Gleznotājs Ilgvars Zalāns, kurš pazīstams kā svešzemju apceļotājs un portretētājs, galerijā Pegazs piedāvā personālizstādi Melanholija. Izstādē, kurā savijušies Malaizijā, Japānā un Ķīnā gūtie iespaidi, pārsvarā pārstāvēts māksliniekam raksturīgais krāšņais, ekspresīvais ainavu un portretu žanrs.
Aiz romantisma maskas gleznotājs vēlas runāt par 21. gadsimta problēmu – atsacīšanos no garīgām vērtībām patērētājsabiedrības vēlmju dēļ. Izstāde skatāma līdz 4. maijam.
Ilgvars Zalāns (1962) aktīvi izmantojis mākslinieku rezidenču iespējas, tādējādi apceļodams teju puspasaules. Pēdējos gados viņa māksla vairāk bijusi pazīstama Malaizijā, Ķīnā, Japānā un Korejā nekā Latvijā, jo dzimtenē viņš uzturējies maz. Krāšņo darbu autors, kurš nereti glezno skatītāju acu priekšā action painting performancēs, ir pārliecināts, ka «šajā laikā, kad robežas ir vaļā, būtu nepiedodami dzīvot ar šauru redzesloku. Neredzot un neizjūtot to, kas notiek pasaulē, būtu grūti izdzīvot kā 21. gadsimta cilvēkam.»
Jaunajā izstādē melanholija kā dvēseles stāvoklis raksturos dažādu pasaules skatījumu sajaukšanos – Āzijas valsts Malaizijas uzticību garīgajam, islāma piedāvātajam pamatam apvienojumā ar Ķīnas komerciālajām tendencēm; Japānas iedzīvotāju spēcīgo nacionālisma ideju, kas cieši savijusies ar tehnoloģiju pielūgsmi. Runājot par Latvijas situāciju, mākslinieks secina: «Pēc sociālisma kraha šeit iestājās mežonīgais kapitālisms un nacionālisma ideja piecu gadu laikā izčākstēja, jo gribējām iegūt tos pašus labumus, kas bija Rietumos. Tāpēc šobrīd ir grūti saskatīt kādu vadmotīvu, kāpēc cilvēkiem būtu obligāti jāpaliek Latvijā un jājūtas laimīgiem tāpēc vien, ka viņi šeit atrodas.»
Izsakot savu pieredzi mākslas darbos un eksponējot tos Latvijā, Ilgvars Zalāns šejieniešiem vēlas atklāt citādu pasauli. «Protams, vienmēr ir jautājums, vai pārstāsts ir produktīvs, īpaši tad, ja skatītājam nav nojausmas par teritoriju, ko esmu uzgleznojis. Tomēr es ticu, ka civilizācija virzās uz labo pusi, cilvēki kļūst līdzjūtīgāki un atvērtāki. Tāpēc manas pieredzes vētīšana šeit ir kā audzināšanas darbs attiecībā pret sabiedrību, kurā pats esmu audzis un attīstījies.»
Mākslinieks cer, ka viņa iespaidi kļūs par pamudinājumu citiem paplašināt redzesloku, nevis «sēdēt un sūdzēties par to, cik viss ir slikti».
