Sanktpēterburga. Uz purviem būvētā un par ziemeļu Venēciju dēvētā. Ar kanāliem un tiltiem, ar zelta pārbagātību arhitektūrā, pasaules mākslas šedevriem muzejos, ar ļaužu plūsmu metro pārejās. Vienmēr no jauna atklājama.
Sanktpēterburgas gidi joko, ka esot divi jautājumi, uz kuriem viņi nevarot atbildēt. Proti: cik muzeju un cik tiltu ir pilsētā. Aktīvi darbojas privātais sektors, daži tiltiņi nesaskaitīti atrodas šajās teritorijās, tiek atvērti vai aizvērti arvien jauni privātie muzeji. Un vispār, uz Sanktpēterburgu var braukt mūžīgi, te ir ko skatīt un skatīt. Iedomājieties vien - ja gribēsiet milzīgajā Ermitāžas muzejā pie katra eksponāta pakavēties vienu minūtīti, tad tur jums būs jāpavada desmit gadu. Un muzeju pilsētā un piepilsētās ir, ai, cik daudz!
Vai jānakšņo būs zem Ņevas tilta?
Ja uz Sanktpēterburgu dodaties pirmo reizi, varbūt ir vērts iegādāties kādas tūrisma firmas braucienu, jo tad atkritīs vīzas kārtošanas formalitātes, naktsmītnes rezervēšana, tiks nodrošināta ekskursiju programma, to visu izdarīs firma. Taču, iespējams, izpaliks kādi interesanti piedzīvojumi. Kā šo rindu autorei pirms pāris nedēļām.
Autore un scanpix
Naktsmītnes rezervēšanai izmantoju tradicionālo booking.com, kaut arī Krievijā ir savi portāli, kuros tās pašas naktsmītnes cenas ir nedaudz zemākas. Bet šādi ierastāk. Atrodu hosteli ar vilinošu nosaukumu Piters Mystery, fotoattēlos senatnīgs interjers, cena vairāk nekā pievilcīga, attālums no centra neliels, māja Fontankas krastmalā, klientu atsauksmes un vērtējums - 8,6 punkti. Tas ir augsts. Pirms brauciena no Rīgas sazinos ar administratoru, pārliecinos, ka rezervācija ir spēkā, informēju, kad ieradīšos. Klāt esmu. Atrodu vajadzīgo namu - nav ne izkārtnes, ne saprašanas, kurp jāiet, arī uz tālruņa zvaniem neviens neatbild. Sūtu īsziņas gan uz booking.com lapā norādīto kontakttālruni, gan administratoram. Beigās pēdējais atbild: jā, tūlīt braucot. Un brauc... un brauc… un brauc... pēc 45 minūtēm zvanu vēlreiz. Tūlīt... jau tūlīt... Pēc stundas gaidīšanas uz ielas nervi neiztur, un es ij saimniekam, ij administratoram izsaku savas skarbās domas un no viņu pakalpojumiem atsakos. Izlemju, ka iešu ar savu koferi gar Fontanku centra virzienā un katrā hotelī, hostelī vai viesnīcā (un to pilsētā ir ik uz soļa, it īpaši centrā) jautāšu pēc mītnesvietas.
Turpat pāri krustojumam izkārtne: hotelis. Līdz ar mani nāk sieviete ar velosipēdu. Palīdzu pieturēt iekšpagalma vārtus, apjautājos, vai zina, kur tieši ir ieeja tajā hotelī. Viņa teic, ka arī dodas turp. Vārds pa vārdam. Izstāstu, ka mani uzmeta. Izrādās, viņa ir tūrisma firmas līdzīpašniece, un daudzās viesnīcās tūristiem tiek piedāvātas viņu organizētās ekskursijas. Šajā naktsmītnē uz nedēļas nogali visi numuri aizņemti, bet Nataša, tā sauc labo cilvēku, zvana saviem sadarbības partneriem un 10-15 minūšu laikā atrod man mājvietu Ņevas prospektā par saprātīgu cenu, apmēram 130 eiro par trīs diennaktīm kopā. Pavada, pārliecinās, ka viss kārtībā, jautā - vai esmu veikusi priekšapmaksu par hoteli, kurā netiku. Par laimi - ne. Taču tūristiem mēdzot gadīties arī tā. Pa ceļam Nataša pastāsta: ja vēlas ekskursiju, tad vislabāk biļetes braucieniem iegādāties firmu kioskos, kas pārsvarā izvietoti pie lielā universālveikala Gostinnij dvor pašā pilsētas centrā. Tie tur ir, firmas darbojas, taču aģentūras un aģenti dažkārt mēdzot iekasēt naudu un nozust.
