Šodien komponists Juris Kulakovs svin savu 58. dzimšanas dienu. Ne jau tāpat vien svinēs – kopā ar pērkoniešiem to atzīmēs koncertā Laternu stundā. Intervijā viņš no drosmīgiem tekstiem nebaidās, bet tāds jau viņš ir: atklātība un sirsnība ir Jura lielākais trumpis.
- Šodien tava dzimšanas diena, īpašs koncerts bārā Laternu stundā, kas tur tāds būs?
- Es teiktu, ka šoreiz būs gan viens liels pārsteigums. Grupai Pērkons un man personīgi ļoti bieži jautā, kad mums būs jaunas dziesmas. Lūk, būs, domājams, ka vismaz viens pirmatskaņojums tiešām šoreiz notiks! Nošu oriģināls ir pie [dzīvesbiedres] Lilitas Saulītes, dziesmas nosaukums ir Meitene, tā ir ar Jāņa Akuratera dzejoli. Šobrīd gan esmu ārkārtīgi aizņemts ar lielajiem dziesmu un deju svētkiem, par šo koncertu nav pat īsti laika domāt.
- Pastāsti par projektu!
- Man ir uzticēti vairāki skaņdarbi - tā ir mana atbildība. Pēc intervijas ar tevi ieradīsies viens no deju svētku galvenajiem horeogrāfiem, lai pārrunātu visas lietas, apspriedīsim, ko esmu izdomājis. Pie tā vēl ļoti daudz darba, taču notis ir, arī demo ir.
- Paver priekškaru, ko esi sadomājis šajā sakarā!
- Uz mani gulstas atbildība par [koncertšova] trešo daļu, kuras nosaukums ir Māras atgriešanās. Kristības, lauku darbi, jūrniecība. Uz mani gulstas atbildība arī par mana paša slavenākā klavierskolotāja Raimonda Paula skaņdarbu Manai dzimtenei ar Jāņa Petera tekstu. Starp citu, ar šo dziesmu ir, maigi izsakoties, ļoti savdabīgi - tā ir mesta no dziesmu svētku repertuāra visos laikos, konsilijs ir lēmis, ka nevajag asins lietus līs, vēl nāks piektais gads un tamlīdzīgas lietas, tāpēc tā svītrota no dziesmu svētku repertuāra, tomēr atgriezīsies deju svētkos. Tad man ir vēl divas strēlnieku dziesmas ar Jāņa Akuratera tekstiem. Kad vācieši tika padzīti no Latvijas, Jukums Vācietis aicināja dažādas radošās personības, lai viņi šo procesu izpauž dzejoļos un gleznās, - tas tad arī būs.
- Bet kā izpaužas šī aranžija kaut vai tevis pieminētajā dziesmā Manai dzimtenei? Tur taču viss ir jau oriģinālā, tas ir šedevrs kā tāds, ko gan tur vēl var uzlabot!
- Nezinu, vai šo maz drīkstu sacīt... Man ir sadarbība ar horeogrāfu Jāni Ērgli, man bija diezgan traka ideja [šīs dziesmas izpildīšanā] pieaicināt grupu Skyforger. Kāpēc ne, tieši tā! Es ar viņiem sazvanījos, taču tur ir viena problēma: pasaulē ir diezgan daudz muzikālo ģēniju, kuri nepazīst notis, Skyforger ir to vidū. Es ar viņiem jau sazvanījos, viņi uzreiz atzina, ka ar notīm esot uz jūs. Bet nospēlēt var tāpat, viņiem tikai šis skaņdarbs jāpaklausās, viņi ir ļoti talantīgi. Kāds rezultāts? Tas vēl ir tikai procesā, taču es gribētu, lai viņi piedalās šajā pasākumā.
- Un ko par šādu ideju saka tava dejusvētku virspavēlniecība?
- Viņi prasīja, vai par šādu uzdrošināšanos nevajadzēšot emigrēt no Latvijas (smejas). Esmu ar sirdi un dvēseli šajā projektā, jo tā ir baigā atbildība - dejos tūkstoši, to visu skatīsies arī tūkstoši.
- Kāpēc tieši tevi uzaicināja uzveduma muzikālā pavadījuma veidošanā?
- Mums ar virshoreogrāfu Jāni Ērgli ir bijusi diezgan ilgstoša un iespaidīga sadarbība. Savulaik uzrakstīju pavadījumu trīs dejām, viņš teica, ka es varot rakstīt arī saliktos taktsmēros. Balsis bija Ieva Akuratere, Zane Šmite, Līga Priede un... Ainārs Rubiķis. Jā, tas pats, kurš tagad diriģē simfoniskos orķestrus visā pasaulē. Starp citu, Ainārs ir superprofesionālis: trīs stundu laikā viņš visu ieblieza, redzot tikai notis, no lapas, neko vairāk nezinot! Man bija jāuzraksta septiņas vai astoņas kompozīcijas. Laiks vēl ir? Nu... Vispār tas jau ir beidzies, pēdējais termiņš bija 29. aprīlis, taču notis un demo esmu nodevis. Bet šobrīd ir jāpiestrādā pie visiem aranžējumiem. Smieklīgākais, ka uz mani gulstas arī atbildība par Eiropas himnas aranžiju. Speciāli gāju uz Latvijas Mūzikas akadēmijas nošu bibliotēku, paņēmu partitūru un tagad pētu - Ludvigs van Bēthovens ir tiešām ļoti daudz sarakstījis (smejas)!
- Kā ir rakstīt pēc pasūtījuma - manuprāt, radošam cilvēkam tas ir nāvīgi grūti, kaut ko mēģināt sarakstīt uz sitiena, jo vajag tagad un šobrīd!
- Latvijas Mūzikas akadēmijā mans profesors bija Pēteris Plakidis, un viņš teica, ka es šajā jomā esmu labākais students, bet no viņa atstāts ir: vislabāk notis rakstās tad, kad redzu uz afišas uzrakstu ar savu vārdu un konkrētu koncerta datumu... Rīt pirmatskaņojums! Tad vairs neko. Ja man kāds jautā, vai man atvilktnē gadījumā nav kāda dziesmiņa, tad - nē, nav! Ko tad, ja man vaicā, vai rīt atvilktnītē nevarētu būt kāda dziesmiņa? Atbilde ir - cik tūkstoši (smejas)!
- Bet tu tiešām varētu vienas diennakts laikā saražot kvalitatīvu dziesmu?
- Jā, varētu. Kad aizbraucu uz savu vecāku mājām, tad mammiņa man parasti saka - nu, dēliņ, ko tu te slaisties, labāk uzraksti kādu dziesmu! Es viņai saku - izvelc kādu dzejoli, ko vien vēlies, un desmit minūtēs būs gatavs! Un ir! Vai kvalitatīvs gabals? Nu, ja mēs aplūkojam mūsu šlāgermūzikas aptaujas, tad nav ne vainas (smejas)! Bet mans vārdabrālis un skatuves kolēģis Juris Sējāns ir izteicies - dabūsi pa purnu, ja kādreiz rakstīsi kaut ko tādu!
- Ja par dziesmu tekstiem runājam, manuprāt, tev piestāv Eduards Veidenbaums. Desmit kapeikas man ķešā, tās pirms nāves jānodzer - šādas frāzes katram nepiestāvētu.
- Ar šo dzejnieku ir interesanti - kad es nomiršu, pat nezinu, vai gribu gulēt blakus savam papiņam vai Veidenbaumam (smejas). Viņš prata kādas sešas, septiņas vai pat astoņas valodas. Kad dzejnieks gulēja uz nāves gultas, viņa draugs Eduards TreimanisZvārgulis ienāca istabā un ieraudzīja, ka Veidenbaums kaut ko lasa sengrieķu, franču vai kādā nu tur valodā, - kāpēc tev tas vajadzīgs?! Veidenbaums esot atbildējis: ja nu es gadījumā izķepurošos no šīs slimības, tas man varētu noderēt. Apbrīnojami, viņš bija tik jauns, taču tik daudz zināja! Un tas jānodzer ir mīts, jo ir saglabājušies viņa pieraksti, kuros viņš izsakās ļoti kritiski par turīgu vecāku bērniem, kuri korporācijās vienkārši visu naudu noplītē un neko nemācās. Jā, uzskatu, ka viņa dzejoļos paustais par dzeršanu bija tikai ironiska poza. Visi Veidenbauma dzejoļi - 70 vai, pēc citiem datiem, 88 - skan mūsdienīgi joprojām. Un tie ir piepildīti ar domas spēku.
- Vai jūs abus zināmā mērā nesaista arī pašiznīcināšanās tendence? Viņš deva līdz grīdai, tu arī sevi nesaudzē. Varbūt arī šādā ziņā jūs jūtaties dvēseliski tuvi?
- Iespējams, tā arī ir. Grēks pret septīto bausli - lēnā pašnāvība, pašiznīcināšanās. Jā, tā ir, piekrītu. Ko es ar to gribu teikt? Pareizi tu saki - nedrīkst nokaut arī sevi, vismaz no teoloģijas viedokļa tā tas ir.
- Bet kas tev dzīvē kaiš?! Mīloša sieviete, labs darbs!
- Mjā... Bet man garšo vīns... Pareizi tas nav. Ģermāņu zemēs klosteros darināja alu, bet citur - vīnu. Pa glāzītei pusdienās tas tika pagaršots. Kā mana pirmā sievasmāte teica - vīns nav ļaunums, bet tā ļaunprātīga un pārspīlēta lietošana gan.
- Vai tu jūties vainīgs par to, ka dzer par daudz vīnu, vai arī jūties nesaprasts, ka par daudz dzer vīnu?
- Hmm, nedz viens, nedz otrs. Man ir bijuši pilnīgi atturības periodi, un es tos tiešām izbaudīju. Taču man patīk iedzert... Jā, patiesībā šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Es savu Triju Zvaigžņu ordeni saņēmu vienlaikus ar vienu no Latvijas slavenākajiem narkologiem Viesturu Rudzīti. Pa burzmu mazliet aprunājāmies, viņš stāstīja, ka esot zināmi gadījumi, kad jau tīņi sāk dzert, un vairs neiet ārā no mājām, bet ir gadījumi, kad vecis pēc 80 gadiem pēkšņi kļūst par tādu. Tā notiek.
- Taču neviens jau nav redzējis, ka Kulakovs gulētu vārtu rūmē vai nebūtu izdarījis savu darbu! No šī viedokļa - viss kārtībā.
- Jā, tieši tā, taču viena no definīcijām ir atbildīgie alkoholiķi. Es nenoliedzu, ka tāds esmu, bet... Mans papiņš savulaik vadīja vienu no labākajām Latvijas mežniecībām. Kad mammiņa viņam brauca virsū par plītēšanu, viņš brīnījās - kā, es taču visu izdaru?! Process notiek. Bet te ir jautājums par līdzatkarību, tev pilnīga taisnība. Ko es par to varu teikt? Tikai atvainoties, krist ceļos un lūgt piedošanu (saskumst).
- Labi, pievēršamies labākām tēmām. Grupas Pērkons un Menuets - man šķiet, ka pēdējā laikā tās to vien dara kā svin apaļas jubilejas.
- Paga, paga, ko nozīmē jubilejas?! Labi, nu ir jau tā, bet nezinu, vai man šobrīd jāizplūst atklātībā... Mēs nupat bijām ar koncertu Īrijā, Dublinā, paviesojāmies arī kādā rokenrola slavas muzejā, kur bija apskatāmi dažādi smieklīgi tehniskie raideri, tostarp no grupas U2 - plašs saraksts ar alkoholiskajiem dzērieniem, gan jau viesiem domāts. Savukārt AC/DC vai Aerosmith sarakstā bija pieminēts ārsts un trīs skābekļa maskas - savu jau atspēlējuši. Ar Menuetu ir līdzīgi - varbūt dažam labam noderētu skābekļa maskas (smejas)! Taču cilvēki mūs klausās. Šeit gan Adrians [Kukuvass] daudz ko salaida grīstē, uztaisot tūri. Bet laiks ir beigt.
- Kā tu vispār skaties uz savu turpmāko radošo darbību? Ar grupu Pērkons vai kā komponists, kas izpilda pasūtījuma darbus?
- Mani ir uzrunājis arī Māris Sirmais un Valsts akadēmiskais koris Latvija, pūtēju orķestris Rīga. Iespēju robežās es labprāt iesaistīšos spēlēšanā ar Pērkonu, jo tur visi ir ļoti forši mūziķi, bet turpināšu darīt arī citus darbus. Ir dažādi projekti.
- Rezumējot mūsu sarunu - vai tev dažkārt negribas pašam sev uzsist uz pleca? Labi, Juris Kulakovs, dzer vīnu, bet tu esi vajadzīgs un vari izdarīt to, ko no tevis prasa!
- Jā, tas ir forši! Tu neesi pirmais, kas man to saka, ir ļoti laba apziņa, ka tu esi vajadzīgs! Tas ir ļoti skaisti. Pulverītis man vēl ir, no manis varat gaidīt mūziku. 20. maijā Laternu stundā redzēsiet. Varbūt galds būs klāts drusciņ krāšņāk, nekā ierasts (smejas). Taču vispār es par savu gadu skaitu nedomāju - laika plūdums ir bezgalīgs. Brīnišķīgais latviešu komponists Emīls Dārziņš, kuram komponistu ziņā etalons bija Volfgangs Amadejs Mocarts, baidījās, vai pārdzīvos viņa vecumu. Pakļuva zem vilciena vai tramvaja. Bet mans mīļotais komponists ir Ludvigs van Bēthovens, esmu ticis pāri 56 gadiem, man vairs nav no kā baidīties (smejas)!
