Dziedātājai Helēnai Kozlovai varētu piemeklēt daudz un dažādus epitetus, kas sākas ar «vis-» - visiespaidīgākā vokāla īpašniece, vissuģestējošākā, visneizprotamākā, arī visdīvainākā utt. 90. gadu vidū viņa apbūra ar savu dziedājumu un arī tekstiem, muzicējot depresīvā (mazliet gotiskā) roka grupā «Skumju akmeņi», bet vēlāk uzsāka sologaitas, kā arī izveidoja grupu «Levīti», kuras dziesmām bija garīga ievirze.
Nupat klajā nākušais CD «Tuvumā tālumā» ir trešais Helēnas soloalbums - iepriekšējie divi «Saule tunelī» un «Stāsti» tika izdoti attiecīgi 1997. un 1999. gadā. Iespējams, kaut kad tajā pat laikā jau varēja izdot arī šo disku, jo pati Helēna minējusi, ka «albums ierakstīts pirms padsmit gadiem», taču - kur steigties?! Šāda tipa dziesmas varēja ierakstīt (un neizdot) pirms padsmit gadiem, varēja izdot vēl pēc padsmit gadiem - tām nav noilguma. No kādiem trijiem desmitiem kompozīciju atlasītas 11, turklāt no tām vairākas ir instrumentālas - tāds nu ir bijis Helēnas noskaņojums. Dziesmas ir rakstītas pasaku mājā «Undīne», koncertā «Kedu saiets», studijās pie Tāļa Timrota, Roberta Ūdra un Laura Vorslava (viņš arī veicis skaņu apstrādi).
PAR. Helēnas fascinējošā balss ir interesanta jebkādos projektos, tomēr māc nostaļģija pēc «Skumju akmeņu» laikiem, līdz ar to labākā šķiet tāda kompozīcija kā «Ilgu vējš» - varbūt tā arī īsti neierakstītos «akmeņu» kasetēs «Pilns nāves vecums vientulībā» (1995) vai «Skumju akmeņi» (1996), taču uz to pusi ir. Izrādās, ka Helēna ļoti labi spēlē klavieres, kas dzirdams emocionāli efektīgajās kompozīcijās «Valsis» un «Trauksme», kā arī flautu («Ieaijā»). Skaists albums.
PRET. Ir dziesmas, kuras ir (skaitās) ļoti labas, taču subjektīvi šķebina gandrīz fiziski - apskatniekam tāda ir «Serafafa verandā». Šis albums ir emocionāli ļoti smagnējs, to var klausīties tikai mazās devās, turklāt ne katru dienu.
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu «Randoms».
