Nedēļa brīva laika, laikus aizrunāta viesu istaba pie Jūrkalnes saimniekiem un vēlme nesteidzīgi izbraukt Kurzemes piekrasti – ar dažiem izlēcieniem dziļāk kontinentā. Tas arī viss, kas šoreiz vadīja, jo, par laimi, nebija mērķis izskriet visas tūristiem paredzētās takas un vietas, muzejus un piemiņas stabus.
Bija jau arī tādas vietas, un uzdzina azartu, jo Ventspilī tūrisma un informācijas centrā paņemtais novada buklets prata ieintriģēt - ei, atrodam to, sameklējam šo!
Manis piedzīvotais pārsteigums bija klusums. Tāds, ka ausīs skan. Un ļoti maz cilvēku, protams, izņemot pilsētas Liepāju, Ventspili un Kuldīgu. Jūrkalnē, kur nodzīvoju nedēļu, ir tikai ap 300 iedzīvotāju. Domāju - nez, manā daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā mūsu ir vairāk nekā vienā Kurzemes piekrastes ciemā. Arī Usmā, Užavā un Zlēkās iedzīvotāju skaits ir starp pieciem un sešiem simtiem katrā no šīm apdzīvotajām vietām. Kādu satikt var vien tad, ja akurāt skrien virsū, bet citādi - staigā kā dieva ausī - klusums, miers un vēlreiz klusums. Ak, jā, un visi mazie miestiņi ir nevainojami sakopti.
Cilvēki Kurzemes piekrastē var dzīvot skaistā vidē un tādu ap sevi veido, bet viņus nodarbina arī citas domas - kā izdzīvot, kā samaksāt nodokļus, kā bērnus nogādāt uz skolu. Jūrkalnē šovasar likvidēja vienīgo skolu - pamatskolu. Vietā iekārtošot pansionātu. Tā jau ir - tāda liela, skaista, izremontēta skola kopumā 12 vai aptuveni tik maz skolēniem ir dārgs prieks, toties uz vietu pansionātā ir rinda.
Iedzīvotāju (ne)esamība uz Jūrkalni vilina lietuviešus. Arī cenas un tukšā pludmale. Mēs skrienam uz Nidu un Kuršu kāpu, viņi izpērk numuriņus Jūrkalnes viesu namos. Pat saulainā augusta sestdienā Jūrkalnes pludmalē vienlaikus vairāk par 20 atpūtniekiem nebija. Manuprāt, arī šis skaitlis ir krietni optimistiskāks par īstenību, bet gribējās noapaļot uz augšu.
