TŪRISMS: Viena diena Turīnā
 
PO KRASTMALA. Upes ir Itālijas pilsētu rota. Po krastmala Turīnā ir vieta, kur doties pastaigā kājām vai izbraukumā ar velosipēdu ©Arno Jundze

Turīna ir vēl viens no iespējamajiem vienas dienas maršrutiem, kas atrodas ātrvilciena stundas brauciena attālumā no Milānas centrālās dzelzceļa stacijas Milano Centrale. Laika ziņā apmēram tikpat tālu kā Verona, bet divreiz tuvāk nekā Venēcija vai Florence.

Biļete 2. klasē, pērkot stacijā, maksā 33 eiro vienā virzienā. Ja biļetes ņem internetā iepriekšpārdošanā, var paveikties nopirkt tās pat par puscenu. Atšķirībā no parastajām biļetēm to izdrukas nekur nav jākompostrē vai jāreģistrē. Tās vienkārši jāuzrāda kontrolierim vilcienā. Tikai jāņem vērā itāļu dzelzceļa īpatnības - tur laiku pa laikam mainās vilcienu kustības saraksti, tāpēc nopirkt internetā kaut ko gadu uz priekšu nebūs iespējams. Savukārt, biļetes pasūtot, jāizvēlas tiešie ātrvilciena reisi, nevis krietni lētākie, bet trīsreiz ilgākie pārbraucieni ar reģionālajiem vilcieniem un vairākām pārsēšanās reizēm. Pērkot iepriekšpārdošanā, vienmēr ir drusku kreņķīgi, kā pareizi sarēķināt visus laikus - vai pagūsi uz konkrēto vilcienu. Pieredze rāda, stundas rezervi vajag. Jārēķinās, ka Itālija ir nesteidzīga zeme, arī ieplānot fiksos pārskrējienus no perona uz perona neiesaku. Vilcieni mēdz kavēties par 15 - 20 minūtēm. Mēs uz Turīnu braucām no Bergamo, kurp devāmies, jo izpārdošanā noķērām lētās aviobiļetes. Brauciens no Bergamo līdz Milano Centrale ar električku, kas atiet reizi stundā, ilgst apmēram 50 minūtes vilcienā - biļetes cena 5,50. (Tā ir lokālā līnija, biļete derīga uz jebkuru reisu). Vilciens, protams, kavējās, un labi, ka izbraucām ar šo stundas rezervi. Tāpat ņemiet vērā, ja Turīnā gribat pagūt ko apskatīt, jāizbrauc no rīta tā, lai nonāktu galamērķī ap desmitiem vai vēlākais ap vienpadsmitiem. Agrāk tur nebūs ko iesākt, pilsēta vēl gulēs. Vēlāk - neko daudz apskatīt neiznāks. Galamērķis ir stacija Torino Porta Nuova.

TURĪNAS DOMS. Slavenās relikvijas mājvieta gan neatstāj ne cik majestātisku iespaidu, varbūt tāpēc, ka notiek atjaunošanas darbi un tās lielu daļu sedz stalažas / Arno Jundze

Braukt vai nebraukt - šo jautājumu nav vērts uzdot. Protams, braukt! Turīna ir pilsēta, ko noteikti vajag redzēt. Jautājums vien, kas ir tas, ko izvēlēties vienas dienas braucienam? Te nu der laikus saplānot. Turīna nav Piza. Tā ir liela pilsēta, starp citu, pirmā apvienotās Itālijas galvaspilsēta, 2006. gada ziemas olimpisko spēļu mājvieta. Arhitektoniski Turīna nedaudz atgādina Boloņas un Francijas pilsētu miksli, tomēr pilnīgi noteikti - šī ir vieta ar savu raksturu un tradīcijām. Cilpot te uz dullo, cerot uzskriet virsū kaut kam, nav jēgas. Pieveikt šo pilsētu kājām arī nav laba doma - noteikti jāizmanto sabiedriskais transports: tramvajs, autobusi, metro. Lai nelauzītu galvu, ir vērts nopirkt dienas biļetes - 9 euro - un braukt uz nebēdu, tās der visiem transporta līdzekļiem. Ja negribas piņķerēties ar pieturu numuriem un maršruta shēmām, arī braucienam ar taksometru pilsētas centra ietvaros nevajadzētu maksāt vairāk par 20 eiro. Ko konkrēti redzēt pilsētā, ja braucat uz to pirmoreiz - te iedvesmu var smelties no tūrisma portāliem, kuros visi must see ir uzskaitīti. Jābrīdina, ka Turīnā, arī pašā centrā, īpaši nevarējām paļauties uz google maps, programma telefonā uzvedās tā, it kā būtu iedvesmojusies no Susaņina kunga varoņdarbiem un pūta pīlītes, sūtot pa kreisi tur, kur vajag pa labi.

Kurp neiet

Olimpisko riņķu cienītājiem pilnīgi noteikti neiesaku gremdēties sportiskās atmiņās, apmeklējot Turīnas olimpisko ciematu. Ja neticat man, pārlapojiet angliski rakstošās preses interneta versijas 2017. gadā. Bildes un raksti ir diezgan iespaidīgi. Šo vietu jau kādu laiku ir okupējuši nelegālie imigranti, kurus labsirdīgas un naivas vecmeitas joprojām dēvē par kara bēgļiem. Pilsētas varas iestādes vairākkārt mēģinājušas te ieviest kārtību un nelūgtos Itālijas draugus dabūt laukā, tomēr neliekas, ka viņiem tas izdevies. Piecus izraida, desmit nāk vietā. Reizēm prātīgāk ir izlikties, ka vecajā māmuļā Eiropā viss ir kārtībā, bet apskatei izmantot citus rajonus.

Turīnas līķauts

Šī nu reiz ir relikvija, par ko zinātnieki strīdas jau gadsimtiem. Vai tiešām līķauts gluži kā rentgena bilde nu jau gadu tūkstošiem glabā Jēzus Kristus ķermeņa un sejas nospiedumu? Daži tam tic bez pierādījumiem. Citi apgalvo, ka tie esot katoļu pekstiņi lētticīgo tvarstīšanai, bet apskatīties noteikti vajag. Vieta, kur atrodas Sindone di Torini (tā līķautu dēvē itāļu valodā) ir pilsētas doms - duomo di Torino - paši itāļi vairāk lieto nosaukumu La cattedrale metropolitana di San Giovanni Battista. Šī ir viena no centrālajām Turīnas apskates vietām arī tad, ja esat zvērināts ateists.

MAUTO. Turīnas automuzejs brīžiem rada sajūtu, ka piedalies kādā vecā Holivudas filmā, tomēr pamatā šeit ir izstādīti Eiropas auto, un šī ir viena no vietām, kas pilsētā noteikti jāapskata / Arno Jundze

No Torino Porta Nuova visvienkāršāk braukt ar tramvaju. Saprast no pieturu pieteikumiem kaut ko bija pagrūti, bet, ja seko līdzi to skaitam transporta kartē, ko laikus der lejupielādēt tālrunī, problēmām nevajadzētu būt. Pati svētā Jāņa Kristītāja katedrāle no iekšpuses atstāj piparkūku namiņa iespaidu. Skaistas, greznas kapelas, bet kaut kā pietrūkst. Tā nudien neiedveš apmeklētājā nekādu bijību vai īpašas jūtas. Drīzāk muzejs, ne dievnams. Protams, pašu līķautu apmeklētājiem nerāda ne tuvumā. Doma kreisajā pusē blakus galvenajam altārim ir slavenā kapela, kur aiz bieza stikla un restēm, izklāts uz galda un pārsegts ar audeklu, tas it kā glabājoties. Daži melš, ka tur jau sen nolikta kopija, bet oriģināls drošības apsvērumu un drānas lielā vecuma dēļ glabājoties kādā īpašā vietā ar sevišķu režīmu. Skaidrs jau, ka teju vai divtūkstoš gadus vecais audekls nav nekas tāds, ko vajadzētu ļaut ziņkārīgajiem tūristu pūļiem apčamdīt ar rokām.

Toties baznīcā ir lieli ekrāni. Tajos gluži kā Discovery kanāla vēstures raidījumus vairākās valodās ar subtitru un datorgrafikas palīdzību tiek izstāstīts Turīnas līķauta stāsts. Ja interesē, tiešām ir vērts piesēst un to noskatīties, jo labāk vienreiz redzēt pašam, nekā lasīt visādas muļķības internetā. Pats iespējamais Jēzus attēls gan radīja diezgan īpatnēju sajūtu - brīžiem it kā cilvēks, brīžiem citplanētietis no X files.

DAUDZINĀTAIS TURĪNAS LĪĶAUTS. Noslēpumainākā no katoļu baznīcas relikvijām glabājas Turīnas domā, kas nosaukts Jāņa Kristītāja vārdā / Arno Jundze

Kad Turīnas doms apskatīts (blakus ir arī muzejs), visprātīgākais ir, iznākot pa tā durvīm, griezt pa kreisi un, katedrāli apejot, doties aplūkot Piazza Castello apkārtni. Ticat vai ne, bet viena daļa no Turīnas must see atrodami vai nu šeit, vai netālā tuvumā no šī laukuma. Te ir visdažādākās interesantības no skaisto pastkartīšu sērijas, es gribētu izcelt eleganto Palazzo Madama, pirmo Itālijas senāta ēku, kurā vēl pirms tam reiz mitinājušies Savojas karaļnama piederīgie. Te ir saglabājusies viduslaiku cietokšņa fasāde, vairāki pieminekļi un muzeji. Starp citu, internetā lasāmās slavas dziesmas Turīnas muzejiem nav nekāda reklāma, šai pilsētā tie tiešām ir ekselenti - atliek vien izvēlēties, kuru apmeklēt. Piemēram Muzeo Egizio ir pasaulē labākais Ēģiptes senatnes muzejs ārpus Ēģiptes. Apskatījuši Piazza Castello, mēs devāmies Po upes virzienā, lai apmeklētu vēl kādu izcilu vietu.

VIDUSLAIKU CIETOKSNIS. Viena no daudzajām Piazza Castello pērlēm ir senā cietokšņa siena un torņi. Tūrisma ceļveži uzstājīgi apgalvo, ka laukums noteikti ir jāapskata, un šī informācija atbilst patiesībai / Arno Jundze

Mole Antonelliana

Pieļauju, ka šī noteikti ir arī zinošu latviešu kino fanu svētnīca, jo runa ir par vēl vienu Turīnas Top 10 apskates objektu līderiem - Museo Nazionale del Cinema. Te nu, braucot vienas dienas ekskursijā, nopietni jāapdomā. Ja esat zvērināts kino fans, Mole Antonelliana būs vienīgais, ko redzēsiet Turīnā. Neraugoties uz specifisko itāļu šarmu, neapdeitotajiem audiogidiem, te var skatīties un skatīties. Ļoti iesaku ne vien atgāzties uz sofas, lai apbrīnotu filmu projekcijas kaut kur gaisā un laimē dvestu par kino Leiputriju, bet arī pievērst uzmanību pašai ēkai. Mole Antonelliana reiz bijusi pasaulē augstākā no ķieģeļiem būvētā celtne. Vidū tā tiešām ir tukša līdz pašai augšai, visticamāk, arī stikla lifts ir jaunāku laiku ievedums, bet muzeja kino ekspozīcija izvietota pa ēkas malām. Virsotnē ir skatu platforma. Uz to noteikti ir vērts uzbraukt, ja vien nelīst lietus vai neplosās vētra. No šejienes apskatāmā panorāma ir 11 eiro vērta.

Auto paradīze

Puspajokam bijām nolēmuši uzmest aci vēl vienam Turīnas - Itālijas autoražošanas centra - lepnumam Il Museo nazionale dell’automobile di Torino, ko latviski vienā vārdā var dēvēt par automuzeju, bet paši itāļi saīsināti to sauc par MAUTO. Tas neatrodas gluži centrā. Lai taupītu laiku, braucām uz to ar taksometru, bet ne pārāk tālu no muzeja, kaut arī ne viegli atrodama, ir metro pietura, ko izmantojām atceļā, lai nokļūtu stacijā. Turp braucot šķita, ko gan no tā daudz var sagaidīt - drusku paskatīsimies, un labi. «Drusku paskatīšanās» izvērsās par garu staigāšanu pa modernā un mūsdienīgi veidotā muzeja zālēm vairāku stundu garumā un gluži sērīgu secinājumu beigās - žēl, ka neizdevās redzēt visu. Tas tiešām bija ļoti aizraujošs ceļojums laikā, kas sākās pie Leonardo da Vinči konstruētā uzvelkamā atspermobiļa, vairākiem dīvainas formas trīsriteņu auto krietnas karietes lielumā un beidzās ar mūslaiku kulta spēkratu zālēm. Itāļi tiešām ir kā traki uz auto, to esmu piedzīvojis arī Veronas veco spēkratu izstādēs, kad pa pilsētas ielām rēkdami vizinājās formulas 1 vectētiņi, kas kā stāvošiem pabrauca garām mūsdienu auto. Muzejā apskatāmo itāļu auto dizains ir kaut kas tāds, ko nav iespējams aprakstīt, tas vienkārši jāredz - īpaši no tā laikmeta, kad tehnika bija industriālās mākslas forma.

NO PUTNA LIDOJUMA. Uzbraukt ar liftu Mole Antonelliana skatu tornī noteikti ir vērts skaistās pilsētas panorāmas dēļ / Arno Jundze

Ēdieni

Kā jau jebkurā sevi cienošā Itālijas pilsētā, Turīnā netrūkst tradicionālo itāļu krodziņu ar visnotaļ tradicionālo itāļu ēdienu piedāvājumu. Ja esat draugos ar picu un negaidāt salātus pie ne pārāk sātīga otrā ēdiena, viss ir kā parasti Itālijā. Latviešus, kas sevi uzskata par alus patriotiem, iespējams, varētu izbrīnīt alus šķirņu daudzveidīgais piedāvājums. Cenas dažai šķirnei te ir diezgan sirsnīgas, tomēr tas tiešām ir alus, pēc kāda varētu ilgoties arī Latvijā. Krietni garšīgāks par viduvēju skābuli, sevišķi baltvīniem. Kebabu un girosiņu cienītājus gan jāsarūgtina. Atšķirībā no Romas vai Milānas, kur šādu ēstūžu ir daudz, Turīnā tie noteikti nedominē, pāris tādus redzējām, bet iekšā sēdošie atgādināja personāžus no Holivudas B kategorijas gangsterfilmām. Toties kūciņu cienītājiem te ir, kur izvērsties. Nācās secināt arī to, ka Turīnas krodzinieki aktīvi guļ diendusu. Sākot no pulksten 15 līdz 19, liela daļa restorānu ir slēgti. Ņemot vērā, ka tas ir parastais laiks, kad latvieši ēd, sevi vienkārši jāpārprogrammē Itālijas režīmā.

Secinājumi

Kad beidzot laimīgi iekritām ātrvilciena sēdekļos atceļā uz Milānu - viedoklis bija vienprātīgs - kāda lieliski pavadīta diena! Turīna noteikti ir vieta, ko vērts apmeklēt. Īpaši jau tad, ja neesat uz jūs ar muzejiem. Turklāt, lai tos skatītos, labi der arī nesezona. Viena diena noteikti ir par maz, tomēr ar astoņām stundām pietiek, lai dabūtu āķi lūpā un varētu domāt par Turīnu kā vietu, kurā būtu patīkami atgriezties.

VĒSTURISKA VIETA. Krāšņai tortei līdzīgajā Palazzo Madama reiz mitinājusies Savojas valdnieku dinastija. Pēc tam šajā pilī darbojies pirmais apvienotās Itālijas karalistes senāts. Karalis mitinājās savā pilī laukuma otrajā pusē / Arno Jundze