka, strādājot teātrī, viņai ir brīnišķīga iespēja pabūt jebkur. «Piemēram, šobrīd es regulāri esmu Shakespeare's Globe teātrī Londonā [iestudējot Būt... Šekspīram], un tas mijas ar 1991. gada barikāžu notikumiem tepat Rīgā, Bastejkalnā [strādājot pie jaunās izrādes Re:Atmoda, kuras pamatā ir Ligitas Lukstraupes luga Lāsteka un kas balstīta uz patiesiem notikumiem]. Tāpēc nav tik traki – ar savu izrāžu palīdzību es izceļojos laikā un telpā.»
Dzīve sākas!
Dita Balčus allaž bijusi ļoti šarmanta un eleganta sieviete. Interesanti, kādi ir viņas skaistumkopšanas un labā izskata noslēpumi? «Es nedaru neko!» viņa sirsnīgi smej un atzīstas, ka pat pie friziera pēdējoreiz bijusi Kristiānas kāzu dienā. «Es nelietoju praktiski neko, jo jau sen neticu brīnumainajām pārvērtībām. Es arī neesmu pārliecināta, vai tādas ir vajadzīgas, jo uzskatu, ka katram vecumam ir savs skaistums. Jo vairāk sejā ir emociju, jo interesantāk. Katra krunciņa manā sejā ir neatkārtojama, kas tikai paspilgtina manu individualitāti. Un, manuprāt, ar to jau cilvēks ir interesants – ar savām krunciņām vai nepareizībām.»
Režisore atminas, kā raudājusi, kad viņai palika 25 gadi, jo likās – vecums ir klāt! «Kad man bija trīsdesmit, es ticēju visiem krēmiem, jo gribējās izskatīties jaunākai. Tad tas mani satrauca. Nu jau vairs ne. Jo man ir sajūta, ka viss notiek! Mums ir savas mājas, un, jā, es tiešām varu apgalvot, ka mana dzīve tikai sākas!»
