Lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites vēsturiskais romāns Silva rerum Lietuvā kļuva tik populārs, ka šobrīd pēc grāmatas motīviem Viļņas vecpilsētā tiek rīkotas ekskursijas. Par šo grāmatu viņa ieguva Lietuvas Gada grāmatas titulu 2009. gadā un Jurgas Ivanauskaites prēmiju. Silva rerum Lietuvā izdota astoņas reizes un tika pārdoti vairāk nekā 22 000 eksemplāru. Arī romāna turpinājums Silva rerum II, kas Lietuvā iznāca 2011. gada sākumā, jau izdots piecas reizes un saņēmis titulu Lietuvas Gada grāmata 2011. Šogad Viļņas pašvaldība Kristinai Sabaļauskaitei piešķīra Svētā Kristofora balvu par labāko Viļņas atainojumu literatūrā, un nupat klajā nācis arī vēsturiskā romāna otrās daļas tulkojums latviešu valodā.
Silva rerum II bija ļoti gaidīta grāmata ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā un citviet. Kāpēc nolēmāt rakstīt turpinājumu? Vai tas bija arī komerciāls lēmums?
Noteikti, nē. Patiesībā biju paredzējusi sākt ar Silva rerum II, jo gribēju uzrakstīt grāmatu par lielo mēri un badu Viļņā 17. gadsimtā, Ziemeļu karu. Sāku gatavošanās darbus, radīt idejas, bet nolēmu, ka būtu pārāk drūmi un nežēlīgi lasītāju iemest tieši epidēmijas un mēra epicentrā, kas ir diezgan šokējošs materiāls. Turklāt sapratu, ka varoņiem, kurus gribēju radīt, ir savi stāsti, kas ievijas viņu pagātnē. Gribēju rakstīt par ģimenes vēsturi. Tāpēc man bija ļoti daudz ideju citai grāmatai, kas būtu sākotnējās ieceres prīkvels, un tā es sāku rakstīt Silver rerum pirmo daļu par varoņu jaunību un pārēju no tīņu gadiem pieaugušo dzīvē. Patiesībā tas ir klasiski būvēts romāns par Kazimiru un Uršulu; par to, kā viņi kļūst pieauguši.
Kā skaidrojat šīs grāmatas panākumus?
Es tos nevarēju paredzēt. Domāju, ka grāmatu pamanīs, jo man kā žurnālistei ir sava lasītāju auditorija Lietuvā. Man šķita, ka cilvēki, kuri regulāri lasa manus rakstus, iespējams, ieinteresēsies arī par grāmatu. Taču es nevarēju paredzēt, ka romāns gūs tik milzīgu atsaucību. Iespējams, panākumu noslēpums ir nebaidīšanās būt citādam. Kad aizsūtīju savu manuskriptu uz vadošajām Lietuvas izdevniecībām, visas vēlējās to publicēt, taču pajautāja, kāpēc esmu izvēlējusies mūsdienās tik putekļainu un nepopulāru žanru – vēsturisko romānu. Atbildēju – es nezinu daudz lietuviešu vēsturisko romānu, tāpēc publicēsim kādu! (Smejas.) Tas bija drosmīgs solis no vairākiem aspektiem, arī izvēle rakstīt bez dialogiem. Dažas izdevniecības uztraucās par to, ka cilvēkiem nepatiks lasīt grāmatu bez dialogiem, taču es teicu, ka man ir svarīgi to izstāstīt kā stāstu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Man ļoti paveicās, ka viena no prestižākajām izdevniecībām Baltos Lankos, kas nodarbojas arī ar filozofijas un mākslas grāmatu izdošanu, noticēja manai idejai no pirmā brīža. Ir ļoti svarīgi, ja tev ir izdevējs, kas tev tic.
Spriežot pēc auditorijas gaumes gan attiecībā uz kino, gan literatūru, šobrīd eiropieši, iespējams, ir izslāpuši pēc kaut kā spēcīga, vēsturiska, mistika; arī tāda, kas pauž sen aizmirstas vērtības. Vai jūs esat novērojusi šādu tendenci?
Neesmu īpaši spēcīga tendenču paredzēšanā. Es domāju, ka jebkuras grāmatas panākumu atslēga, pirmkārt, ir rakstīt par to, ko zini – ne tikai vēsturiskā perioda vai žanra ziņā. Ir ļoti svarīgi nerakstīt par lietām, kuras nepārzini. Domāju, ka vajag iedegties par stāstu, ko vēlies pastāstīt. Uzskatu, ka vecā labā stāstu stāstīšana ir ļoti svarīga. Mūsdienās ir daudz stāstu un romānu bez temata, tie ir kā mūzika, kurā nav galveno varoņu. Stāstā var arī nebūt dialogu, piemēram, kā oskarotajā filmā Mākslinieks, taču, ja stāsts ir perfekti izstāstīts, tas ir fascinējošs. Es ļoti ticu vecajai labajai stāstu stāstīšanas tradīcijai.
Vai nebaidāties par vēsturiskām neprecizitātēm savos darbos?
Pilnīgi noteikti nē. Kad iznāca abas grāmatas, tās akadēmiskā lokā tika uzlūkotas kā caur palielināmo stiklu, un neviens nevarēja atrast nekādas neatbilstības, jo es visu biju pārbaudījusi. Nesen taisījām prezentāciju Silva rerum II Biržu pilī, kurā noris daļa no grāmatas stāsta. Tur bija vēsturnieks, kurš rakstījis doktora disertāciju par Biržu pili. Viņš man teica, ka nolēmis pārbaudīt dažus grāmatā paustos faktus un viss atbildis patiesībai. Viņš jautāja, vai es pārbaudu faktus, kad rakstu. Es atbildēju – pilnīgi noteikti, katru sīkāko niansi. Kāds bioloģijas pētnieks man jautāja, kā es zinu saindēšanās simptomus no kāda indīga auga, un es viņam atbildēju – es šo informāciju pārbaudīju. Tas, protams, paredz ļoti daudz pedantiska un akurāta darba.
Kā jums vispār radās interese par vēsturi?
– Es mācījos mākslas vēsturi. Lietuvas mākslas vēsture 16.–18. gadsimtā bija temats, ar ko dzīvoju vairāk nekā desmit gadu. Tā ir diezgan starpdisciplināra tēma, man bija jāapgūst arī tālaika literatūra, sabiedriskā iekārta un daudz citu lietu.
Kāpēc šī interese bija aktuāla pēc vidusskolas beigšanas?
– Tas bija dabiski. Manas vecmāmiņas brālis bija mākslinieks, mans vectētiņš neilgu laiku bija muzeja direktors... Es uzaugu, mākslas grāmatu ieskauta. Došanās uz muzejiem bija mans mīļākais laika pavadīšanas veids. Turklāt uzaugu Viļņā, kas ir baroka pilsēta, ko ieskauj dižena arhitektūra un skaisti mākslas darbi. Sāku strādāt muzeja administrācijā un tāpēc nolēmu, ka vajadzētu studēt mākslas vēsturi.
Vai zināšanas par vēsturi ļauj mums labāk saprast to, kas esam šobrīd?
Noteikti! Mēs nevaram pilnībā saprast, kas esam, bez dziļām vēstures zināšanām. No iepriekšējām intervijām esmu secinājusi, ka nacionālā identitāte ir ļoti būtisks temats mūsdienu Latvijā. Lietuvā ir līdzīgi, mēs neesam tik atšķirīgi – vienlaikus augam un izejam cauri vienādām brieduma pakāpēm. Ir ļoti svarīgi uzzināt, kāpēc esi tāds, kāds esi. Un es jūtu, ka mana grāmata kaut kādā ziņā to paveic.
Vai šī grāmata jums personīgi ir palīdzējusi izprast savu identitāti?
Ne ļoti, jo es savas ģimenes vēsturi zināju diezgan labi. Manā dzimtā ir jauktas asinis, esmu ģenētisks kokteilis. Ne tik daudz no teksta, bet gan konteksta uzzināju, ka varu būt tik disciplinēta. Pirmo daļu rakstīju, kad biju stāvoklī, un otru, kad nupat bija piedzimis bērns. Man bija ļoti svarīgi saprast, ka es to varu izdarīt. Un es to izdarīju! Tas nozīmēja izslēgt datoru un būt simtprocentīgi mammai, un, to ieslēdzot, atkal būt simtprocentīgi iekšā tekstā.
Jūsu romāni ir pilni ar emocijām un estētiskām niansēm. Vai, jūsuprāt, sievietes skatījums uz vēsturi atšķiras no vīrieša redzējuma?
Nezinu. Tas ir mūžīgais jautājums par to, vai sieviešu literatūra atšķiras no vīriešu literatūras. Vai sievietes skatpunkts vispār atšķiras no vīrieša redzējuma? Protams, ir atšķirības. Bet es domāju, ka vērtīgu literatūru rada autora intelekts, kas nav atkarīgs no dzimuma. Es bieži smejos, ka zinu daudz sieviešu, kuras raksta kā vīrieši, un zinu daudz vīriešu, kuri raksta kā tīņu vecuma meitenes. (Smejas.)
Vai jums ir autoritātes literatūrā?
Tas ir jautājums, ko dzirdu diezgan bieži. Atbilde ir dažādi autori dažādos dzīves posmos. Mēs visi esam mozaīkas, kas sastāv no grāmatām, ko esam lasījuši savas dzīves laikā. Domāju, ka nav veselīgi, ja tev ir viena autoritāte literatūrā. Kad rakstu, cenšos nelasīt daiļliteratūru. Tā ir kā diēta, kas nav viegla, bet, manuprāt, ļoti vajadzīga. Ja cits teksts ir spēcīgs, tu no tā vari ietekmēties, tāpēc cenšos no tā izvairīties. Atbildot uz jautājumu vispārīgi, varu teikt, ka mani ietekmē daiļliteratūras autori, kuriem ir spēcīgs akadēmisks pamats, jo viņi galvenokārt ir ļoti konstruktīvi.
Vai pie lasītājiem nonāks arī Silva rerum III?
Var jau būt. Es dažkārt jokoju, ka jau zinu pirmo un pēdējo teikumu no Silva rerum IV. Taču domāju, ka tagad taps kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Uzskatu, ka ir nepieciešams uztaisīt pauzi – uzlādēties un pārfokusēties. Šobrīd strādāju pie ļoti laikmetīga darba.
Bieži saistībā ar jūsu grāmatu piemin to, ka latviešiem trūkst literatūras par vēsturi, kas skatīta no mūsdienu skatpunkta. Vai lietuvieši ir savas vēstures patrioti?
Es nezinu. Iepriekš jau minēju, ka vēsturiskais žanrs literatūrā Lietuvā nav īpaši populārs. Protams, ir daži autori, kuri šajā žanrā strādā ļoti regulāri, bet tas nav meinstrīms. Nedomāju, ka lasītāji manu grāmatu pirka tāpēc, ka bija patriotiski noskaņoti attiecībā uz lietuviešu vēsturi. Drīzāk gan tāpēc, ka dzirdēja labas atsauksmes no draugiem un kolēģiem; tāpēc, ka viņiem šis stāsts likās interesants.
Kā jums patīk Rīga?
Pēdējā laikā šī ir tikai otrā reize, kad viesojos Rīgā. Ne iepriekšējā reizē, ne tagad mans darbu izkārtojums neļāva daudz pastaigāties pa pilsētas ielām un iepazīties ar to. Taču es uzskatu, ka Rīga ir pelnījusi labu vēsturisku romānu, kas būtu balstīts, piemēram, 20. gadsimta sākuma jūgendstilā. Domāju, ka no tā laika noteikti ir saglābušies daudz labu stāstu, no kuriem kāds varētu izveidot brīnišķīgu romānu. Interesanti, ka mani vecvecāki satikās Liepājā. Divi cilvēki no pilnīgi dažādām vietām satikās Latvijā. Būtu ļoti interesanti izstāstīt šo stāstu. Interesanti stāsti ir visapkārt. Domāju, būtu ļoti aizraujoši lasīt šādu stāstu par Rīgu.
Kuras ir jūsu mīļākās vietas?
Noteikti Viļņas vecpilsēta. Tas ir ļoti personiski, jo tajā ir notikušas daudzas manas personīgās drāmas un mīlas stāsti. (Smejas.) Kad savam vīram jautāju, kas ir visromantiskākā pilsēta pasaulē, viņš atbild – protams, Viļņa, jo mēs tur satikāmies. Man ļoti patīk arī vieta, kur dzīvoju šobrīd Londonā. Tajā paveras skaists skats uz Temzu. Protams, arī daudzas citas vietas.
Vai Londonā jūtat lielāku domāšanas brīvību nekā Viļņā?
Briti ir ļoti ārpus vērsti, viņi cenšas sevi izpaust. Domāju, ka Londona spēlēja lielu lomu manā lēmumā sākt rakstīt romānu, jo mans draugu loks tur ir ļoti radošs – mākslinieki, operdziedātāji, režisori, dizaineri, fotogrāfi... Un raugoties uz to, ka viņi nebaidās mainīt savu dzīvi un pievērsties kaut kam jaunam, es pati sajutos ļoti spēcīga. Citādi es būtu baidījusies rakstīt daiļliteratūru, jo neesmu filoloģe. Es sev pajautāju – kas gan var notikt? Pat ja neviens nelasīs manu grāmatu, tas būs mans personiskais sasniegums. Bet laikam notika vislabākais iespējamais variants. (Smejas.)
