Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas laikmetīgā teātra sadaļu forte forte janvārī atklāja Alvja Hermaņa viesizrādes Rīgas kinostudijā – Minhenes Kamerteātra Vēlie kaimiņi un Vīnes Pilsētas teātra Tēvi.
Abi iestudējumi gan rada dežavū izjūtu, taču tiem piemīt vērtības, kas manā Hermaņa izrāžu pieredzē tās paceļ pāri citām. Gan Vēlo kaimiņu, gan Tēvu scenogrāfe ir Monika Pormale. Tēvos izmantotais paņēmiens ar lielformāta bildēm redzēts arī Jaunā Rīgas teātra Latviešu mīlestībā un Maskavas Nāciju teātra Šukšina stāstos. Vēlo kaimiņu pirmā daļa – veca vīra dzīves fragments – liek atcerēties JRT Garo dzīvi. Vērtība, kas visas asociācijas par citu Hermaņa izrāžu tēmu Vēlajos kaimiņos aizslauka prom, ir aktieris Andrē Jungs. Viņa darbs, aktiermeistarība sajūsmina.
Pēc Īzaka Baševisa Zingera darbu motīviem tapušo Vēlo kaimiņu pirmajā daļā, kuras pamatā stāsts Vēlā mīla, Andrē Jungs ir bagāts vecs vīrs Harijs – no Polijas uz ASV savulaik emigrējis ebrejs (kā pats Zingers). Harijs mitinās pieticīgi iekārtotā dzīvoklī Maiami pludmalē. Pēc interjera spriežot, tie varētu būt 70. gadi. Veca cilvēka dzīves proza (piemēram, biežā došanās uz tualeti naktī vai skūšanās) izstrādāta līdz sīkākajām detaļām, spēlēta bez skatuves laika paātrinājuma un, radot šķietamo «nekas nenotiek» izjūtu, veido diendienā atstrādātu dzīves ritmu, kas notiekošo ļauj pielīdzināt rituālam. Ikdienišķās norises un stāsts gan ne viscaur saslēdzās veselumā, radot tukšgaitas iekritienus, kad uzmanība atslāba. Var sacīt, ka Vēlajos kaimiņos, tāpat kā Garajā dzīvē, poetizējot veca cilvēka ikdienu, Alvis Hermanis vecuma tēmu paceļ vispārcilvēciskā līmenī, kur tautībai un sociālajiem apstākļiem ir sekundāra nozīme. Ar šo iestudējumu Alvis Hermanis nostiprina arī JRT Latviešu stāstos un Latviešu mīlestībā ietverto atziņu – katra cilvēka dzīve ir unikāla un izrādes stāsta vērta. Iestudējuma skumji vēstījošā intonācija, ko caurauž nāves tuvums, spēji mainās, kad pie durvīm pieklauvē Barbaras Nusses atveidotā kaimiņiene Etele. Novecojušās Bārbijas pēkšņā ierašanās, neslēptā interese par kaimiņu, viņa uzaicināšana ciemos un cienāšana, uzprasoties uz kopā dzīvošanu, izjauc vientuļnieka dzīvi, pamodinot viņā vīrieti. Šīs rudens atmodas radītās pārmaiņas ļauj vecam vīram, kurš nupat bez roku palīdzības nespēja kājas iecelt gultā, lēkšot pa to kā puišelim. Kā pēc burvju nūjiņas mājiena dzīve ieguvusi jēgu. Viņš lido. Un neredzamā, bet pēdējā laika strūklā tekošā smilšu pulksteņa izjūta atkāpjas. Jāsmaida, tāpat kā par diviem jauniem cilvēkiem, kas pirmo jūtu karstumā dara neiedomājamas lietas. (Par to arī ir viena epizode Tēvos.)
Barbaras Nusses varone līdzās lēnīgajam introvertajam kaimiņam ir pilnīgs pretstats – ekspresīvi ekstraverta, kustīga, rosīga. Tāpēc viņas spējā pārmaiņa pēc abu skūpsta, radot pārdurta balona efektu, ļauj iedomāties pasaku par princi un vardi. Pēc skūpsta princese pārvēršas par nesimpātisku, zemā balsī sēcošu būtni, kas izraida kaimiņu ārā pa durvīm. Izrādē ieskanas arī citas pasakas motīvs – kaimiņš savā dzīvoklī atrod kaimiņienes kurpīti, kas tur palikusi pēc abu dzīvokļa apvienošanas vīzijas, novācot sienu. Šī Pelnrušķīte pēc balles pazūd uz visiem laikiem, jo nespēj dzīvot ar vīra mantojumu, bet jau bez viņa. Tā princis paliek viens ar kurpīti, jo Pelnrušķīte pēc balles pārvērtusies par vardi un aizgājusi mūžībā, izlecot pa logu.
Iestudējums Vēlie kaimiņi runā par dzīvi, nāvi un jēgu. Un rāda, ka tā ir ikdienišķajā, jo lielie dzīves notikumi ir daži. Mūsu dzīvi veido dienišķais ritms, sīkumi, paradumi, rūpes par citiem. Tā ir mīlestība.
Izrādes otrā daļa (stāsts Seanss) ir ievērojami īsāka un šķiet pat piekabināta pirmajai, kaut saprotams, ka šis punkts teikuma beigās režisoram ir vajadzīgs. Stāsts ir par diviem ebreju imigrantiem Ņujorkā – Kopicka kundzi un doktoru Kališeru, kurš sevi uzskatījis par filosofu. Kopicka aizraujas ar transcendentālo pasauli, krīt transā, izsaucot Krišnu, un lūkojas kristāla lodē. Viņa organizē seansus, kuros Kališers tiekas ar savu jaunības mīlestību, bet viņš piedalās šajā spēlē ar gara materializēšanos, jo... ir vientuļš un trūcīgs. Diemžēl Andrē Jungam nav līdzvērtīgas partneres, kas tēmai ļautu izskanēt visā tās plašumā. Barbara Nusse kā Kopicka kundze paliek karikatūras rāmjos. Tikmēr Andrē Jungs brīžiem ar acīm vien nospēlē tēmu – ļaut sevi mīlēt. Un redzi, cik tas ir pazemojoši un mokoši, ja esi spiests būt atkarīgs – no otra naudas maka, žēlastības, līdzcietības, mīlestības. Un tā nav vecu ļaužu dzīves tēma vien. Vēlo kaimiņu abas daļas stāsta par vientulību vienatnē un divatnē. Skaudri, sāpīgi, skumji.
Arī iestudējums Tēvi, kas tapis dažus gadus pirms Vēlajiem kaimiņiem (2009), tāpat kā citas Hermaņa izrādes būvēts uz stāstu stāstīšanas principa. Gundars Āboliņš, Juris Baratinskis, Olivers Stokovskis stāsta par tēviem, taču režisora, aktieru un dramaturga Andreasa Erdmana kopīgi un gudri veidotajā materiālā tēvi un dēli kļūst par vienu, lai atklātu gan kopīgo, gan atšķirīgo, kas veido viņu personību. Trīs stundu laikā uz skatuves aktieri tiek grimēti, lai sasniegtu vizuālu līdzību ar tēviem. Tas nav tikai ārējs pārtapšanas process. Ar katru stāstu, ko izstāsta, atraujoties no grima galdiņa, viņi tuvojas serdei. Tā ir garīgā saite, satikšanās gluži vai gēnu līmenī, kad redzi – cilvēka dzīve nav nogrieznis, tā ir taisne, kas turpinās caur paaudzēm. It kā nomirstot tēvos, dēli katrā izrādē pārrada sevi, arvien piedzimstot no jauna – atmiņās izdzīvojot kopīgo dokumentālo dzīves laiku un radot sevi kā tēlu, kurā saplūst personība un aktieris.
Poļu izcelsmes vācietis, Rīgā dzimis krievs un latvietis iezīmē laikmetu, kas visiem kopīgs, un apstākļus, kas atšķirīgi. Laiks izrādē kļūst par filosofisku tēmu (tāpat kā Vēlajos kaimiņos, taču šaurākā nozīmē). Aktieru izcelsme ir svarīga sava laika izjūtā, un Tēvi šajā ziņā un pilnīgi negaidīti spēlē uz nacionālajām un patriotisma stīgām. Tā ir mana Tēvu vērtība, kas pārspēlē dežavū. Olivers Stokovskis savā virtuozitātē kļūst par trio pirmo vijoli, taču pieķeru sevi, ka viņa solo numuros tomēr novēršos, lai vērotu Gundaru Āboliņu, kurš tikai sēž pie grimgaldiņa. Strādā grimētāja, bet process notiek – tiešām šķiet, ka viņa pleciem pamazām uzgumst tēva gadu nasta, kas iespiežas teju vai šūnu līmenī. Gundars Āboliņš ir savējais. Mūs vieno Latvijas laiks pagātnē un tagadnē, kolektīvā atmiņa. Arī Juris Baratinskis, kas nācis no vienas laiktelpas, tāpēc nonāk savējo kategorijā. Vācietis ir svešais, ar kuru emocionālā līmenī man saslēgties neizdodas. Un vienviet uznirst arī sociāli krāsota doma, ka tas labklājības līmenis, kas bija Vācijā Stokovska tēva laikā, Latvijā joprojām nav sasniegts pat dēlu laikmetā.
Abus Rīgā parādītos Alvja Hermaņa iestudējumus vieno nāves tēma, kaut Tēvi ir optimistiskāki, jo dēlu kategorija dod šo drošības izjūtu, kas uz galu ļauj skatīties kā jaunu sākumu. Tāpēc skumjas, kas caurauž abas izrādes, Tēvos ir gaišākas.
P.S. Kinostudijā pirmajā Vēlo kaimiņu izrādē bija tik auksti, ka pat sēdēšana mēteļos trīs stundas nepasargāja no saaukstēšanās. Kaut prātā skanošo latviešu klasiķa rindu «Es jau jūtu, ak, jau jūtu/To, ko nevēlos vēl sajust./Vēsums pūš no durvju puses» uzmundrinātā apziņa ļāva šo dzīves prozu sapīt ar izrādi un aukstumu, kas pārņēmis līdz kaulam, sasaistīt ar Vēlo kaimiņu eksistenciālām skumjām nāves priekšvakarā.
