Krievu arhitekts un teorētiķis Aleksandrs Rapaports, kurš jau gandrīz desmit gadu dzīvo Latvijā, Mazirbē, šobrīd ir pazīstams galvenokārt ar blogu Tornis un labirints (Башня и лабиринт), kurā regulāri publicē savus ierakstus par arhitektūras vai mākslas teoriju un filozofiju. Patiesībā viņam ir viedoklis par jebkuru tēmu – par to varēja pārliecināties arī arhitektu biroja Sarma&Norde rīkotajā lekcijā, kā arī intervijā žurnālā Rīgas Laiks. Aleksandrs Rapaports uzskata, ka šobrīd dzīvojam imitācijas un komercijas laikā, tāpēc oriģinālai arhitektūrai un mākslai ir grūti atrast savu vietu. «Cilvēki tiecas pēc baudas un aizmirst to, kas ir patiesas vērtības,» viņš saka.
– Kāpēc jūs pārcēlāties uz Latviju?
– Ir divi iemesli. Pēc diezgan ilgas dzīvošanas lielās pilsētās – es uzaugu un mācījos Sanktpēterburgā, pēc tam 25 gadus dzīvoju Maskavā un 14 gadus Londonā – liktenis lēma tā, ka izjuka mana ģimene, un es pēkšņi vairs nejutos labi lielās pilsētās. Otrs – kad biju mazs, katru vasaru dzīvoju un atpūtos Jūrmalā pie vecmāmiņas. Jūrmala bija mana paradīze, bet pilsēta, kurā mācījos, – smaga skola. Pirms kāda laika es nolēmu, ka gribu atgriezties bērnībā. Savu vēlmi īstenoju, nopērkot saimniecību Mazirbē. Desmit gadu saimniecību pārkārtoju un remontēju, jo tā bija pilnīgi iznīcināta. Tā ir brīnišķīga vieta mežā pie jūras. Es tur dzīvoju jau gandrīz desmit gadu un mīlu šo vietu arvien vairāk – man nav ne mazākās nostalģijas pēc pilsētām. Turklāt viss nostrādāja man par labu – šajos gados attīstījās internets, saziņas un transporta sistēma, tāpēc es jūtos kā absolūts pasaules pilsonis. Manuprāt, nav atšķirības, vai dzīvoju Ņujorkā, Londonā vai Mazirbē.
– Esat arhitekts, kurš aizbēdzis no pilsētas un arhitektūras?
– Esmu aizbēdzis no pilsētas, bet nevis arhitektūras. Arhitektūru un dabu mīlu joprojām. Es nedaudz nodarbojos arī ar glezniecību un mūziku. Kad man bija jau gandrīz 60 gadu, pēkšņi sajutu sevī spējas darboties džeza improvizācijā. Savā saimniecībā nodarbojos ar džeza improvizāciju, klausos dabā un klusumā, saspringti domāju par arhitektūru, diezgan daudz rakstu. Divarpus gadus uzturu savu blogu Tornis un labirints, kas ir krievu valodā. Neskatoties uz to, ka šis blogs veltīts ne pārāk populārām tēmām – arhitektūras, mākslas, fotogrāfijas un kino teorijai un filozofijai –, tas ir diezgan populārs – šobrīd tam ir apmēram 120 000 apmeklējumu no dažādām pasaules valstīm, tāpēc es jūtos iekļāvies savu lasītāju dzīvēs.
– Manuprāt, arhitektūra ir cieši saistīta ar filozofiju un psiholoģiju, piemēram, tā veido mūsu ikdienas maršrutus un skatapunktus. Kāpēc, jūsuprāt, ir nepieciešams veidot teoriju par arhitektūru?
– Es domāju, ka mūsu civilizācijas kultūrā ir vairāki noslēpumi. Neviens nezina, kā radās valoda. Visas valodas rašanās teorijas ir apšaubāmas. Neviens nezina, kā radās cilvēks. Mēs zinām daudz teoriju, dažām no tām ticam, bet tās visas ir tikai hipotēzes. Un neviens nezina, kā radās arhitektūra. Tā radās Senajā Ēģiptē tik pilnīgā veidā, ka tai gandrīz nebija nekādu šķēršļu. Uz šā ēģiptiešu mantojuma tūkstoš gadu laikā arhitektūra turpināja attīstīties Grieķijā, Romā, Persijā, Eiropā... Bet šobrīd ir iestājies pavisam jauns vēstures pagrieziens. Patlaban noslēdzas trīs vai piecu tūkstošgadu cilvēces tehniskās attīstības cikls, mēs ieejam jaunā ērā. Cilvēka un arhitektūras daba, abas būdamas noslēpumainas, sāk komunicēt viena ar otru.
Es domāju, cilvēks sapratīs to, kas viņš ir, kad sapratīs, kādu arhitektūru vēlas; kāda arhitektūra viņam ir nepieciešama, lai izdzīvotu uz šīs planētas un vienkārši priecātos par dzīvi. Šobrīd dzīvesprieks galvenokārt saistās ar dizainu un patērēšanu, bet modei ir kāda briesmīga iezīme – tā mirst pēc gada. Un cilvēks nogurst no tā, ka viņa mērķi visu laiku nomirst. Gandrīz kā turēt nevis suņus, bet taureņus, kuri mirst katru dienu, – tas būtu smagi. Cilvēkam savā mājā gribas sevi redzēt kā savas vēstures vietā – lai lieta, kas piederējusi jūsu vecmāmiņai, arī jums būtu nozīmīga.
Arhitektūra ar laiku kļūst tikai labāka, nevis sliktāka, – tā uztur drupas, tā pārvar laiku. Arhitektūra pārvar vērtības pazaudēšanu laikā, tāpēc tā ir tuva pašai dzīvei. Lai saprastu savu dzīvi, ir jāsamierinās ar nāvi vai vismaz zaudējums un saturs jāuzskata par vienlīdzīgām vērtībām. Mūsdienu cilvēkam tā pietrūkst, jo vērtību aizēno bauda. Tiecoties pēc baudas, mēs zaudējam vērtīgo, taču kādos dzīves brīžos cieņa izrādīsies tūkstošreiz svarīgāka par baudu, tāpēc es uzskatu, ka arhitektūra nākotnē atdzims. Ja nākamo simtgadi izdosies pārdzīvot, pārvarot karus, krīzes un neprātīgus atomuzbrukumus, jaunā arhitektu paaudze tam veltīs savus garīgos spēkus.
– Kāpēc jums nepatīk pašreizējā jaunā arhitektūra?
– Tāpēc, ka tā atrodas dizaina ietekmē. Tā ātri noveco tāpat kā citas lietas. Ēkas ir pārvērtušās lielās rotaļlietās. Vairs nav lielas atšķirības starp putekļsūcēju un ēku – šobrīd pat eksistē ēkas binokļa un putekļsūcēja formās. Visu pasauli ir aizņēmušas dizaina lietas. Nav mazsvarīgi arī tas, ka no arhitektūras pazuduši dabiskie materiāli – akmens, koks, māls, visi ģeoloģiskie materiāli. Arhitektūrai ir jāatrod atpakaļceļš ģeoloģijā, bet ģeoloģija jau gandrīz ir visa daba, jo tā ir arī bioloģija. Cilvēka, arhitektūras un dabas jaunā simbioze ir mērķis, ko uzskatu par ļoti simpātisku nākotnei. Patlaban esam pārejas periodā, kad ļoti lielu lomu sākusi spēlēt datorizācija un komunikācija – tās spēcīgi izmainīs mūsdienu tehniskās kultūras statusu, kas ir viena no svarīgākajām problēmām daudziem kritiķiem un teorētiķiem.
Ja paskatās arhitektūras žurnālus, kuri iznāca pirms simt gadiem un kuri iznāk šobrīd, var redzēt, ka senāk bija ļoti spēcīgs un saspringts darbs jaunu stilu un formu meklējumos, bet tagad to nomaina veiksme. Šobrīd arhitekti atšķiras tikai ar savas veiksmes apmēru, savukārt veiksmi nosaka lielas komerciālas struktūras. Komerciālo struktūru diktatūra noslāņo cilvēciskos kritērijus arhitektūrā. Mūsdienās ir grūti runāt par oriģinalitāti arhitektūrā, jo tā tiek mērīta pēc impēriskām un globālām tendencēm. Arhitekti ir inficēti ar imitāciju. Maksimālais sasniegums šobrīd ir imitācijas modifikācija. Es domāju, ka tam drīz jābeidzas. Mums ir jāmēģina to pārvarēt – nevajag bēdāties un baidīties. Kad būs izveidota vairāk vai mazāk automatizēta naudas plūsmas un apkalpošanas sistēma, virspusē iznirs tādi jēdzieni kā vecums, bērnība, cieņa, daba, miers. Un arhitektūra atkal pavērsīs savu seju pret mums.
– Kā, jūsuprāt, arhitektūra attīstās Latvijā?
– No vienas puses, tā pagaidām seko vispārējai pasaules tendencei, bet no otras – saspringti meklē savu individuālo seju. Kā jau noformulēju lekcijā, patlaban pasaule – gan lielas, gan mazas valstis – atbrīvojas no Romas impēriskās pagātnes. Romas impērijai bija ļoti liels iespaids uz vēsturisko procesu pēdējās divās tūkstošgadēs, un tikai tagad mēs piedzīvojam impērisko politisko programmu pilnīgu sabrukumu. Patlaban pasaule pārkārto savus priekšstatus par kārtību un haosu. Klasiskie – reliģiskie un mitoloģiskie – priekšstati šobrīd ir izkustējušies, un nav skaidrs, kas atrodas starp kārtību un haosu, jo centieni iedibināt kārtību vienmēr noved pie totalitāras kārtības, savukārt haoss draud ar vispārēju iznīcību. Dzīve vienmēr atrodas pa vidu – tā necieš ne absolūtu kārtību, ne absolūtu haosu.
Šajos meklējumos, manuprāt, izzūd lielvalstu maģija. Lielvalstis vairs nespēlē galveno lomu civilizācijas attīstībā. Mazas valstis un pilsētas, atsevišķi cilvēki sāk spēlēt lomu, ko var salīdzināt ar lielvalstu lomu. To ļauj internets. Piemēram, savā blogā es publicēju rakstus, kuri tajā pašā dienā kļūst pieejami miljardiem lasītāju. Lai publicētu rakstu lielas tirāžas izdevumā pirms simts gadiem, vajadzēja būt apveltītam ar lielu politisku ietekmi vai komerciālu veiksmi, bet šobrīd atsevišķam cilvēkam var būt savs viedoklis, ko uzklausīs tie, kuriem gribas to dzirdēt. Tieši tāpat ir ar valstīm. Mazā valsts Latvija var sevi pieteikt tik skaļi kā sevi vēl nav pieteikušas ne Amerika, ne Krievija, ne Ķīna, ja Latvija izdomās kādu risinājumu jautājumam, kas tad atrodas starp kārtību un haosu.
– Vai, dzīvojot Mazirbē, redzat sev apkārt sociālo un ekonomisko krīzi?
– Protams! Tur nav darba vietu, tāpēc jaunieši brauc projām. Kad bērni beidz mācīties, viņiem brieduma atestāta (kā es saku) vietā vajadzētu izsniegt biļeti uz Īriju, jo laukos nav darba perspektīvu. Tāpēc es domāju, ka Latvijas laukos nākotnē vajadzētu attīstīt saprātīgas iniciatīvas – tādas, kas paredz koncentrēšanos un mieru. Nedomāju, ka planētas intelektuālie resursi šobrīd var koncentrēties lielās pilsētās. Lielā pilsētā viss dzīvais tiek aizstāts ar birokrātiju. Birokrātijas uzkundzēšanās, mūsdienu Babilonija noved pie nedomājošas tiekšanās pēc greznības un baudas... Bet mežā cilvēkam neko īpašu nevajag, vajadzības sašaurinās. Debesis un gaiss dod tik daudz augsnes jūtām un domām, ka dažkārt pat nevajag ieslēgt televizoru.
Esmu pārliecināts, ka tas var notikt, tikai vēl nezinu, kā tieši. Katrā ziņā tas būs iespējams, ja mazas valstis stimulēs un attīstīs savu cilvēcisko un eksistenciālo enerģiju nevis tehniskās domāšanas ziņā, bet gan, domājot par esamību, piemēram, par vecuma, dzimuma, rakstura, fizionomijas, veselības nozīmi. Ja tas izdosies, tad viss pārorientēsies. Lielās pilsētas pamazām sāks sairt un, iespējams, pat sāks aizsargāt savu noslēgtību, tāpēc ar laiku turp būs grūtāk un dārgāk nokļūt.
Mēs šobrīd dzīvojam tādās ģeoloģiskās un kultūras pārmaiņās, ka ir grūti prognozēt nākotni piecus gadus uz priekšu. Pirms desmit gadiem es nevarētu pat sapņot par blogu internetā, bet tagad tā ir manas ikdienas realitāte. Pēc desmit gadiem, iespējams, parādīsies vēl kaut kas tāds, kas izmainīs šīs komunikācijas raksturu – man būs draugi, kaut kas līdzīgs lielai ģimenei pasaulē, kurā būšu vēlams viesis un savējais cilvēks. Tas taču ir ļoti interesanti! Kaut ko prognozēt ir ļoti grūti, taču šādos periodos nedrīkst atslābināties, ir jākoncentrējas un jādomā par cilvēciskā likteņa diskusiju. Man ir grūti paredzēt, ar kādiem mērķiem un vērtībām dzīvos mana meita, kurai šobrīd ir 24 gadi. Tas ir akūts jautājums – kā man viņai nodot savas vērtības. Mans dzīves mērķis ir dzīvot šodienai. Mums ir jāiemācās dzīvot šodienai; tas ir vērtības pamats. Cilvēkam nav jādzīvo nākotnē, vēloties pēc gada kļūt par miljonāru, vai pagātnē, gremdējoties atmiņās par to, ka viņa vecmāmiņa ir bijusi imperatore. Vienkārši just to, kāds esi šobrīd, ir ļoti vajadzīga lieta.
– Jūs šobrīd esat arī ārzemnieks, kurš dzīvo Latvijā. Ko domājat par integrācijas problēmu Latvijā?
– Tas man ir ļoti aktuāls jautājums. Uzskatu sevi par krievu, kaut gan daļēji esmu arī ebrejs, vācietis, polis. Es piederu pie krievu valodas stihijas. Krievu valoda kā stihija mani aizkustina tāpat kā daba. Redzu tās bezgalību un nespēju no tās aiziet. Uzskatu, ka krievu valoda varētu kļūt tikpat ievērojama kā vācu, franču, angļu, spāņu, ķīniešu valodas vai sanskrits, kas ir ļoti daudz devušas cilvēcei.
Mazām valstīm valodas saglabāšana un ieiešana pasaules valodu komunikācijā ir liela problēma. Runājot par latviešu valodu, domāju, ka galvenais ir pēc iespējas vairāk rakstīt latviešu valodā filozofiskus un poētiskus darbus, kuri varētu būt interesanti visiem pasaulē un kurus būtu grūti pārtulkot; izjust latviešu valodas neatkārtojamību. Ja jūt savas valodas neatkārtojamību, zūd kvantitātes problēma – vairs nav svarīgi, cik cilvēku runā šajā valodā, bet gan kas tiek pateikts. Starp citu, latviešu un krievu valodai ir daudz vēsturisku, leksisku un gramatisku saistību, kas ir ļoti interesantas. Piemēram, angļu valodā nav pazemināmās formas, bet latviešu valodā var pateikt saulīte un krievu – солнышко. Tātad latviešu valodai piemīt burvīgā krievu valodas sentimentalitāte, un tas, manuprāt, to padara perspektīvu.
Runājot par latviešu valodu, tā joprojām ir dzīva, piemēram, atšķirībā no latīņu valodas, kas bija impērijas valoda. Acīmredzot tā zaudēja dabiskumu un obligātumu, ko savulaik pārņēma gallu, spāņu, angļu valodas. Izdzīvoja tieši provinciālās valodas. Tāpēc nacionālās valodas un arhitektūras liktenis, manuprāt, atrodas vienā gultnē – savas individualitātes meklējumos. Nevis nominālā nozīmē, piemēram, ANO vai deklarācijā par nāciju līdztiesību, bet individuāli sevi izpaužot ārējās formās – valodā vai arhitektūrā. Tas ir radošs jautājums. Par to, kurš to izdarīs, vēlāk visi runās – kā gan viņam tas izdevās. Bet tas nav neiespējami – šajā ziņā daba visus ir radījusi vienādus. Nav zināms, kā valodas izveidojās, taču šobrīd tās eksistē kā dzīvi organismi, un, ja tiek atrasta iespēja sevi tajās izpaust, tas ir brīnišķīgi!
Aleksandrs RAPAPORTS
– Arhitekts, arhitektūras teorētiķis
– Dzimis Vologdā Krievijā 1941. gada 23. oktobrī
– Maģistra grāds arhitektūrā Ļeņingradas Inženierceltniecības institūtā (1965)
– Strādājis par žurnālistu BBC World Service Londonā (1991–2001)
– Doktora grāds mākslas vēsturē Arhitektūras teorijas un vēstures zinātniskās pētniecības institūtā Maskavā (2002)
– Aptuveni 300 publikāciju autors
– Lasījis lekcijas Lielbritānijā, ASV, Beļģijā, Vācijā, Latvijā un citviet
– Arhitektūras kritiķu starptautiskā kongresa CICA biedrs
– Nodarbojas ar gleznošanu un džeza improvizāciju
