Kad no Augustovas, kuru dēvē par Polijas Venēciju, dodamies uz augšu, uz Mazūriju, neatstāj sajūta, ka braucam pa Latgali – starp simtiem ezeru, cauri lapkoku un jauktu koku mežiem, starp pakalniem un maziem, puķēs iegrimušiem ciemiem. Šeit nav ierasto trīsjoslu autobāņu, nu, labi, gandrīz nav, tomēr ceļi ir lieliski, un braukšana – kā jau allaž pa Poliju – sagādā prieku. Mēs esam baudas priekšnojautās: mēs tūdaļ apgūsim šīs brīnišķīgās valsts ziemeļus.
Vilku midzenis Gjerložā
Nevaram pabraukt garām Gjerložai, kur atrodas slavenie Ādolfa Hitlera bunkuri, dēvēti par Vilku midzeni (Wolfsschanze). Kamēr tie nebija ieraudzīti, pēc aprakstiem šķita, ka tur būs labi ja divas pussagrautas betona celtnes. Taču tur bija tādas būves, par kuru tehnisko un militārbūvniecisko risinājumu vēl ilgi sacerēs teiksmas. Tā bija Hitlera mītne tajā laikā, kad viņš karoja ar PSRS. Wolfsschanze aizņēma 250 hektārus meža, un mītnē vienlaikus dzīvoja 250 cilvēku. Mītne atradās Rastenburgas (tagad – Kentšinas) mežā, jo tā bija Austrumprūsijas teritorija, kas savulaik piederēja reiham. Biezais mežs bija labs maskēšanās nolūkiem, apkārt esošie purvi un ezeri apgrūtinātu ienaidnieka nokļūšanu līdz Vilku midzenim, ja kāds censtos līdz tam tikt. Dīvainā kārtā neviens no sabiedrotajiem pat nemēģināja to darīt, kaut gan – pēc dažu avotu ziņām – gan krievi, gan amerikāņi labi zināja, kur tieši atrodas Wolfsschanze.
Mītnes celtniecību uzsāka 1940. gada rudenī, un to veica no trīs līdz pieciem tūkstošiem strādnieku. Vēlāk izplatījās baumas, ka strādnieki pēc darbu pabeigšanas nošauti, taču tie bija meli. Četru gadu laikā tika uzbūvētas aptuveni 200 dažādas nozīmes celtnes, to vidū – dzīvojamās ēkas, biroji, viesnīcas, noliktavas, pat kazino, kino un kafejnīcas, kā arī siltumnīcas, kurās audzēja dārzeņus Hitleram kā veģetārietim. Vilku midzenī bija ūdensvadu tīkls, kanalizācija, centrālapkures sistēma, elektrostacija, dzelzceļa līnija un lidlauks. Apkārt Vilku midzenim bija ierīkots 150 metru plats un desmit kilometrus garš mīnu lauks, kuru pēc Hitlera sagrāves atmīnēja desmit gadu laikā.
Bet visiespaidīgākās celtnes tomēr bija un joprojām ir Hitlera bunkurs: tam ir dubultas sienas astoņu un vietumis pat vairāk metru biezumā, tikpat biezs jumts, ko par jumtu gan grūti nosaukt, drīzāk tas ir ar mežu un zāli apaudzis laukums, kura platība 60x36 metri. Bunkurs vienlaikus bija vadoņa patvertne un dzīvoklis, tur bija arī kabinets, guļamistaba un garderobe. Bunkuram nebija logu, visu laiku dūca ventilatori, apkārt – kailas, baltas sienas... Bunkurs bija kā kapenes, kurā četrus gadus – ar īsiem pārtraukumiem – dzīvoja trešā reiha varenākais cilvēks.
Vilku mītnē aplūkojam arī nu jau pussagrauto bunkuru, kurā 1944. gada 20. jūlijā militārās apspriedes laikā pulkvedis Klauss fon Štaufenbergs kopā ar domubiedriem mēģināja veikt atentātu pret Hitleru, taču tas bija neveiksmīgs, un Štaufenbergu kopā ar 29 ģenerāļiem sodīja ar nāvi. Tagad atentāta vietā ir piemineklis cilvēkiem, kuri uzdrošinājās sacelties pret Hitleru.
Kundzes pilsēta Fromborka
Pie Baltijas jūras Vislas līča krastā atrodas viduslaiku pilsēta Fromborka, īsta Ziemeļu pērle, kas slavena ne tikai ar cēlo, vareno katedrāli, bet arī ar to, ka tur savulaik dzīvojis un strādājis astronoms Nikolajs Koperniks. Viņa grāmata izraisīja apvērsumu dabaszinātnēs, savukārt daudzus viņa sekotājus, tostarp Džordāno Bruno, noveda līdz sārtam. Pēdējos 30 dzīves gadus Koperniks pavadīja Fromborkas pilī, un tur, pa pusei jau paralizēts, savā nāves dienā pieskārās savas slavenās grāmatas Par debess sfēru griešanos tikko Nirnbergā nodrukātajam pirmajam eksemplāram.
Pilsētiņa, kas pilnīgi droši būtu palikusi maza zvejnieku miestiņa līmenī, tomēr ieguva gluži citu statusu: Varmijas kapituls 13. gadsimtā nolēma, ka šai pilsētai jākļūst par arhibīskapijas centru, kurā jābūvē katedrāle. Pirms tam šajā teritorijā krustneši pilnībā bija pakļāvuši prūšus, viņu valsts – kolonizēta, bet pamatiedzīvotāji – vai nu iznīcināti, vai asimilēti. Leģenda stāsta, ka prūšu valdniece, kuru kristietībai pievērsa pirmais arhibīskaps Anselms, uzdāvināja savas zemes kapitula virsvaldim. Nav zināms, vai valdnieces pils atradās tieši Fromborkas teritorijā, taču avotos
ir pilsētas nosaukums: Castrum Dominae Nostrae un vāciskais – Frauenburg, ko vēlāk pārcēla uz poļu valodu, nodēvējot to par Fromborku un atstājot nozīmi Kundzes pilsēta.
Otrā pasaules kara laikā Fromborka bija krietni sagrauta, taču tagad pilsēta ir atdzimusi, un tās galvenais ienākumu avots ir tūristi. Naktsmītnes ir teju uz katra stūra. Brīnišķīgākais apskates objekts – Vissvētākās jaunavas Marijas un Svētā Andreja katedrāle. Der aplūkot arī Zvejnieku un Ūdenstorni. Tur iedzeriet aromātisku kafiju un nopērciet pītu grozu. Noderēs! Tomēr savādi, ka neatradām peldvietu jūrā, kaut gan, dzīvojot un atpūšoties pie ūdeņiem, tā ir īpaši nepieciešama.
Lielākā ķieģeļu pils
Malborka agrāk tika dēvēta par Marienburgu jeb Svētās Marijas pili, ko sāka būvēt ap 1271. gadu. Konvents par savu rezidenci izraudzījās diezgan nepieejamu vietu: starp Nogatas upi, strautu un purvu. Jau 1280. gadā uz Malborku pārvācās daļa konventa. Malborkas cietokšņa un pils būvniecības plāni nepārtraukti mainījās, jo auga ordeņa brāļu skaits, bet 14. gadsimta vidū Malborkas pils sāka izskatīties tāda, kādu to redzam šodien.
Pils un cietokšņa platība – ap 50 hektāru, pils daļas savstarpēji ir savienotas ar ķēžu tiltiem un nolaižamajiem vārtiem, pagalmos ir iebūvēti pagrabi, kur glabāt pārtiku, bet pašā centrā – dziļa aka. Tas viss – lai ilgstoši varētu turēties pretim ienaidniekiem, ja tie iedomātos aplenkt pili. Apkārt pilij – novadgrāvis, kas savulaik pildīja asenizācijas funkcijas. Pils ir bijusi ne tikai plaša, bet arī funkcionāla: tur ir maizes ceptuve, plaša virtuve, ordeņbrāļu ēdamistaba, saimniecības ēkas un zirgu stallis, ieroču noliktavas. Jau vēlāk pilī iekārtoja arī lielgabalu un metāla bumbu lietuvi, kā arī hospitāli.
Otrais pasaules karš nesa postu dižajai, pasaulē lielākajai sarkano ķieģeļu pilij – tā tika sabombardēta teju līdz pamatiem. Taču poļu restauratori ir atjaunojuši pili tās sākotnējā izskatā. To vērts aplūkot: Malborkas pils ir viena no dižākajām celtnēm Polijā. Ļoti ērts ir veids, kādā pils aplūkojama: pērkot biļeti, tūristiem ir iespēja paņemt arī austiņas ar audiogidu (krieviski, angliski, poliski, vāciski) un klausīties, ko tas stāsta par katru no pils zālēm un teritorijām.
Gdaņskas pārvērtības
Gdaņsku nevar aplūkot kā vienu pilsētu pie jūras. Tā ir Trīspilsēta – kopā ar Gdiņu un Sopotu, kur dzīvo aptuveni viens miljons cilvēku. Braucot uz Sopotu, Gdaņska nemaz nebeidzas: tramvajs savieno abas pilsētas, un nekur neredz robežu, kur beidzas lielpilsēta Gdaņska un sākas kūrorts Sopota.
Pilsētas vēsture īsumā ir šāda. Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā tika nolemts izveidot Dancigas (tā toreiz sauca Gdaņsku) brīvpilsētu. Brīvpilsētai bija visai saspīlētas attiecības ar jauno Polijas valsti. Veimāras Republika cīnījās par Gdaņskas iekļaušanu Vācijas sastāvā, bet, kad pie varas nāca Hitlers, attiecības ar Poliju tika normalizētas, un īsu brīdi Gdaņska pat sadarbojās ar Poliju. Tomēr 1939. gada 1. septembrī pulksten 4.45 pēc vietējā laika no vācu karakuģa SchleswigHolstein, kas bija noenkurojies ostas kanālā, tika raidīti šāviņi uz Vesterplati, kas atrodas netālu no Gdaņskas centra. Tas bija Otrā pasaules kara sākums.
Kaut arī Vesterplates cietoksnis varonīgi pretojās septiņas dienas, jau 1939. gada 2. septembrī Gdaņsku ieņēma vācieši. Kara laikā netālu no Gdaņskas tika izveidota Štuthofas koncentrācijas nometne, kurā bija ieslodzīti arī vairāki latviešu pretošanās kustības dalībnieki – Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš un citi Centrālās padomes darbinieki, kā arī kurelieši. 1945. gadā liela daļa pilsētas iedzīvotāju, starp kuriem bija ļoti daudz arī no Rīgas atceļojušo vācu repatriantu, evakuējās uz Vāciju. 1945. gada 30. martā padomju armija ienāca pilsētā, kur uzsāka bezjēdzīgu slaktiņu, kas turpinājās vairākas dienas. Saskaņā ar Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem Gdaņska tika piešķirta Polijai.
Pēc kara liela daļa no sagrautās vecpilsētas tika atjaunota. Gdaņska kļuva par galveno Polijas ostu un lielrūpniecības pilsētu, kā arī strādnieku kustības centru. 1970. gadā Gdaņskā notika strādnieku nemieri, kas beidzās ar cilvēku upuriem un Vladislava Gomulkas (Polijas Apvienotās strādnieku partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs, faktiski Polijas Tautas republikas vadītājs no 1956. līdz 1970. gadam) atkāpšanos no amata. 1980. gada augustā Gdaņskā, Ļeņina vārdā nosauktajā kuģubūves rūpnīcā, tika izveidota arodapvienība Solidarność, ko vadīja rūpnīcas elektriķis Lehs Valensa. Tas bija laiks, kad sākās sociālisma iekārtas krahs Austrumeiropā.
Šobrīd Gdaņska ir otra lielākā pilsēta Polijā (pēc Varšavas), kas slavena ne tikai ar attīstīto rūpniecību un kuģubūvi, bet arī kā tūrisma galapunkts, kur pilnīgi viss ir pakļauts tūristu vajadzībām: naktsmītnes, restorāni un kafejnīcas, veikali un izklaides vietas. Ostmala ir izcila atpūtas vieta, kur cits pie cita rindojas krodziņi ar gardiem poļu ēdienu piedāvājumiem. Pēcpusdienas saule aicināt aicina laiski atzvelties uz krēsla un baudīt labo laiku, poļu alu un fļakus – brīnumgardo nacionālo ēdienu. Gdaņska faktiski ir uzcelta no jauna – uz Vācijas pilsētas Dancigas drupām, arī vecpilsētas gotiskās celtnes daudzviet ir būvētas no jauna. Gdaņska ir pārtapusi par Polijas modernāko pilsētu, bet Gdaņskas novads – par bagātāko valstī. Nevar nebrīnīties par Gdaņskas un visas Polijas attīstības straujo lēcienu: savulaik Polija mums asociējās ar nabadzības piemeklētu zemi, tagad tā ir krietnus soļus priekšā daudzām Eiropas valstīm, tostarp arī Latvijai.
Sopota – Ziemeļu Montekarlo
Pakalni, kas ietver Sopotu kā zaļš vairogs, it kā norobežo pilsētu no pārējām apdzīvotām vietām. Taču tas ir tikai māns, kas savu ietekmi paspilgtina, skatoties uz kūrortpilsētu no mola, kas iestiepjas jūrā 500 metru tālumā: Gdaņska līgani pāriet Sopotā, un vasarīgā kūrorta drūzma un kņada, krāsainība un smaržas pārņem ikvienu, kas te ierodas.
Pilsēta ir dzīva un pulsējoša, un šis dzīvīgums ir baudāms arī naktī: uz ielām krodziņos sēž simtiem cilvēku, spēlē muzikanti, jokainas preces piedāvā ielu tirgotāji. Sopotā nekad neaptrūksies vietu, kur apmesties: pilsēta ir tik demokrātiska, ka blakus sadzīvo smalku zīmolu viesnīcas un nelieli, zvejnieku mītnēm līdzīgi namiņi. Eleganto hoteļu un kazino dēļ Sopota tiek dēvēta par Ziemeļu Montekarlo, un, pateicoties maigajam klimatam un poļu tradicionālajai viesmīlībai, te ik gadu atpūšas ap diviem miljoniem tūristu. Kaut arī kūrortpilsētām parasti piemītošais multinacionālisms Sopotā sajūtams ik uz soļa, tomēr poļu garu tas nenomāc, tieši otrādi – tas ir jaušams it visā, sākot ar ēdienu piedāvājumu un beidzot ar suvenīriem un mūziku, kas skan uz ielām. Sopotu iecienījuši ne tikai ārvalstu tūristi, bet paši poļi: cik tad tur darba – iekāp tramvajā Gdaņskas centrā un pēc pārdesmit minūtēm esi pie mola. Tā ir Gdaņskas jūrmala, pēc analoģijas ar Rīgas jūrmalu.
Poļi prot izmantot visas iespējas, lai tūristi izvēlētos ceļamērķus tieši Polijā. Patīkams pārsteigums bija neliela, starp mežiem un ezeriem it kā pazaudējusies pilsētiņa Mikolajki, kas beigu beigās izrādījās brīnišķīgs kūrorts ar jahtu ostu, kas pārspēj pat Sopotas burinieku piestātni. Un, protams, arī Mikolajkos viss bija pakārtots tam, lai tūristi šajā pilsētā justos kā paradīzē. Bet par Mikolajkiem – citreiz.
