Par arhitektūras izstādi Astoņas astotdaļas, kas skatāma Latvijas Arhitektūras muzejā līdz 30. martam.
Arhitektūras izstādes ir valdzinošas tāpēc, ka, ja vien tās spēj iedot pietiekami pamatotu teorētisko impulsu, to var praktiski pielietot uzreiz pēc izstādes telpu pamešanas, veroties pilsētas ēkās vai, piemēram, jauno arhitektu izstādes Labdien! 40 jauno arhitektu stāsti kontekstā, nemaz neizejot no lielveikala Galleria Rīga (izstāde ir beigusies, Rīgā realizējamie projekti šobrīd skatāmi Rīgas domē). Interesanti, ka gadskārtējā jauno arhitektu diplomdarbu izstāde tika eksponēta profesionāļu lokā pretrunīgi vērtētajā tirdzniecības centrā. Par to, ka ar ēku kaut kas nav kārtībā, iespējams, vistrāpīgāk liecināja nevis bieži piesauktā pompozitāte, kas neatbilst latviešu mentalitātei, bet gan fakts, ka vēl ilgi pēc tirdzniecības centra atklāšanas ziņkārīgie apmeklētāji zaļganzeltītajā interjerā pārsvarā raudzījās uz tukšām vitrīnām un neaizpildītiem tirdzniecības laukumiem, tātad būtībā – viens uz otru. Formas neatbilstība saturam, bet, precīzāk, satura neesamība gluži kā mākslas aktā izcēla stāstu par mums pašiem.
Apzīmējumu, kuru, vērtējot jaunākās latviešu kultūras parādības, pēdējā laikā lieto visi, kam nav slinkums, pieminu tāpēc, ka arhitektūrai reti izdodas veidot komentāru par esošo situāciju, jo projekti tiek radīti, modelējot iespējamo nākotnes situāciju. Daudzkārt piesauktais piemērs, ka jūgendstila arhitektus laikabiedri nesaprata, liecina par to, ka nepieciešamā laika nobīde arhitektūrā paver iespēju daudzām negaidītām interpretācijām. Tās lasījums, iespējams, ir vēl plašāks nekā mūsdienu mākslai, kas lielākoties tīši rada daudznozīmīga skaidrojuma iespējas.
Tālab aptuveni divdesmit gadu pēc valsts neatkarības atgūšanas varētu būt īstais laiks, lai pārskatītu sociālisma ideoloģijas saindētos tipveida projektus – mikrorajonu šūnas, kas galvaspilsētas iedzīvotājiem bieži asociējas ar noziedzību un «piespiedu mājām». Mikrorajonu kolorīts – biedējoši vienādo māju sienas, starp kurām savu ikdienu izmisīgi mēģina iekārtot dzīvi cilvēki – ticis apspēlēts ne tikai pasaules kinematogrāfā (piemēram, Veras Hitilovas Jaunceltne (1979) vai Andrea Arnoldas Akvārijs), bet nu jau arī pie mums (Aika Karapetjana Cilvēki tur).
Izstādē Astoņas astotdaļas eksistenciālo romantiku neatrast, šeit runa ir par praktisku nepieciešamību mūsdienās radīt tipveida projektus, jo priekšstats par to, ka masveida mājokļu celtniecības jautājums ir zaudējis jēgu kopš 20. gadsimta 70. gadiem, ir nepareizs. Saskaņā ar izstādes kuratora Bārta Goldhorna tekstu šobrīd arhitekti var uzņemties atbildību tikai par diviem procentiem ēku no kopējā pasaules celtniecības apjoma, jo viņi ignorē masveida būves. Skaidrs, ka šī problēma saistās gan ar arhitekta profesijas prestižu, gan tipveida projektu sarežģīto vēsturi (ideoloģijas uzslāņojumu), gan vienādošanas principa specifiku, kas pretēja jaunradei. Pēdējo principu izstādē mēģināts lauzt, piedāvājot astoņas dažādas versijas par arhitektu biroja BIG projektēto dzīvojamo kompleksu 8HOUSE Kopenhāgenā astoņām pilsētām Baltijas jūras reģionā un uzdodot strīdīgu jautājumu, vai tipveida būvju veidošanai vienmēr ir jābūt neradošai.
Interesanti, ka mikrorajons piespiež tā apdzīvotājus veidot attieksmi pret savu mājvietu – veidoties par sava rajona patriotu vai, gluži pretēji, noliedzēju (nereti baiļu ietekmē). Tieši tāpēc kinematogrāfā tik iecienīta ir «izraušanās no rajona» tēma – kā personības dumpīga sacelšanās pret iepriekšnoteikto identitāti. Tādējādi izstāde liek aizdomāties arī par to, ka masu identitāte, iespējams, ir pārāk nozīmīga, lai tās veidošanu ieliktu kāda uz sevi vērsta stārarhitekta rokās.
