Borneo jeb Kalimantāna ir lielākā sala Āzijā un vienīgā, uz kuras atrodas triju valstu– Malaizijas, Indonēzijas un Brunejas – teritorijas. Dienvidaustrumāzija ir krāšņs un eksotisks galamērķis Eiropas ceļotājam, bet parasti lielākā ceļotāju daļa «pieticīgi» apmierinās ar Taizemes apmeklējumu. Bet kāpēc gan brist tikai ierastās tūristu takās? Tiem, kurus vilina ne tikai balto smilšu pludmales plus 31 grāda silta jūras ūdens tuvumā, bet arī neskarto džungļu un nekur citur pasaulē neatrodamu augu un dzīvnieku pasaule, Borneo būs īstais ceļojuma galamērķis.
Malaizija, bet ne gluži
Malaizijas Borneo ir divi šīs valsts štati – Sabaha un Saravaka – aptuveni 2,5 stundu lidojuma attālumā no Malaizijas galvaspilsētas Kualalumpuras.
Kualalumpura ir savdabīgs iesildīšanās tramplīns, lai iejustos Dienvidaustrumāzijas atmosfērā. Tā ir moderna metropole, kuras simbols ir lielākās naftas kompānijas Petronas vārdā nosauktie debesskrāpji – alvas dvīņu torņi, un pret debesīm savus augumus slej vēl neskaitāmas augstceltnes – gan jaunceļamas, gan agrāk tapušas. Kualalumpuru reklamē kā iepirkšanās cienītāju galamērķi – jā, lielveikalu ar visiem Eiropas ceļotājam pazīstamajiem zīmoliem šeit netrūkst. Turklāt atšķirībā no citām Āzijas metropolēm Kualalumpura ir apbrīnojami zaļa – pilsētā netrūkst ne apstādījumu, ne parku, ne eksotiska putnu dārza centrā, ne neliela zoodārza. Par šo pilsētu nebūs jādzied – «uz ielām benzīns, jānosmok». Šeit netrūkst apbrīnas par investīciju daudzumu un mūsdienīgas arhitektūras paraugiem arī ne. Ko vien vērts ir Malaizijas administratīvais centrs Putradžaija, kas atrodas pusstundas braucienā no Kualalumpuras centra – ierēdņu pilsēta, kur koncentrētas visas valsts iestādes. Malaizijā valda izteikta protekcionisma politika – pirmām kārtām un galvenokārt tas attiecas uz malajiešiem musulmaņiem. Piederība islāmam šeit ir noteicošais faktors, vai ir iespēja iegūt bezmaksas augstāko izglītību, saņemt dzīvokli teju bez maksas un iegūt darba vietu kādā no valsts institūcijām. Ir jau lasīts, ka Malaizija ir multinacionāla valsts, kur dzīvo malajieši, ķīnieši – 26% un aptuveni 5% indiešu. Kualalumpura arī nav iedomājama bez ķīniešu budistu tempļu krāšņuma un indiešu rajona pilsētā, bet tās ir vien nelielas saliņas Malaizijas galvaspilsētas vaibstos.
Šis ievads bija nepieciešams, lai saprastu, kāds ir valstiskais fons Malaizijas Borneo. Divi štati – Sabaha un Saravaka, kas atrodas Kalimantānas salā, Malaizijai pievienojās uz līguma pamata, tos nevieno kopīga sauszemes teritorija ar pārējo Malaiziju. Taču tie ir izrakteņiem bagātākie Malaizijas štati – tieši šeit atrodas lielākās naftas un dimantu atradnes. Par nožēlu pašiem Borneo iedzīvotājiem, ļoti liela daļa, pat teju visi līdzekļi, kas iegūti no dabas bagātībām, ir jāatdod valstij, t.i., Kualalumpurai. Ja ne augstais korupcijas līmenis, iespējams, ka daļa naudas investīciju veidā atgrieztos Borneo, bet nu ir vien jāsitas par katru no investīciju druskām. Kas no tā tūristam, kas atlidojis no Latvijas uz Sabahas štata galvaspilsētu Kota Kinabalu (lidojuma ilgums, neieskaitot pārsēšanos –
16 stundas) – nekas, protams! Priecājies, ka esi nokļuvis pilsētā, kur uz ielām var vērot visu Dienvidaustrumāzijas tautu buķeti – šeit nav islāmticīgo malajiešu dominances – sajaukušies ķīniešu budisti un kristieši, filipīnieši, korejieši, indieši... vispār jau Borneo mitinās 300 etnisko grupu pārstāvji. Viesnīcās un kafejnīcās var nobaudīt ēdienu, sākot no Āzijas līdz pat Eiropas virtuvei, kā arī piebāzt vēderus ar eksotiskajiem augļiem – ličijām, mangustīniem, durianiem un ko tik vēl ne, kā arī izbaudīt jūras velšu bagātību.
Visās Dienvidaustrumāzijas krāsās
Kota Kinabalu piemīt ļoti maz no Kualalumpuras un īpaši Putradžaijas modernā stīvuma – tā ir dzīva un enerģiska pilsēta, ar tirgus laukumu, kur iepirkt tikko nozvejotas zivis un garneles, tieši iepretim modernai pilsētas viesnīcai, ar tirdzniecības centriem un promenādēm, kur tūristiem nav ko īpaši bīties staigāt pat nakts stundās. Administratīvais centrs Kota Kinabalu arī, līdzīgi kā Kualalumpurā, ir izvietots ārpus pilsētas centra, un to var pazīt vien pēc debesskrāpja, kas atgādina saldējumu uz kociņa.
Tuvākās pilsētas pludmales atrodas tikai 15 minūšu jūras braucienā pie nelielām salām, un turpat var jau sākt zemūdens pasaules izpēti snorkelējot un daivojot. Jā, nu varbūt tieši pilsētas pludmales nevajadzētu apmeklēt, ja vien neesat nolēmis saplūst ar lielām atpūsties kārojošu ķīniešu masām. Atrodiet labāk kādu vientuļāku salu, kur, ienirstot ūdenī, var sastapties ar visās varavīksnes krāsās zaigojošu zivju un jūraskrabju pasauli, vai izvēlieties viesnīcu ar privātu pludmali.
Saziņa un pārvietošanās Kota Kinabalu un Malaizijas Borneo jānovērtē ar atzīmi «labi» – kā jau bijušajā britu kolonijā, šeit stūre automašīnām ir labajā pusē, salīdzinoši neslikti ceļi (briti par to parūpējās līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem), iedzīvotāji runā labā angļu valodā. Lai gan – jau pieminētais islāmticīgo malajiešu protekcionisms skolās ir izspēlējis ļaunu joku izglītības sistēmā – visi islāmticīgie skolēni taču zina, ka viņiem ir garantēta vieta gan augstskolā, gan darbā, un tāpēc pazaudē dzinuli mācībām – angļu valodas eksāmenu valsts skolās varot nokārtot vien tikai katrs sestais skolēns. Taču izglītības sistēmas problēmas jau atkal nav tūrista darīšana. Viņam galvenais, ka benzīns maksā tikai 35 eirocentus litrā, tātad arī viss pārējais ir salīdzinoši lēts – piemēram, pieklājīga maltīte restorānā izmaksās 7–10 eiro.
Redzēt raflēziju
Suvenīru bodīšu sortiments parasti ceļotājam vislabāk atklāj, kas ir apskatīšanas vērts konkrētajā vietā – pietiek uzmest aci bukletiem, piemēram, par Latviju, un tu jau zini – ahā, Vecrīga, Sigulda, Jūrkalnes stāvkrasts ir ievērības cienīgi. Borneo ir līdzīgi – taču ir īpatnība, kas rada izbrīnu – ir bukleti un pat grāmatas, kas veltītas vienam augam – raflēzijai. Raflēzija nodēvēta tās atklājēja sera lorda Rafla vārdā, kas atklājis šo unikālo augu Sumatras salā. Raflēziju dēvē par pasaulē lielāko puķi, jo tā var sasniegt viena metra diametru, lai gan puķe tā ir visai nosacīti, jo vienlaikus šis parazītaugs ir gaļēdājs dzīvnieks, kurš ēd mušas. Šos retos augus nav iespējams audzēt – arī Borneo – tam cilvēkam, kura zemesgabalā piepeši ieviešas raflēzija, ir vienkārši iekritusi laime kabatā, jo nekāda pārstādīšana vai cita veida kultivēšana nav iespējama, bet tūristi labprāt šķiras no vietējās valūtas – ringitiem, lai palūkotos uz ko tik unikālu. Raksta, ka raflēzija pievilina mušas, izplatot puvušas gaļas smaku. Mans nesmalkais deguns neko tādu nesaoda, vairāk pārsteidza puķes apraksts, kas liecināja, ka vietējie indiāņi to ar panākumiem lietojuši medicīnā – piemēram, iekšējas asiņošanas novēršanai.
Raflēzija ar savu spilgto gaļīgumu un citplanētiešu svešo olām līdzīgajiem pumpuriem ir varbūt slavenākais, bet ne tuvu ne vienīgais unikālais augs Borneo.
150 miljonus gadu vecie lietusmežu džungļi Kinabalu kalna pakājē ir vieni no vecākajiem pasaulē, un tajos var staigāt (pārsvarā jau vērot, kur nu tiem cauri izlauzties) kā pa augu enciklopēdiju. Kinabalu parkā mitrajos tropu mežos izveidotas tūristu takas, kur var vērot savvaļas orhideju pudurus un nefentesu (vēl viens endēmisks, t.i., tikai šai vietai raksturīgs augs) vijumus palmās. Atliek vien nodomāt, ka šī būtu tā vieta, kur botāniķis no priekiem sajuktu prātā – 800 orhideju sugas vien kā nekā! Gids Raeins, kurš specializējies Borneo florā un faunā, lepni nosaka: salīdziniet – jums Latvijā ir 32 orhideju sugas. Mjā, sacensība neizdotos.
Tropu krāšņumu Kinabalu parkā var vērot arī pastaigā koku galotnēs – pa grīļīgām trošu laipām, kas nostiprinātas slaidos, ap 30 metriem augstos panorāmas koku stumbros, var apskatīties džungļus no putna lidojuma. Ja vēl pietrūkst piedzīvojumu, var pa tūristu taku doties 4095 metrus augstajā Kinabalu kalnā, bet tad būs vajadzīgas kādas divas dienas un sportisks rūdījums. Vājākajiem, kas nokarsuši jau no puskilometru augsta kāpiena, kā balva tiek piedāvāta pelde Kipungitas ūdenskritumā. Ap kājām aplips mazās zivteles, kas skrubinās nogurušās pēdas, veicot zivtiņpedikīru...
Pērtiķa gadā pie Borneo pērtiķīšiem
Savulaik Lielbritānijas princis Viljams ar nule par sievu apņemto hercogieni Keitu iekļāva Kota Kinabalu un Malaizijas Borneo savā ceļojuma maršrutā pa bijušajām britu kolonijām, jo gribēja piepildīt savas mātes, nelaiķes princeses Diānas sapni – apmeklēt orangutanu rehabilitācijas centru Sepilokā. Orangutani Borneo mīt gan brīvā dabā, gan apskatāmi arī dabai pietuvinātos rehabilitācijas centros. Taču džungļu bagātība piedāvā ne tikai cilvēkveidīgo orangutanu, bet arī neticami piemīlīgo neglīteņu – Kalimantānas gardegunpērtiķu apskati. Izbraucienā pa upi džungļos var vērot gardegunpērtiķīšu barus, kas pievakarē dodas mieloties ar mangrovju lapām upes krastos. Ja vēl viņu vidū gadās pa kādam pozētājam, kas vēlas sevi demonstrēt no laimes pamirušajiem tūristiem, tad tas ir lielisks panākums, kas ielīksmos sirdi vēl ilgam laikam. Gardegunpērtiķus esot ļoti sarežģīti turēt zoodārzos, jo viņi ēd tikai divu veidu mangrovju lapas. Turklāt šī suga uzskatāmi demonstrē, kā izdzīvot bez saldumiem un saldiem augļiem – pērtiķīšiem tie ir pat kaitīgi, jo kuņģos (četros!) tie nonāvē baktērijas, kas atbild par indīgo lapu atšķiršanu no ēdamajām.
Pērtiķīšu vērošana arī atgādina tūristiem, cik ļoti lietderīgi ir iegādāties fototehniku ar vislielāko palielinājumu vai vismaz armijas binokli – tad baudījums no dzīvnieciņu aplūkošanas vismaz trīskāršosies. Taču Borneo ir vēl vairākas ievērības cienīgas dzīvnieku sugas, kas mīt tikai šeit – ziloņi un saules lāči (nedaudz līdzīgi pandām). Ak, ko nu tur – 150 miljonus gadu vecie lietusmeži ir kā neizsmeļama dabas aka.
Skalpu mednieku ugunīgās dejas
Iedzīvotāji Borneo parādījās pirms 40 tūkstošiem gadu – tie bija ieceļotāji no Āfrikas, kurus vēlāk no salas izspieda polinēzieši. Tagad «tīrasiņu» vietējos meklēt salā ir sarežģīti, bet dažādo etnisko grupu tradīcijas tomēr ir saglabātas – brīvdabas muzejos. Teju katrā izklaides vakarā jums nodemonstrēs aborigēnu deju ar bambusa nūjām, ko izveicīgākie tūristi varēs izmēģināt arī paši. Borneo aborigēnu tradīcijas ar dzīvošanu vienā lielā mājā, kas paredzēta visai ciltij, un sarežģītajām iniciācijas un precību paražām ir atsevišķa stāsta vērtas. Viena no precību tradīcijām ir tāda, ka vīrietim vajadzēja atnest pretinieka skalpu, un tikai tad viņš varēja precēties. Šo seksīgi nāvējošo nodarbi aborigēni esot piekopuši tiktāl, ciktāl briti neieviesa likumus, kas nosaka, ka par slepkavību draud nāvessods. Otrā pasaules kara laikā briti gan esot atļāvuši aborigēniem skalpēt okupantus japāņus, maksājot 10 dolārus par skalpu. Taču vietējie esot apslinkuši cīnīties un sākuši nest ķīniešu zemnieku skalpus, līdz tika pieķerti un rūpals izbeigts.
Bet tagad tās ir tikai leģendas, kas sakārdina tūristos vēlmi redzēt ko tik dabisku, mežonīgu, skaistu un vilinošu kā Borneo, kas pievelk ar tādiem civilizācijas labumiem kā labas viesnīcas pie baltu smilšu pludmalēm siltās Dienvidķīnas jūras krastā un džungļu mežonīgo un riskanto krāšņumu.
***
MALAIZIJAS BORNEO
Ceļojums ar lidmašīnu:
• Rīga – Stambula – Kualalumpura un atpakaļ: Turkish Airlines
• Kualalumpura – Kota Kinabalu – Kualalumpura: Malindo Air
Valūta:
Malaizijas ringits
1 EUR = 4,5 Malaizijas ringiti
Maltīte restorānā – ap 10 EUR
