Jānis Peters ir kā enciklopēdija. Vēsturiska, dzejiska, muzikāla. Viņš atceras nianses – gan vakardienas, gan gadu senas, gan aizvēstures. Un aizvēsture vienam otram jaunulim šķiet pērnā gadsimta deviņdesmitie, kamēr Jānim Peteram tā varbūt ir piecdesmitie gadi.
Laiks šķiro: cauri tā nestajam sietam izkrīt mazie grants graudiņi, ieminas ceļa putekļos, pazūd. Paliek tikai lielie, šķautņainie akmeņi, dažbrīd pat atsedzot sevī dimantdzidras atklāsmes, aizvēstures slīpētas un šodienas novērtētas.
Tāds ir arī Dzejnieks. Jānis Peters. Jānis – vārda svētku gaviļnieks gada īsākajās naktīs, Jānis – dzimšanas prieka godinātais tajā pašā laika nogrieznī. Gads, salūzis divās daļās, atsedz to dimanta slīpējumu, kas Dzejnieka mūžu pilnu un gandarītu dara.
– Atceraties savu pēdējo lielo jubileju?
– Kā tad. Es lepojos ar to, ka nekad savā dzīvē neesmu taisījis pats sev jubilejas. Tās mani vienmēr kaitinājušas kā tās veco aktieru godināšanas uz skatuves... Bet no otras puses – aktieru jubilejas padomju laikos bija tautai svētki. Un, tā rūgti runājot, tautu saliedēja pat aktieru bēres. Pirms pieciem gadiem svinēju savu 70. jubileju Dailes teātrī kopā ar aktieriem: pirmajā daļā Valda Liepiņa režijā bija iestudēta mana Nakts pēc tautasdziesmas, bet otrajā daļā skanēja dziesmas ar maniem vārdiem no dažādām izrādēm. Raimonds Pauls bija pie klavierēm. Pēc tam teātra bufetē atsvētījām dzimšanas dienu kopā ar aktieriem. Uz 50 gadu jubileju mani pierunāja Liepājas teātris. Dzejas lasījumi... Māra Zālīte teica svinīgu runu. Žurnālos – slavinoši raksti... Patīkami? Līdz zināmai robežai.
– Patīkami, nepatīkami... Kā nu kuram. Man un ļoti daudziem citiem, piemēram, bija nepatīkami, ka no pērnā gada Dziesmu svētku repertuāra tika izmesta jūsu un Raimonda Paula nemirstīgā Manai dzimtenei.
– Šī dziesma kā vecs, uzticams zaldāts ir pildījusi tai doto uzdevumu nosargāt to, kas sargājams gan gadu desmitus padomju laikā, gan mūsu brīvības laikos. Raimonds toreiz teica: uzrakstām kaut ko Norai un Viktoram – Dziesmu svētku simtgadei. Uzrakstījām. Raimonds, atbraucis no kolhozu klubiem, kur viņu gaidīja un lutināja, teica tā: «Tu zini, kas notiek? Cilvēki ceļas kājās, kad Nora un Viktors dzied šo dziesmu.» Tas bija 1972. gadā. Tad par šo dziesmu ieinteresējās Imants Kokars, Jānis Dūmiņš, Edgars Račevskis... Tā tika pārlikta korim. Tagad daudzi cilvēki domā, ka viņi ir dziedājuši šo dziesmu 1973. gadā – Dziesmu svētku simtgadē. Bet to neļāva dziedāt! Kultūras ministrija to neiekļāva Dziesmu svētku simtgades repertuārā kā pārāk nacionālistisku. Viens ierēdnis teica: paslēp to tekstu dziļi atvilktnē. 1975. gadā bija kārtējie Dziesmu svētki, un Raimondu Paulu izsauca pie Ministru Padomes priekšsēdētaja vietnieka Viļa Krūmiņa, kurš aicināja Paulu kaut ko sacerēt Dziesmu svētkiem. Pauls saka: «Es jau sen esmu to dziesmu uzrakstījis.» «Kur tad tā ir?» «Koriem to neļauj dziedāt.» Pēc šīs sarunas viss mainījās: dziesma tika iekļauta repertuārā, un tā tur bija visos Dziesmu svētkos.
– Stāsta, ka arī latviešu emigrācijā bijušas kādas grūtības ar šīs dziesmas iekļaušanu repertuārā.
– Man reiz atrakstīja ārzemju latvieši, jaunieši: «Jāni, mēs uzvarējām!» Viņi tomēr nodziedāja Manai dzimtenei kādos latviešu dziesmu svētkos. Izrādās, arī tur bija problēmas: konservatīvā trimdas daļa negribēja ļaut dziedāt šo dziesmu – tāpēc, ka «sarkanās» Latvijas dziesma. Un tad pienāca laiks, kad mūsu brīvajā Latvijā to neļauj dziedāt... Pauls nebija sevišķi aizvainots, viņš teica: labi, Jāni, lai nedzied – vismaz nenodrillēs. Bet man, patiesību sakot, šķiet, ka tur bija pilnīga nezināšana par 1905. gada patieso garu. Mūsu pajaunie cilvēki jauc visu kopā: to, kas padomju laikos bija atzīts vai caur zobiem atzīts, to, kas bija boļševistisks, un to, kas bija atbrīvošanās kustības sastāvdaļa.
– Bet piektais gads taču ir alegorija, turklāt šodien it īpaši jādomā par šo piekto gadu!
– Jā, tieši tā. Es jau negribu to visu izmeklēt, tikai ir skumji, ka cilvēki nevēlas zināt savu vēsturi. Bez 1905. gada arī neatkarības ideja, iespējams, nebūtu tik asi izvirzījusies. Protams, mūsu senči toreiz briesmīgi postīja muižas, bet mēs nevaram prasīt, lai viņi būtu tikpat gudri kā mēs Trešās atmodas laikā – gandrīz 100 gadu vēlāk. Dziesma Manai dzimtenei var būt un var nebūt oficiālajās dziesmu programmās, bet tas, ka tā ir latviešu koru himna, tas nu gan ir skaidrs. Neesmu noskumis, ka to izmeta no oficiālās programmas, bet neliekuļošu un teikšu: man tomēr gribējās, lai to dzied. Visi, sākot no radiem un beidzot ar nepazīstamiem cilvēkiem uz ielas, man uzdeva jautājumu: kāpēc?
– Toties Manai dzimtenei lielais koris nodziedāja kā pirmo nakts sadziedāšanās koncertā.Bet arī man ir viens kāpēc. Pateiksiet, kāpēc tomēr nekļuvāt par Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju?
– Labāk pateikšu, kas būtu noticis, ja es būtu kļuvis par LTF priekšsēdētāju.
– Un kas būtu noticis?
– Tad Latvija būtu vienīgā no trim Baltijas valstīm, kur vietējās kompartijas centrālkomitejas loceklis ir LTF priekšsēdētājs.
– Bet Dainis Īvāns, kas kļuva par LTF priekšsēdētāju, arī bija kompartijā.
– Toties viņš nebija centrālkomitejas loceklis. Bet mani uzreiz būtu ēduši nost. Uzreiz! Otrkārt, es no sirds negribēju apkrauties ar šo darbu. Tautas frontes ideja nebija manējā, bet gan Viktora Avotiņa. Tā nebija mana kompānija, kas izvirzīja Tautas frontes ideju, tur bija Viktors Avotiņš, Jānis Rukšāns, Voldemārs Šteins un citi... Savukārt mēs 1988. gada jūnijā taisījām Rakstnieku savienības plēnumu, un manā kompānijā bija Anna Žīgure, Andris Kolbergs, Māra Misiņa, Guntis Valujevs, Jānis Stradiņš, Džemma Skulme, Ilmārs Lazovskis, Lilija Dzene, Saulcerīte Viese un vēl daudzi citi... Tas bija Rakstnieku savienības valdes plēnums ar visu radošo savienību pārstāvju piedalīšanos. Un Viktors šajā plēnumā nāca klajā ar Tautas frontes ideju. Aha, nodomāju: jūs izvirzāt ideju, un Peteram atkal viss jāorganizē. Ne jau tikai slava vien man tika, bija daudz kas cits: man tika par lavierēšanu rezolūcijā, par vēstuli Gorbačovam un tā tālāk. Bija arī tā, ka manai sievai zvanīja it kā slimnīcas medicīnas māsa un teica: «Jūsu vīrs ir cietis autokatastrofā un guļ manās rokās smagā stāvoklī.» Tā bija provokācija. Varbūt pat specdienestu provokācija, sak, lai redz, kas varētu notikt. Mavrikam Vulfsonam savukārt draudēja, ka viņam «zarnas izlaidīs». Tad pie manis uz laukiem atbrauca Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Haralds Apogs – lai pierunātu mani aicināt cilvēkus uz Tautas frontes atbalsta grupu sanāksmi. Arī Rakstnieku savienībā mani kolēģi metās virsū: tev jākļūst par LTF aicinātāju! Trīs atnākušie puiši mani pierunāja. Laikam biju pietiekami pašapzinīgs, lai nospriestu: manis teikto ņems vērā. Man vajadzēja raidījumā Labvakar pateikt: aicinām 1988. gada 30. augustā Rakstnieku savienībā pulcēties Latvijas Tautas frontes atbalsta grupu pārstāvjus. Man par milzīgu pārsteigumu uz turieni atnāca gan tā dēvētie gaišie komunisti – Džemma Skulme, Jānis Škapars, Andrejs Cīrulis un citi. Un viņiem blakus sēdēja Ints Cālītis, kas bija pavadījis padomju lēģeros Dievs vien zina, cik ilgi, tur sēdēja bijušais politieslodzītais, helsinkietis Juris Ziemelis, tur bija Jānis Rukšāns, Eduards Berklavs, citi... Mani ievēlēja par organizācijas komitejas priekšsēdētāju. Biju pārsteigts un pagodināts. Nolēmām, ka LTF kongress būs oktobrī.
– Daudzi apgalvo, ka Tautas fronte bijusi čekas un kompartijas centrālkomitejas organizēta.
– Lai neizplatītos tādas muļķības, es palūdzu Imantam Ziedonim teikt runu. Viņš to arī norunāja. Bet viņam drīz vajadzēja doties uz Ameriku veikt operāciju. Alberts Kauls viņam bija iedevis dolārus. Imants, uzrunājot mūsu ideoloģiski pretrunīgo kompāniju, teica, ka ar šo brīdi Latvijā sākas jauni laiki. Bet, pieskaroties Daiņa Īvāna tēmai, atklāšu: tas ir mans autorprojekts. Ieteicos Jānim Škaparam, ka par LTF priekšsēdētāju vajadzētu virzīt Daini Īvānu. Viņš tolaik bija ļoti populārs cilvēks: kopā ar Arturu Snipu bija nosargājis Daugavu no Daugavpils HES. Škapars teica: beidz, Jāni, jokoties, Dainis nav uz to spējīgs. Bet man šķita citādi: Dainis bija jauns, jau slavens, latviešiem mīļš, Jēzus vecumā, dzīvoja sociāli pazemotu dzīvi ar četriem bērniem vienā komunalkas istabā. Laikam čeka un kompartijas centrālkomiteja domāja tā: LTF priekšsēdētājs būs Peters, kompartijas centrālkomitejas loceklis, un tas izskatītos smuki. Kad par priekšsēdētāju izvirzīju Daini Īvānu, viņš apjuka, visi apjuka. Droši vien arī čeka un ceka apjuka. Bet ar šo brīdi es arī beidzu savu aktīvo darbību Tautas frontē. Es to aktīvi organizēju, ar to arī lepojos, un lielāki nopelni man nav vajadzīgi. Es gribēju būt PSRS tautas deputāts, jo uzskatīju, ka tieši Maskavā viss izšķirsies – ne Rīgā, Viļņā vai Tallinā. Es turpināju Maskavā, PSRS Tautas deputātu kongresos, vilkt cauri LTF līniju, tas nenoliedzami. Arī būdams Latvijas vēstnieks Krievijā, es to darīju.
– Vai ir iespējams salīdzināt mūsu Atmodu, mūsu revolūciju, ar to, kas notika pērnā gada nogalē un šā gada sākumā Kijevā, Maidanā?
– Iespējams, ka tas ir kaut kas līdzīgs. Domāju, ka no baltiešiem daudzi ir ņēmuši paraugu. Arī Maidans varēja būt iedvesmots no Baltijas. Bet ukraiņu ir tik daudz un viņi ir tik sašķelti, ka neiztiek bez savstarpējas saķeršanās. Manuprāt, mēs iedvesmojām visu padomju tautu atbrīvošanās kustību sākumu – vienu vairāk, citu mazāk, Vidusāzija tā arī nepamodās. Arī Krievijā barikādes deviņdesmito gadu sākumā bija pēc Latvijas parauga, un Krievijas pirmā viļņa demokrātu darbība bija ļoti progresīva. Pat Vācijas Demokrātiskās Republikas iedzīvotāji, kas savu sienu sagrāva mazliet vēlāk, iedvesmojās no Baltijas. Vācijā bija daudz stingrāks komunistu režīms nekā Baltijas valstīs. Toreiz kādai VDR izdevniecībai veidoju Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu, un viņu cenzūra mēģināja aizliegt drukāt daudzus Ojāra dzejoļus. VDR vadonis Honekers jau sāka palikt nikns uz Gorbačovu, kurš atļāvās demokratizāciju.
– Bet kas tagad notiek starp Krieviju un Ukrainu? Jūs taču esat bijis Latvijas vēstnieks Krievijā, jums vajadzētu izprast Krievijas vadoņu domu un darbības virzību.
– Es nepazīstu Putinu, bet esmu vairākkārt runājis ar Gorbačovu. Arī ar Ševardnadzi un Jeļcinu. Es savu diplomātisko dienestu beidzu tad, kad Jeļcins varu atdeva Putinam. Toreiz par Krieviju domāju labu, domāju, ka Krievija veidojas par demokrātiski virzītu valsti, kur aktīvi darbojas disidenti, brīvdomātāji, rakstnieki, mākslinieki. Nevarēju paredzēt, ka man nepazīstamais Putins vēlāk izdarīs kaut ko tādu... Kad mani savulaik intervēja par jauno prezidentu – Putinu, es atbildēju, ka man bija simpātisks Jeļcins, bet tad, kad sākās anarhija un Jeļcina kaislības kļuva pārāk lielas, uzskatīju, ka Krievija ir pelnījusi prezidentu, kurš pats var iekāpt automašīnā. Pat madam Olbraita teica: tas ir labi, ka Putins ir no drošības orgāniem – viņš visu zina! Manuprāt, zem Putina tēzes, ka PSRS bojāeja ir vislielākā ģeopolitiskā katastrofa, slēpjas viens cits teikums: impērija ir lielvalsts galvenā pazīme. Ja tu šodien teiksi krievam – tu esi impērists, viņš teiks – jā, esmu. Jo viņš lepojas ar to, ka ir eksistējusi tieši Krievijas impērija. Briti, arī franči bija impēristi, bet viņiem bija laiks no šīs sajūtas izārstēties un atlaist brīvībā savas kolonijas, krieviem – nebija. Krievijai drīzāk piestāvētu konstitucionālas monarhijas iekārta. Daudzi krievi saka: mēs lepojamies ar impērijas statusu, un Putins ir tas, kas to mēģina atjaunot. Un ja mēs kaut ko mēģinām iebilst pret tādu nostādni, tad viņi mums saka: jūs, latvieši, paši palīdzējāt mums stiprināt padomju impērijas statusu. Latvieši Padomju Savienībā taču kontrolēja milzīgus stratēģiskās nozīmes punktus. Pēteris Stučka bija PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Jēkabs Alksnis bija Gaisa kara spēku pavēlnieks, dažādi čekas priekšnieki un tā tālāk. Un Krima – lai arī nelikumīgi un neleģitīmi – tika pievienota Krievijai impērijas atdzimšanas vārdā. Līdz ar to Putina akcijas Krievijā ir cēlušās.
– Jums nav bijis bail – kaut uz mirkli –, ka te atkal varētu ienākt Krievija?
– Ja es būtu pareizi audzināts komjaunietis, es varētu atsaukties uz oficiāliem dokumentiem un teikt: mūs aizsargā NATO 5. pants. Taču jebkuru pantu bijušo vai esošo lielvalstu interesēs var arī pārskatīt, jo viena trešdaļa Eiropas dzīvo, pateicoties Krievijas energoresursiem. Kas attiecas uz Latviju... Diez vai Krievijai patlaban nepieciešams te iebrukt. Visdrīzāk – ne. Protams, ieskatoties vēsturē, PSRS un Vācijai bija tāds savstarpējs līgums, ka tik turies, un abi agresori no divām pusēm 1939. gadā iebruka Polijā. Bet Staļins nekad nedomāja, ka Vācija – lielā PSRS draudzene – varētu uzbrukt Padomju Savienībai. Teorētiski var notikt daudz kas. Taču Krievija tālākas agresijas rezultātā varētu daudz ko zaudēt. Jau tagad tā ir ļoti daudz zaudējusi. Tie simt gadi, kas pagājuši kopš boļševiku apvērsuma, nav ļāvuši Krievijai no imperiālistiskas valsts kļūt par demokrātisku valsti.
– Vai mūsu valsts attieksme pret notikumiem Ukrainā ir adekvāta vai arī pārāk vārga?
– Nu, tāda pati kā visas Eiropas Savienības attieksme. Latvija jau nevar nostāties pret vienotu ES ārpolitiku.
– Kā jūs gaidāt jums veltīto koncertu, kas notiks 28. jūnijā? Ar satraukumu, prieku?
– Tas būs kā negaidīts sarīkojums. Pats to neesmu organizējis. Bet pats galvenais manu jubilejas pasākumu iedvesmotājs ir mans labais draugs Raimonds Pauls. Es nekad nebūtu domājis, ka man, dzejniekam, kaut kas varētu notikt Arēnā Rīga... Tā jau ir Krievijas tradīcija: Jevtušenko, Vozņesenskis, Bulats Okudžava – tie Krievijas stadionus piedziedāja. Tie dziedātāji, kas tagad ir orbītā, tie visi dziedās Arēnā Rīga. Tie nav glaimi, bet domāju, ka būtu dziedājuši vēl daži... Piedodiet, ka aizplēšu jūsu rētu. Pēc Aivara Brīzes nāca vēl viena nežēlīga ziņa: Niks Matvejevs. Ļoti sāpīgi tas viss ir.
– Sāpīgs ir viss, kas nav vienaldzīgs. Dzīvība, nāve, mūsu mīļie. Nupat atkal lasīju jūsu grāmatu Minhauzens un kamikadze, un pēdējās dzejas rindas (dzejolis Laivinieks) bija tik ļoti zīmīgas, ka gribu mūsu sarunu pabeigt tieši ar tām:
Tu laika laivā iries un domā – kur mans velis.
Uz viena aira nāve, uz otra – sargeņģelis.
Vējš izbrīnījies prasa: Tu vēl virs dzelmes esi?
Un airi atbild – laivu līdz šim pats Dievs ir nesis.
