Neesmu nekāds Frankfurtes eksperts, ne reizi nav nācies šajā Eiropas Centrālās bankas citadelē viesoties tāpat vien. Parasti braucu tur diezgan nogurdinošās darba darīšanās, tomēr atbilde uz jautājumu, ko darīt Frankfurtē brīvajos brīžos, ir ļoti vienkārša – nesēdiet viesnīcā un nesērojiet par mājās palikušo sunīti – ejiet un izbaudiet pilsētu.
Ērti un lēti
Esmu pastaigu cienītājs, bet grāmatu meses nebeidzamajos gaiteņos nostaigātie kilometri šoruden lika sevi manīt. Par laimi, nācās secināt, ka Frankfurtē ir ļoti labs sabiedriskais transports - vilcieni un tramvaji, ko faktiski neietekmē nekādi ielās iespējamie sastrēgumi. Pārvietoties pa centru nudien ir diezgan ērti, un to var darīt, nemērojot lielus gabalus kājām. Varbūt vien tramvaja kustība var tikt uz kādu brīdi apturēta brīžos, kad pa pilsētas centru aiztraucas bruņots eskorts, kas pavada kādu prominentu ārzemju politiķi. Vilcieni pārvietojas gan zem zemes, gan virs zemes, tos apzīmē kā Sbahn un Ubahn, atkarībā no to piederības. Neiedziļinoties dažādos specifiskos, pašiem vāciešiem saprotamos sīkumos, kas no malas atgādināja ķīniešu ābeci, Ubahn vairāk ir tā kā metro, kaut arī tas ved uz lidostu un Frankfurtes apkārtnes pilsētām. Biļetes var nopirkt ļoti vienkārši - biļešu automātos, kas apkalpo arī angļu un vēl dažās valodās. Tie ņem pretī gan naudu, gan kartes. Tramvaja biļetes savukārt dabūjamas automātos, kas pieejami praktiski visās tramvaja pieturās. Biļetes ir dažādas, atliek izvēlēties sev izdevīgāko. Pieturās ir arī elektroniskie tablo, kas ziņo, pēc cik minūtēm ieradīsies jūsu braucamais. Atliek nedaudz pastudēt transporta shēmu un atkost pareizos braukšanas virzienus. Ja kaut kas nav skaidrs, prasiet viesnīcās vai informācijas centros, savukārt, ja izdodas aizbraukt šķērsām, kāpiet ārā, ejiet uz pieturu otrā sliežu pusē un dodieties atpakaļ pareizajā virzienā. Jāpiebilst, arī nokļūšana Frankfurtē brīžos, kad nestreiko Lufthansa, no Rīgas ir ļoti vienkārša - pāris stundas lidmašīnā, un esam klāt.
Vecpilsētas centrs
Laikam jau galvenā Frankfurtes skatu kartīte un visos ceļvežos ieteiktais must see! Ir Römer vai Römerberg vecpilsēta, kurā tiešām ir vērts pastaigāties, izbaudot Vāczemes burvību un teju vai sterilo kārtību, kas šo pilsētas daļu pārvērš par tādu kā pasaku piparkūku namiņu parādi. Labi un ļoti labi krodziņi, kuros var samērā lēti (salīdzinot ar dažu citu Eiropas lielpilsētu) un sātīgi paēst tādā kā klasiskā pseidovācu stilā, atrodas Römer kreisajā pusē. Tos nepamanīt un nesaost ir grūti. Turpat blakus var aplūkot svētā Leonarda baznīcu un svētā Nikolaja baznīcu. Pēdējā slavena ar savu zvanu spēli. Ieejot tajā iekšā, sapratīsiet, ka esat nonākuši luterāņu valstībā, ko raksturo kailas, baltas sienas un liela vienkāršība. Turpat tuvumā jūsu apskatei ir pieejamas mākslas galerijas, vecais rātsnams, Kaizerhols un Vēstures muzejs, jokainas kafejnīcas ar zeltītiem tualetes podiem un kas tik viss vēl. Ja nevēlaties iepirkties vai auļot pa Frankfurti, lai redzētu maksimāli daudz, te mierīgi var pavadīt pēcpusdienu, ieturoties un iepazīstot vecāko pilsētas daļu. No šejienes pastaigas attālumā ir virkne citu apskates objektu - muzeji, Frankfurtes doms, kas nav slikta izvēle apskatei, arī Zeil - lielā iepirkšanās iela. Daudz kas, protams, ir atkarīgs no gadalaika. Šoreiz biju Frankfurtē grāmatu meses laikā oktobra beigās - rudens šļura, izņemot dažas saulainas stundas pēdējā dienā, tikpat riebīga kā Latvijā, tādā laikā milzīgi pārgājieni nav necik patīkami. Savukārt pavasarī, kad viss plaukst un zied, protams, ir pavisam cita lieta - tad zinātāji teic, ka pavisam noteikti esot vērts aiziet uz zooloģisko dārzu un Palmengarten - botānisko dārzu.
Muzeju pilsēta
Kaut kur lasīju, ka Frankfurtē esot vairāk par astoņdesmit dažādu muzeju. Līdz ar to muzeju faniem šajā pilsētā ir tieši tik daudz iespēju pavadīt laiku, baudot kultūras, vēstures un dabas vērtības un bagātības. Tas, ka Frankfurte ir banku pilsēta, izpaužas muzeju piedāvājumā. Viņiem ir nauda, un muzeji tāpēc aktīvi iepērk kvalitatīvu mākslu, tostarp arī dārgos mākslas zīmolus. Pirms kādiem gadiem skatītais laikmetīgās mākslas muzejs patīkami pārsteidza ar skaļiem vārdiem: Frīdu Kalo, Šagālu, Pikaso - tur tiešām ir vērts aiziet. Šogad izvēlējos doties uz Städel Museum, kurā sadzīvo pastāvīgās ekspozīcijas visnotaļ respektabla klasiskā māksla, sākot no 12. gs., ar dažiem īpaši sulīgiem svēto nobendēšanas skatiem, kas droši vien rosinājuši mūsdienu horror žanra filmu rašanos. Savukārt mainīgo ekspozīcijas daļu aizpildīja par neoekspresionistu tēvu dēvētais klasiķis Georgs Bāzelics ar izstādi Varoņi. Gaumes ir dažādas. (Šīs izstādes satura dēļ Bāzelica daiļradē neiesvaidītas personas ar konservatīvu pasaules uzskatu droši vien nonāktu histērijā, savukārt zinātāji brauca skatīties tieši to, varbūt tāpēc, pirms apmeklēt to vai citu muzeju, ir vērts palūkoties internetā, uz ko tieši ejat.) Städel Museum atrodas pilsētas centrā upes labajā krastā pie gājēju tilta. Ja vien nelīst, iesaku tam pāriet pāri kājām.
Gētes māja
Nu, protams, ko gan lai citu Frankfurtē dara izbijis literatūras pētnieks? Viņš tikai sev saprotamu iemeslu dēļ dodas apskatīt Johana Volfganga fon Gētes jaunības māju. Argumenti par labu šī objekta apmeklējumam ir vairāki - atrodas centrā, lētas biļetes, pievienotā literārā vērtība, iespēja redzēt to, kā dzīvojuši pilsētnieki. Manuprāt, uz turieni vajadzētu vest visus, kas sūrojas par latviešu rakstnieku memoriālo muzeju garlaicību. Šī ir vieta, kur leģendārais dzejnieks it kā esot piedzimis un pavadījis savus jaunības gadus. To iekārtot savas dzīves laikā esot sākusi jau viņa māte - kā nu te ir, tā ir, paldies visiem svētajiem, ka nekādi eiroremonti un stilīgi interaktīvas spēļu lietiņas nav neko sabojājušas. Protams, interesantāk visu skatīties tad, ja kaut nedaudz atsvaidzinātas aptuvenās zināšanas par fon Gētes kungu. Vairāki stāvi ekspozīcijas, ļoti skaļi čīkstošas dēļu grīdas un gultu trūkums lika ironizēt par to, ka dzejnieks droši vien caurām naktīm sēdēja pie galda un rakstīja dzeju - jo šādā troksnī gulēt nebija iespējams. Tomēr, ja nopietni, saskarsme ar pagātnes dižgariem - vienalga, vai tas notiek Aspazijas mājā Baznīcas ielā tepat Rīgā vai Frankfurtes Grosser Hirschgraben 2325 Gētes jaunības dienu mājā - ir kaut kas tāds, ko vērts pieredzēt. Ne jau velti virknē pietiekami respektablu ceļvežu Gētes māja tiek ieteikta kā viens no visaugstāk vērtētajiem apskates objektiem Frankfurtē. Žēl tikai, ka šādos braucienos allaž izdodas trāpīt uz remontdarbiem, arī šoreiz tie nedeva pilnu iespēju muzeja apskatei. Piebilstams, ka Gētes māja meklējama blakus vecpilsētai, turklāt dzīvi atvieglo krustojumos izliktās norādes uz šo muzeju.
Doms un krastmala
Baznīcu apskate jebkurā sevi cienošā Eiropas pilsētā ir kaut kas vairāk par reliģisko jūtu vai elementāras ziņkāres apmierināšanu. Dievnami daudz pasaka par vietas vēsturi, pilsētniekiem, valdošajām tradīcijām. Frankfurtes doms (svētā Bērtuļa baznīca) šajā ziņā ir, iespējams, labākā izvēle Frankfurtē, tā atrodas netālu no Römer un šopinga paradīzes Zeil ielas upes krastā. (Ņemiet vērā, ka veiksmīgas sakritības gadījumā te var ietrāpīt arī uz kādu koncertu!) Skaista, askētiska, brūni baltajām velvēm rotāta, ar lieliskām ērģelēm tā pazīstama ar bērnu un jauniešu kori, seno un tradīcijām bagāto karalisko vēsturi, jo tiek dēvēta par Kaiserdom.
Frankfurtes doms faktiski ir gandrīz pašā krastmalā, turklāt vairāku muzeju ielenkumā. Ja vēlaties pastaigu, te ir jauka promenāde un arī kuģīšu piestātne, kas piedāvā izbraucienus, kuros iespējams baudīt Frankfurtes skaistos skatus. Man šim priekam nebija laika, tomēr iespēja šķita kārdinoša, un nākamreiz, ja nelīs, to izmantošu, tieši tāpat kā meklēšu debesskrāpi, no kura augšas paveroties lieliska Frankfurtes panorāma no putna lidojuma.
Iepirkšanās paradīze
Frankfurtes iepirkšanās centrs Zeil iela - gājēju paradīze, kurā gan reizēm ir tik daudz cilvēku, ka pārvietoties pagrūti. Tā atrodas starp Hauptwache un Konstablerwache diviem laukumiem, kam, spriežot pēc nosaukuma, senos laikos bijusi militāra nozīme. Tagad tā sauc arī tramvaja un pazemes vilcienu pieturas. Ja gribat nokļūt Zeil, orientējieties pēc šiem diviem nosaukumiem. Šajā Frankfurtes daļā netrūkst ierastās Eiropas pilsētu sodības - dažādi diedelnieki, ielu tirgoņi un, visticamāk, arī kabataszagļi, kaut kārtība te tiek uzturēta īsti vāciskā garā un arī ielu muzikanti un mākslinieki nudien nav tie sliktākie pasaulē. Pirkt vai nepirkt, tas, protams, ir katra paša ziņā, bet to, ka lietas šeit ir kvalitatīvākas un reizēm arī krietni lētākas nekā dažkārt analoga nosaukuma veikalos Rīgā, rakstījuši jau daudzi pirms manis. Atlaides un koši skatlogi vilina pircējus - viss atkarīgs no maciņa biezuma. Sarunas te skan daudzās valodās, veikalos vācu valodas nezinātāji var izlīdzēties ar angļu valodu.
Ēdieni, dzērieni
Jau pieminēju Römer krodziņus. Porcijas te atgādina pasaku par Ansīti un Grietiņu - to daļu, kur ragana cītīgi baroja gūstekņus, lai tie pieņemtos svarā. No pseidonacionālās vācu virtuves otrajiem ēdieniem ko ieteikt grūti - viss atkarīgs no tā, kāda gaļa jums garšo labāk. Jebkurā gadījumā šķīvis būs pamatīgs un tam piedevās nāks bļoda ar salātiem. Ja vēlaties izgaršot vācu alus šķirnes, izvēle dažāda, sākot no tiem, ko latvieši dēvē par bikšūdeni, beidzot ar visai pamatīgiem aliem. Pārsteidza ābolu vīns, it kā sidrs, ne sidrs, bet bez dažādiem salkaniem garšas uzlabotājiem, ar ko izceļas mūsu lielveikalu piedāvājums. Rajons ap Frankfurtes centrālo staciju (Hauptbanhof), kurā nācās dzīvot viesnīcā, izrādījās kebabu un ķīniešu ēstūžu paradīze - pirmo reizi gadījās apmesties vācu viesnīcā, kurā ir ķīniešu restorāns. Pirms tam Vācijā iznāca apmeklēt ļoti savādus ķīniešu restorānus, kuros ēdiens tikai nedaudz atšķīrās no klasiskās Vīnes šniceles, bet kad šeit atnesa pasūtīto pīli Kantonas gaumē krietna zirga lielumā un bļodu ar rīsiem, pirmajā mirklī šķita, ka viesmīle visu sajaukusi - šis ēdiena lērums domāts kādai futbola komandai. Bet pīle bija lieliska, arī garša pareizā.
Rajons pie stacijas ir diezgan specifisks arī citā ziņā - šādi tādi minetklubi, dīvaina paskata un dažādu tautību švancmajori: ubagi, diedelnieki, narkomāni. Vakaros uzdzīve sita augstu vilni. Katrā ziņā, ja kādam pasūtīta dokumentālā filma Frankfurte - kontrastu pilsēta, te to varētu uzfilmēt ātri un vienkārši pāris dienu laikā. Vācu bomžu, kas, sadiedelējuši naudu, ieturējās tramvaja pieturās uz soliņiem, uzkožot take away pārtiku un piedzerot alu netrūka, tāpat kā benčiku lasītāju un smirdīgu čurbikšu, kaut uzvedās viņi samērā rātni un nevienam neuzkasījās. To visu, protams, var atskatīties arī pie Rīgas dzelzceļa stacijas tirgus pusē, tomēr ir kāda lieta, kuras Rīgā vēl nav. Katru vakaru viesnīcas numuriņā mani vairākkārt pārsteidza skaļa vīru kora auri - vīri māva no sirds. Sākumā nesapratu, kas tie par kviecieniem - vai uz ielas līksmo vietējie futbola fani? Tomēr, izrādījās, tas bija autobuss restorāns, kas braukāja apkārt pa sev vien zināmu maršrutu, bet vācu puiši tajā dzēra alu un priecīgi aurēja dažādas dziesmas. Varētu teikt - latviešu kordiriģenta sapnis.
