Līdz 5. augustam Rīgas mākslas telpā aplūkojama mākslinieka Kurta Fridrihsona simtgadei veltīta izstāde Fridrihsons par Fridrihsonu, ko kuratori Gundega Repše un Jānis Spalviņš veidojuši kā labirintu – mākslinieka sarunu ar sevi.
Kurta Fridrihsona (1911–1991) nozīme Latvijas mākslas vēsturē ir neapšaubāma. Viņa darbos – gan gleznās, gan zīmējumos, gan scenogrāfijā – bija izteikta tam laikam nepieļaujamā modernisma ietekme, kā arī dziļš, inteliģents un niansēts skatījums uz mākslu, cilvēkiem un apkārtējām norisēm. Ne velti viņš drīzāk līdzinājies brīvam un smalkam Parīzes intelektuālim, nevis padomju režīma mocītam un aizliegtam māksliniekam, par ko vissāpīgāk liecina divi notikumi. 1951. gadā viņš tika apsūdzēts kā Franču grupas organizators, apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju, kur bijis līdz 1956. gadam, turklāt ticis arī izslēgts no Mākslinieku savienības. Izstādes kuratore, autore divām grāmatām par Kurtu Fridrihsonu un viņa radiniece Gundega Repše ilgi gatavotajā izstādē vēlējusies ieskatīties mākslinieka būtībā abstrakti un filozofiski, faktus un datus atstājot citām reizēm. Tā kā Kurts Fridrihsons bija sabiedrisks, ar teātra vidi saistīts cilvēks, izstādi caurvij tēma par dzīves spēlēšanu – «dzīve kā priekšnesums, spēle un filozofisks jautājums», uzsver Gundega Repše. Gleznotāja septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados radītos akvareļus – pārsvarā sejas – var uztvert kā kuratoru uzdoto lielo jautājumu papildinājumu un apstiprinājumu.
Šī ekspozīcija nenoliedzami ir ļoti subjektīvs un personisks skatījums uz izcilo mākslinieku. Skaidrošanas vietā stājusies gluži vai jutekliska pieredze, kuratoru rosināta abstrakta saruna par Kurta Fridrihsona dzīvi un darbiem. Tāpēc daži interpretācijas rīki var mulsināt. Piemēram, Fridrihsona mātei izveidotā piemiņas vieta šķiet pārāk tieša un klišejiska, bet instalācija, kas saistīta ar Fridrihsona darbošanos teātrī – izrādes Idiots un performances Motocikls scenogrāfijas veidošanu –, idejiski izplūdusi. Tā kā pieredzes un gaumes atšķiras, apmeklētāji kuratoru piedāvātajā mākslinieka darbu un dzīves skaidrojumā – drīzāk intuitīvā un mazliet ezoteriskā tvērumā – varētu būt arī vīlušies.
Izstāde liek aizdomāties par to, kā būtu jāstāsta par tādām izcilībām kā Kurts Fridrihsons, un to, ka tas nebūt nav viegli. Ekspozīcijas veidotāji noteikti ir uzdevuši vairāk jautājumu nekā snieguši atbildes, un tik daudzslāņainas personības gadījumā tas šķiet tikai loģiski. Viņiem noteikti ir izdevies arī noturēties gaumes robežās, neizceļot gaismā Fridrihsona personisko dzīvi un nepasakot par daudz. Taču daudznozīmīgo un aizplīvuroto tekstu daudzums brīžiem šķiet pašmērķīgs un ne vienmēr saāķējas kopējā stāstā par mākslinieka iekšējās pasaules noslēpumu. Var jau būt, ka bija jāizraugās konkrētāks domas priekšmets – ģēnijs vispārinātā nozīmē vai Fridrihsons kā personība.
