TŪRISMS: Maskava. Četras dienas skrējienā
 
MASKAVAS nosaukums hronikās minēts 1147. gadā, kad Rostovas un Suzdaļas kņazs turp aicinājis ciemos Novgorodas kņazu. Pilsētas platība ir apmēram 1080 km2, un pēc iedzīvotāju skaita tā ir lielākā pilsēta Eiropā. Maskavā dzīvo 14,32 miljoni cilvēku. Turklāt tā ir atzīta par vienu no dārgākajām Eiropas pilsētām. Taču tūrists var izkombinēt arī diezgan ekonomisku variantu – braucot turp ar vilcienu un pasūtot naktsmītni kādā mazā hotelītī. Par ēšanu nav jāuztraucas, jo ir atrodamas pieņemamas kafejnīcas par demokrātiskām cenām ©Scanpix

Uz Maskavu aizbraukt ir vērts. Kaut vai tikai tādēļ, lai Bulgakova muzejā izbaudītu "Meistara un Margaritas" stāstu, noskatītos kādu labu izrādi, brīdi pabūtu kapsētās pie izcilu personību atdusas vietām, piemēram, pie Jeseņina vai Visocka, un... nopirktu par puscenu Jakutijas briljantus. Bet par visu pēc kārtas – ko var paspēt apmēram četrarpus dienu laikā.

Par reģistrēšanos, dokumentiem un kontroli

Ja uz Maskavu plānots doties tagad - tuvāko mēnešu laikā, tad ir jānoskaidro detaļas par reģistrēšanos. Atbilstoši Krievijas likumiem parasti ir jāreģistrējas policijā, ja plānots uzturēties ilgāk par septiņām darba dienām. Taču sakarā ar FIFA Pasaules kausu futbolā atsevišķās pilsētās, tostarp Maskavā, ir jāreģistrējas 24 stundu laikā pēc ierašanās. Un ar to jokot nevajag. Detalizēta informācija par šiem noteikumiem atrodama Latvijas Ārlietu ministrijas mājaslapā: skatīt šeit

Turklāt vēlams arī visu laiku nēsāt līdzi personu apliecinošu dokumentu, jo Krievijā policijai ir tiesības pieprasīt to uzrādīt jebkurā vietā un laikā. Un tas arī diezgan bieži tiek darīts. Piemēram, pie ieejām metro, jo - kā zināms, gan Maskavā, gan Sanktpēterburgā ir notikuši terora akti. Acīs gan iekrīt tas, ka pārsvarā uzrādīt dokumentus vai skenēt somas liek tumsnēja izskata puišiem.

Scanpix

Taču reiz arīdzan es nonācu metropolitēna apsardzes uzmanības lokā, tiku pārbaudīta, un mana ceļasoma sāka pīkstēt. «Vai jums tur zelta stieņi?» apsargs bargi sarauca uzacis. Es sāku taisnoties, ka rakstāmgalda piederumu komplekts no minerālakmens. Viņš māj ar roku: «Ejiet! Ejiet prom!» Nu, laikam pajokoja...

Stingra kontrole, protams, ir arī lidostā. Tajā brīdī, kad ierodas airBaltic Rīgas reiss, robežsardzes postenī sēž izteikti nelaipna dāma - nevienam nesaka ne «labdien», ne «lūdzu», ne «paldies», ne «uz redzēšanos». Tā - it kā viņai dziļi riebtos savs darbs vai ikviens ceļotājs. Savukārt muitas meitene man prasa, cik skaidrās naudas līdzi, bagāža pie izejas atkal tiek skenēta, dažiem pat divas reizes.

Tāpēc - pirms braucat uz Krieviju, tiešām jāizpēta, ko drīkst vest, cik daudz, kas jādeklarē u.tml.

Kaut kur var arī nepaspēt

Maskavas attālumi ir milzīgi, tāpēc laikus jāizpēta maršruts un jāaprēķina laiks. Turklāt būtu labi jau iepriekš noskaidrot apskates vietas darba laikus. Citādi var pat sanākt tā, ka neielaiž... kapsētā.

Viens no ceļojuma mērķiem bija Vagaņkovas kapsētas apmeklējums. Turp no Arbata rajona sāku braukt dienas vidū. Iepriekš maršruts tika izpētīts, tomēr no metro nācās iet kājām krietni tālu - kādas 30 minūtes, pa ceļam vēl nedaudz nomaldoties, jo Maskavā nav īpaši labi un saprotami izvietotas norādes. Pie kapsētas vārtiem biju ap plkst. 18, kad gaiša diena un pat saulīte spīd. Taču - vārti ciet, un sardziņš nelaiž iekšā. Rādu uz ieejas plāksnes, ka atvērts līdz plkst. 19.00, bet viņš baksta ar pirkstu mazliet augstāk un saka: «Nē! Redziet, ziemas laikā līdz pulksten 17! Līdz pulksten 19 strādāsim no 1. maija, kad būs vasaras laiks.» (Biju aprīļa beigās.) Vēl gan piebilst, ka būtu ielaidis, bet kapu priekšnieks tāds stingrs, būšot nepatikšanas. Iekšēji piktojos, jo vesela pēcpusdiena velti zaudēta. Bet labā ziņa ir tāda, ka citudien zinu, kurp jādodas, un otrajā piegājienā nokļūstu tur krietni agrāk.

Par ko runā. Un nerunā

Ir svētdiena, un daudz cilvēku ieradušies apkopt savu tuvinieku atdusas vietas, kapsētas baznīcā dievkalpojums, pēc kura baznīcēni kopā pusdieno, ir arī ziņkārīgie. Vagaņkovas personāls atsaucīgs, ikvienam taujātājam parāda, kur atrodas tas vai cits piemineklis. Slavenā aktiera un dziedātāja Vladimira Visocka atdusas vieta turpat, pretī ieejai. Daudz ziedu. Un mākslinieka tēls tāds svešāds, daudz ciešanu un trausluma tajā. Droši vien tā arī bija, un skarbums kalpoja tikai kā maska.

Vēlāk atrodu informāciju, ka 1985. gadā ap šo skulptūru vērpušies pat skandāli. Krievijas mediji ziņojusi, ka šis Aleksandra Rukavišņikova veidotais piemineklis esot skandalozākais V. Visocka attēlojums. Mākslinieka radi un draugi pat sadalījušies divās nometnēs. Dzīvesbiedre franču aktrise Marina Vladi un kolēģi no Tagankas teātra gribējuši vienkārši piemiņas akmeni vai meteorītu, kas «simbolizēs Valodjas tēlu». Savukārt viņa pamāte Jevgēnija Lihalatova kā skaldīt noskaldījusi: «Kamēr mēs esam dzīvi, Valodja būs tāds, kāds viņš bija.» Radiem iepatikusies A. Rukavišņikova skulptūra, jo: «Volodja tur kā dzīvs, pat dzimumzīmīte uz vaiga!»

1985. gada 12. oktobrī skulptūru uzstādīja mākslinieka atdusas vietā Vagaņkovas kapsētā. M. Vladi uz svinīgo ceremoniju nevarēja ierasties, bet vēlāk, ieraugot pieminekli, apraudājusies: «Nekaunīga, apzeltīta skulptūra - sociālistiskā reālisma simbols!» Lai vai kā, ziedi te esot vienmēr, jo V. Visocka talantam joprojām ir daudz pielūdzēju.

Daudz ziedu ir arī pie traģiskā nāvē mirušā krievu dzejnieka Sergeja Jeseņina pieminekļa. Tur rosās kāds kungs un vēlāk pienākušai ekskursantu grupai sāk stāstīt par pieminekli, turklāt rāda arī aiz tā esošo pieticīgo kapu kopiņu, kur apglabāta Gaļina Benislavska - dzejnieka palīdze un draudzene, kas bija talantīgajā personībā iemīlējusies un nošāvās turpat pie viņa kapa.

Foto: Guna Kārkliņa

Par sievietēm, dzeju, alkoholu un trakulībām dzejnieka mūžā šoreiz nerunāsim. Bet par viņa aiziešanu gan mazliet. Kaut arī oficiālā versija joprojām vēsta, ka S. Jeseņins pakāries, šis fakts tagad tiek apšaubīts. Viena no versijām - viņu noslepkavojuši NKVD* darbinieki, jo dzejnieks kļuvis neērts. Ir parādījusies arī versija, ka par iemeslu, lai izrēķinātos, kalpojis dzejnieka darbs "Strana ņegaģjajev" ("Neliešu zeme"), kuras manuskripts bez cenzūras glabājoties Lubjankas* pagrabos. Jo, kā teica Volands "Meistarā un Margaritā": «Manuskripti nedeg!» Tagad gan darbs atrodams internetā un pat vairākās mājaslapās, turklāt ar piebildi, ka bez cenzūras. Bet par manuskriptiem Lubjankas pagrabos savs stāsts bijis arī Mihailam Bulgakovam. Proti, viņa darbu "Suņa sirds" arī savulaik esot arestējuši, bet čekā kāds to nokopējis. Kad manuskripts M. Bulgakovam atdots, viņš to sadedzinājis. Taču kopija bija, un šis darbs ieraudzīja dienasgaismu.

Margarita no Rīgas

Arīdzan M. Bulgakova krāšņo biogrāfiju nepārstāstīšu, to dažādās versijās un interpretācijās var atrast internetā un drukātajos medijos, taču, ja gribas izjust kaut kripatiņu "Meistara un Margaritas" radošā gara, tad Maskavā ir vērts apmeklēt rakstnieka muzeju Lielajā Dārza (Boļšaja sadovaja) ielā 10.

Tikai, iegādājoties ekskursijas biļetes, ir jāpajautā, ko pērkat. Piemēram, pešehodnaja ekskursija (ekskursija ar kājām) nozīmē to, ka divas vai pat visas trīs stundas pavadīsiet muzejā un pēc tam aiziesiet turpat netālu līdz Patriarhu dīķiem. Ja laiks atļauj, tad labāk iegādāties nakts ekskursiju ar autobusu, kas gan ilgs kādas piecas stundas, toties izvadās pa gandrīz visām romānā minētajām vietām. Turklāt daudz kas atkarīgs no gida.

Nokļūstu grupā pie aktiera, dramaturga un vēstures pētnieka Alekseja Beklemiševa. Ir interesanti, viņš stāsta aizrautīgi un artistiski. Beigās vēl palūdzu autogrāfu viņa grāmatā "Plač angela na korabļe" ("Eņģeļa raudas uz kuģa"), kur tiek ierakstīts, ka vēlējums sacerēts akurāt pie Patriarhu dīķiem (tagad gan tur ir tikai viens). Gids no sākuma nevar saprast, kā raksta manu vārdu, tad jautā, no kurienes esmu. «No Rīgas!!! Nu, kāpēc jūs ātrāk neteicāt?! Tur taču atrodas Margaritas nams!»

M. Bulgakova trešā sieva Jeļena Nirenberga, Margaritas prototips, bērnību pavadījusi Rīgā. Viņas ģimene dzīvojusi greznajā namā, kas atrodas Vīlandes un Elizabetes ielas krustojumā. Adrese - Vīlandes iela 1.

Jeļena Bulgakova kļuva par rakstnieka sievu 1932. gadā, tieši viņa bija tā, kura drukāja rakstnieka diktēto romānu, un, lielā mēra pateicoties viņas pūliņiem, tas pirmoreiz nāca klajā 1960. gadā.

Teātrī meklē labākās vietas...

Teātra kases ir ļoti noderīga lieta, jo tur ir (vai arī nav) biļetes gandrīz uz visām izrādēm, koncertiem vai citiem kultūras pasākumiem. Man paveicas, jo, iebraucot trešdienā, izdodas nopirkt biļeti uz Vahtangova teātri, "Pīķa dāmas" pirmizrādi. Tiesa, vieta kaut kur zāles beigās, bet - kā ir, tā ir. Un tad jaukā, atsaucīgā kasierīte mierina: «Nekas, nekas, pēc tam pārsēdīsieties kādā brīvā labākā vietā.» Tā rīkoties gan neesmu radusi, bet - tad jau redzēs.

Krievijas Tautas skatuves mākslinieka Jevgeņija Kņazeva monoizrāde "Pīķa dāma" ir patiešām lieliska, turklāt tā klasiski iestudēta, tuvu tekstam, bez kaut kādu lieku novitāšu meklējumiem. Tieši tā - kā Puškins to radījis.

Sākumu gan mazliet sabojā publikas izdarības. Pēc trešā zvana, kad zāles durvis tiek aizvērtas, sākas lielā tautas staigāšana. Cilvēki ceļas kājās un sāk meklēt labākās vietas, rodas iespaids, ka visa zāle cenšas kaut kur pārvietoties. Tā tas ilgst krietnu laiciņu, un izrāde sākas ar apmēram 10-15 minūšu nokavēšanos. Līdzās sēž jauna meitene, kas visu laiku knosās, nepārtraukti darbojas ar mobilo, dzer minerālūdeni un čabinās ar končām. Pamanu, ka zālē vēl daži neliek mieru saviem mobilajiem. Bet izrāde - tiešām laba.

Trīs Ivani Bargie un visu tautu tēvs

Ja ir vēlme pastaigāt kājām un izjust pilsētas garu, tad jāsāk ar Veco Arbatu - gājēju ieliņu, kurā atrodas suvenīru veikaliņi, tiek pārdotas gleznas un antikvāri nieki.

Vienu vakaru tur pie populārā dzejnieka, dziesminieka un disidenta Bulata Okudžvas pieminekļa kāds jauneklis skaļā, labi nostādītā balsī skandē dzeju - tāpat, garāmgājējiem par prieku. Plūst cilvēku straumes, un tu vari iejukt un izbaudīt tūrista bezrūpību.

Viens no iecienītākajiem apskates objektiem, protams, ir Maskavas Kremļa komplekss. Tieši šī iemesla dēļ turp nebūtu vēlams doties brīvdienās. Kasieres strādā raiti, biļetes var nopirkt arī automātos - gan ar karti, gan par skaidru naudu, taču lielākā kavēšanās ir pie ieejas. Arī šeit katrs tūrists tiek rūpīgi pārbaudīts - somas caur skeneri, cilvēki ar metāla detektoru. Un tas vairs nav ātri. Katedrāles ar zelta kupoliem ir iespaidīgas, bet pilnīgi pa visu Kremļa teritoriju, kur vien ienāk prātā, iet nevar. Vietām stāv apsargi un ir norobežojumi, jo šeit atrodas arī oficiālā Krievijas prezidenta rezidence. Sarkanajā laukumā uzbūvētas tribīnes ar krēsliem Krievijas karoga krāsā, notiek remontdarbi, domājams, saistībā ar gaidāmo Pasaules kausu futbolā.

Vēlāk draugi jautās par mauzoleju un Ļeņinu, kas daudzus gadus bija izlikts publikas apskatei... Nezinu, nebija šis objekts manā interešu lokā, vien pamanīju, ka darba laiki uzrakstīti, taču durvis ciet, un pie tām vientuļš sargkareivis. Pēc tam ziņu portālos atrodu informāciju, ka pirms dažiem gadiem mūmija atjaunota. Miers ar viņu.

Līdzās Sarkanajam laukumam pastaigājas statisti dažādos kostīmos, kuri par attiecīgu samaksu ir gatavi ar jums kopā nofotografēties. Un tā mani ielenc veseli trīs Ivani Bargie. Ne labdien, ne sveiki - bet uzreiz ņemas draudēt, ka «noņemšot manu rižo skalpu». Nu jau gan!!! Sanktpēterburga ir pilna ar Pēteriem Pirmajiem, bet viņi ir daudz draudzīgāki. Toties ar laipnu smaidu garāmgājējus sagaida un pavada «visu tautu tēvs» - kungs, kurš satērpies un patiešām ļoti atgādina Josifu Staļinu. Kamēr mēroju garo ceļu, nemanu gan, ka kāds ar viņu kopā gribētu nofotografēties.

VDNH** un Jakutijas briljanti

Intereses pēc nolemju aizbraukt uz VDNH jeb Tautas sasniegumu izstādi - kompleksu. Arī tur notiek vērienīgi remontdarbi, tiek liktas ceļa plāksnes, remontēti paviljoni. Daudzi ir vientuļi tukši, bet vienā akurāt šajās dienās notiek juvelierizstrādājumu, kristālu un minerālu izstāde pārdošana. Kā jau zināms, Krievija ir bagāta ar minerāliem un dārgakmeņiem, un te, nu, acis apžilbst. Viss iespējamais, ko vien varam iedomāties - vitrīnas mirdz, cenas krietni vien mazākas nekā veikalos. Īpaši skatu piesaista stends, kurā ir gredzeni ar Jakutijas briljantiem un 40-50% atlaide. Cenu zīmītes gan paslēptas, un parādīt neprasu. Lai paliek šoreiz :)Taču skaistums neaprakstāms.

Dabiskie dimanti rodas Zemes dzīlēs ap 200-300 km dziļumā augsta spiediena un temperatūras (~1200 oC) apstākļos. Līdz zemes virskārtai tos nogādā vulkāni, tādēļ to ieguves vietas parasti ir piltuvveida krāteri, kas pildīti ar magmātisko iezi - kimberlītu. Viena no ievērojamākajām dimantu ieguves vietām pasaulē pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika atklāta tieši Jakutijā. Informācijas centrā pastāsta, ka šāda izstāde būs arī jūnijā un pēc tam rudenī. Par to informācija jāmeklē izstāžu kompleksa mājaslapā. Taču - ar dārglietām uzmanīgi. Piemēram, rubīni Krievijā skaitās valsts vērtība, un tos tāpat vien vest pāri robežai nedrīkst. Ja tiešām ir vēlme nopirkt kādu dārgāku rotu, tad atkal jānoskaidro, kādi sertifikāti nepieciešami un kādas nodevas jāmaksā. (Tas, protams, neattiecas uz nelieliem un salīdzinoši lētiem eksemplāriem.)

Šajā izstādē satieku vīru, kurš tirgo kristālus, un vārds pa vārdam noskaidrojas, ka viņš savulaik padomju armijā dienējis kopā ar latvieti Jāni, kurš tagad policijā strādājot. Esot gribējis atbraukt ciemos, apskatīt Rīgu, Jūrmalu, aizbraukt uz Tallinu. Bet tagad esot bail. Jā, bail braukt uz Latviju. Tas, kas notiek informatīvajā telpā un kādas ziņas nonāk līdz Krievijas cilvēkiem, ir cits stāsts. Bet to jau mēs zinām.

***

* NKVD - Iekšlietu tautas komisariāts. Padomju Savienības drošības iestāde, kas īstenoja Padomju Savienības komunistiskās partijas varu. Kā Lavrentija Berijas un Nikolaja Ježova vadīta slepenpolicija tā īstenoja Josifa Staļina represijas.

** VDNH - Tautsaimniecības sasniegumu izstāde, 1935. gadā atklāts milzīgs izstāžu komplekss, kur PSRS laikā katrai republikai bija savs prezentācijas paviljons.