Franca Kafkas muzejs Prāgā ir lielisks pierādījums tam, ka ar laikmetīgās mākslas paņēmieniem ir iespējams veidot atmiņā paliekošu stāstu par izcilu rakstnieku un pretrunīgu personību. Atliek novēlēt pašmāju muzejiem sadarboties ar jaunajiem māksliniekiem, kuri jau šobrīd gūst starptautisku atzinību pasaulē.
Slavenais rakstnieks Francs Kafka, kura romāni Process, Pils un Amerika, kā arī stāsti kļuvuši par izpētes un iedvesmas avotu daudziem literatūras teorētiķiem, režisoriem, māksliniekiem un, protams, rakstniekiem, piedzima 1883. gadā Prāgā (tolaik Austroungārijā, tagadējā Čehijā) un 1924. gadā tika apglabāts šīs pilsētas Jaunajā ebreju kapsētā. Lai arī ilgu laiku dzīvojis Berlīnē, viņa saistība ar Prāgu ir nesaraujama, tāpēc šķiet loģiski, ka 1999. gadā Barselonā atklātā ekspozīcija K. (šim iniciālim ir būtiska nozīme rakstnieka daiļradē – noslēpumaino varoni bieži uzskata par autora alter ego) Franca Kafkas pilsēta, kas 2002.–2003. gadā tika izstādīta arī Ebreju muzejā Ņujorkā, ilgtermiņa mājvietu guva Prāgā, pašā Vltavas krastā.
Ekspozīcijas mērķis nav aptvert pilnīgu autora biogrāfiju vai skaidrot viņa darbu ieceres un motīvus, tā drīzāk atklāj dzimtās vietas un ebreju kopienas ietekmi uz rakstnieka personības veidošanos. Atšķirībā no daudziem saviem laikabiedriem un draugiem – arī ebrejiem – viņš holokaustu nepiedzīvoja, taču vienmēr klātesošā minoritātes apziņa noteikti veicināja rakstnieka interesi par nenovēršamās vientulības, atsvešinātības un nolemtības tēmām, kas raksturīgas Kafkas prozai. Izstāde veidota tik rūpīgi un pārdomāti, ka nevedina uz konkrētiem secinājumiem, bet asociatīvi pieskaras Kafkas dzīves svarīgākajiem pieturas punktiem. Piemēram, darba pieredzei apdrošināšanas kompānijā, kas, iespējams, saistīta ar birokrātiskā absurda motīviem viņa darbos.
Laikmetīgās mākslas izteiksmes līdzekļi – instalācijas un video darbi – ekspozīcijā ieguļas ļoti saturīgi. Nepabeigtība, fragmentārisms un plašais interpretācijas lauks, kas nereti raksturīgs mūsdienu mākslai, atbilst Kafkas darbu un arī sarežģītās, noslēpumainās dzīves noskaņai. Izstādes apmeklējums izvēršas par notikumu, kas līdzvērtīgs Kafkas (vai jebkuras citas labas) literatūras baudīšanai – tas nav ieslēgts informācijas rezervuārā, bet rada pārsteigumu un jaunas izjūtas. Kā rakstījis mūsdienu mākslas teorētiķis Nikolā Burjo darbā Attiecību estētika: «Mākslinieciskā darbība ir nevis kaut kāda nemainīga būtība, bet gan spēle, kuras formas, nosacījumi un funkcijas attīstās līdzi laikmetiem un sociālajiem kontekstiem.»
Latviešu rakstnieku piemiņas spodrināšana un popularizēšana visbiežāk noris memoriālajās mājās un dzīvokļos, kuros sastindzis laiks un telpa. Apmeklētājam tā ir iespēja gūt priekšstatu par laikmetu un apstākļiem, kuros autors dzīvojis, taču bieži pietrūkst intrigas – noslēpuma, kas virzītu skatītāju atbildes meklēt pašam sevī. Iespējams, svaigs, konceptuāls skatījums novērstu no galvenās domas par konkrētā rakstnieka devumu un svarīgumu, taču nav iespējams runāt par autora nozīmību plašā kontekstā, ja viņš negūst ievērību un aktualitāti katra lasītāja vai muzeja apmeklētāja dzīvē. Lai muzeja apmeklējums būtu jēgpilns, tas jāpapildina ar stāstu, kas skatītāja galvā turpināsies vēl ilgi pēc iziešanas no ēkas un atstās nospiedumu. Tāpēc prieks, ka, piemēram, Rakstniecības un mūzikas muzejs līdztekus patstāvīgajai ekspozīcijai rīko arī grupu izstādes, kurās literatūra mijiedarbojas ar citiem mākslas veidiem – skaņu, gaismu un citām instalācijām, atklājot literatūru no dažādiem skatpunktiem.
