Pagājušajā nedēļā ar koncertu Liepājas Fontaine Palace sava jaunā albuma Perfekta rītdiena atrādīšanu plašākai publikai iesāka grupa Dzelzs vilks – lielākais blieziens gan paredzēts 19. februārī koncertā Rīgā, Dzelzceļa vēstures muzejā. Lai gan grupas frontmens ir Juris Kaukulis, bez taustiņnieka Kaspara Tobja vilki zaudētu vismaz pusi no savas pievilcības. Viņš ir multiinstrumentālists.
Ar instrumentu krāvumu
Šīs nedēļas nogalē, 12. un 13. februārī, dzelzs vilki ar savu jauno koncertprogrammu Perfekta rītdiena uzstāsies attiecīgi Jelgavā un Valmierā, kur tad arī būs iespējams izmēģināt uz klausītāju ādas jaunā albuma Perfekta rītdiena potenciālu – gada nogalē notikušajos koncertos nospēlētas tikai dažas dziesmas no šā garadarba. Neatkarīgās apskatnieka vērtējumā tajā ir vairāk ģitāru nekā taustiņu. «Salīdzinot ar iepriekšējo albumu, tā arī ir,» piekrīt grupas Dzelzs vilks taustiņu pavēlnieks Kaspars Tobis. «Nemēģināju pārspīlēt [ar taustiņiem], jo man patika, kā ieraksta un tā producēšanas laikā salikās idejas, kuras bija Jurim [Kaukulim]. Protams, tāpat šīs dziesmas apauga ar diezgan pamatīgu aranžējumu, kur pie miksēšanas atkal bija jānomet kaut kas nost un jārevidē, taču labāk gaumīgāk, bet mazāk, nekā radīt tādu kā kaleidoskopu tur, kur to nevajag. Elektroniskās lietas un sintezatori it kā iekrāso šo skaņu materiālu: ir precīzas tēmas, līdz ar to nianses saliktas tikai tur, kur tas nepieciešams. Domāju, ka sanācis labi. Šoreiz tika izmantoti arī vairāki diezgan paveci sintezatori, un tagad sanāk tā, ka koncerta nospēlēšanai līdzi jāvadā grēda instrumentu – nevis tāpēc, ka albumā būtu daudz elektronikas, bet tāpēc, ka tajā ir izmantoti specifiski sintezatori un šie četri instrumenti man jāņem līdzi!» smejas Kaspars. «Katrs sintezators ir ļoti atšķirīgs ar savu skaņas modeli, pat atkarībā no tā, kurā gadā un kurā valstī tas ir ražots, katram ir sava specifiska tembru bagāža. Mūsdienās, kad viss ir tehniski ļoti pārsātināts, pielietojot 80.–90. gadu sintezatorus ar to specifisko skaņu, var panākt vienreizīguma efektu. Tāpēc jau arī Jurim ir vairākas ģitāras, citādi taču varētu džindžāt ar vienu un uz skatuves izlīdzēties ar tikai vienu klavieri!»
Datoriķi kļūst par muzikantiem
Par elektronisko instrumentu smalkumiem Kaspars Tobis, šķiet, varētu nolasīt lekciju universitātē – viņa jaunākais solodarbs Space Synesthesia ir nominēts Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai Zelta mikrofons. Šis ir trešais soloalbums – pirmo ar nosaukumu Vides atspulgi pats Kaspars izdeva jau 2001. gadā CD versijā, bet abi pārējie ir pieejami digitāli. Vēl tagad atmiņā nāk Kaspara uzstāšanās pirms dažiem gadiem gada balvās, kur viņš ar saviem septiņiem sintezatoriem izraisīja ovācijas. Pašam personiskā īpašumā esot apmēram 14 (!) sintezatoru, bet – cik tie mūsdienu tehnoloģiju laikmetā vairs ir instrumenti, cik tie jau ir datori? «Pēdējo izlaidumu Roland firmas ražojumi tiešām diezgan pamatīgi jau atgādina datorus. Arī skaņas paliek aizvien aukstākas. Man tik jaunu ražojumu nav – daļa no tiem, kas man ir, ir ražoti Vācijā un Japānā, pēc tam viss tika taisīts Ķīnā. Dažas stabilas firmas kā Waldorf vai Quasimidi joprojām šos instrumentus taisa Vācijā – tie ir ar savu neatkārtojamo skanējumu, kurus pagrūti virtuāli nosimulēt. Tie ir reāli instrumenti, kas tiek izmantoti uz skatuves, tiem ir arī pavisam cita skaņas kvalitāte. Tāpat arī Virus Indigo, ko es pašlaik lietoju un kurš ražots Japānā, – tam ir tāda kvalitāte, kuram ķīniešu ražojumi netiek līdzi. Daudz izmantoju digitālos un virtuāli analogos [sintezatorus], kuriem slēgumu ķēde mikročipos – kvalitāte tomēr pavisam cita,» tehniskajās niansēs gatavs noslīcināt vilku taustiņnieks. Šā brīža tehnoloģijas būtībā ļauj par muzikantu kļūt arī IT speciālistiem – dators pats visu izdarīs. «Jā, ir ļoti daudz piemēru, ka var pat arī nemācēt spēlēt, ir daudzas programmas, kuras to paveiks tavā vietā,» tam piekrīt Kaspars. «It īpaši tie, kas nodarbojas ar elektronisko trokšņu mūziku vai tehno – pietiek ar datoru, attiecīgo programmu un skaņas karti, lai jau varētu sākt būvēt un krāmēt trekus, ritmus un cilpas vai – kā tagad saka – bītus. Viendienu hitus jeb plastmasas mūziku tiešām var radīt studijā – tas gan ir tāds ceha darbs, bet uztaisīt popa konfekti, kuru radīt un tikpat ātri aizmirst, lai pēc nedēļas štancētu nākamo, – jā, to var!»
Cilvēks – orķestris
Sintezatoru piedāvātajās burvībās Kaspars slīdzis jau no bērnības, jo viņa brālis Gvido ir pianists. «Jau skolas gados viņš sāka spēlēt ansambļos un viņam pamazām mājās parādījās arī dažādi sintezatori – tie bija kolhozu laiki, grupai nopirka Yamaha DX 21. Kad vēl gāju skolā, jau sāka nest mājās dažādus padomjlaiku sintiņus. Mani kaut kā fascinēja mūzikas elektroniskā puse – tolaik bija dzirdams Kraftwerk, lentēs pirkām Žanu Mišelu Žāru, arī Loriju Andersoni un citus. Man šī elektroniskās mūzikas pasaule šķita fantāzijas pilna, tas saistījās arī ar zinātniski fantastiskajām filmām, kur šādā veidā tika veidoti skaņu celiņi – tā automātiski aizgāju uz elektroniskās mūzikas pusi. Aizvien vairāk saskāros ar instrumentiem, ar laiku varēju iegādāties kaut ko arī pats. Skolas laikā ar kādu draugu eksperimentējām pilnīgas avangarda lietas ar pirmajiem sempleriem, dažādiem maģīšiem un tolaik pieejamajiem sintezatoriem – bija kaudzēm lenšu ar visādām interesantām tajās sarakstītām lietām. Pamazām tā lēnām viss krājās,» atceras mūziķis. Siguldas mūzikas skolu viņš gan beidzis kā klarnetists. «Es to pēc tam vēl diezgan ilgi paspēlēju dažādos Siguldas pūtēju orķestros, arī bigbendā. Taču pēdējā mana aizraušanās ir ģitāras spēles apgūšana. Pirms kāda gada to nopirku, iesāku to apgūt pašmācības ceļā. Pirmā uzstāšanās bija pērn Muzeju naktī, kur es savā elektroniskajā programmā kādās trīs dziesmās izmantoju ģitāru. Pēc tam Vidzemes koncertzālē Cēsīs bija Eiropas mūzikas forums – interesants pasākums, kurā arī Latviju prezentēja daži mākslinieki, arī es ar šo projektu, kurā piedalījās arī Anita Intaite ar vokālu un Artis Dzērve ar videoprojekcijām. Šī ģitāras spēle man ir stilistiski līdzīga kā Martinam Goram – viņš arī nespēlē pasāžas vai pavadījumus, bet konkrētā dziesmā ir kāds konkrēts motīvs, ko viņš nospēlē – vienkārši, bet trāpīgi.»
Diez vai vispār ir kāds instruments, kuru Kaspars neprot spēlēt – viņa gaitas ar akordeonu apaugušas leģendām, 90. gados viņš ar to muzicējis arī Vācijas ielās. «Man piedāvāja braukt uz Vāciju spēlēt akordeonu – es gan to tolaik nemaz īsti nemācēju. Tajā laikā iepazinos arī ar Juri. Uz Vāciju brauca tāds kā trio, bet viens puisis vairs negribēja, un pārējie zināja, ka es tā kā varētu spēlēt akordeonu. Piedāvāja, vai es negribu braukt. Es tajā laikā strādāju Siguldas radio, bet teicu – jā, protams, nav problēmu! Tajā laikā taču viss bija vienkārši – ko izdomāja, to darīja, tas bija jauns piedzīvojums. Spēlējām visu ko – vācu šlāgerus, latviešu estrādes mūziku, pat Madonnu!» smejas Kaspars. Kādus divus gadus tā braukājuši, katrā šādā izbrauciena reizē spēlējuši mēnesi. Neskatoties uz milzu pieredzi, sevi par augsta ranga profesionāli kāda konkrēta spēles agregāta pārvaldīšanas mākslā Kaspars Tobis neuzskata: «Instrumentu mācās spēlēt visu mūžu, tikai kāds ir tavs mērķis – pārvaldīt to perfekti vai demonstrēt meistarīgu tehniku, vai arī paņemt no šā instrumenta sev vajadzīgās krāsas vai akordus, salikt tās aranžijā un pašam tās iespēlēt.»
Atpūšas klusumā un kalnos
Brīvais laiks vai darbs – Kasparam tā ir mūzika. «Mūzika paņem ļoti daudz laika. Paralēli šiem projektiem mēs taču visus šos gadus esam ar Juri rakstījuši mūziku arī izrādēm – gan Olgas Žitluhinas projektiem, arī dokumentālām filmām, vairākām teātra izrādēm. Tas viss prasa ārkārtīgi daudz laika. Dzelzs vilks, Jauno Jāņu orķestris, pašam savs projekts un vēl Dabas koncertzāle. Vairākas reizes ir bijis tā, ka pienāk pavasaris un ir trīs vai četri projekti reizē, notiek pilnīgs kolapss – ir viss uzreiz,» tā mūziķis.
Taču atpūtai laiks tomēr tiek izbrīvēts, tad Kaspars paceļo – Londona, ļoti patīkot Berlīne, taču vislabāk esot reizi gadā izbraukt kādā ekspedīcijā vai ceļojumā uz kalniem. Kā interesantāko mūziķis atceras ceļojumu pirms pāris gadiem Spānijā, Sjerranevadas kalnos, 3500 metru augstumā. «Es toreiz šādā kalnu pārgājienā biju tikai otro vai trešo reizi, pa nakti palikt [kalnos] nekad nebija nācies, un man bija mazliet nepārdomāts apģērbs, bet tur gaisa temperatūra uzreiz nokrīt no +20 grādiem līdz nullei... Kamēr saule riet, ir tāds vējš, ka nevar uzcelt telti, – es vēl biju saķēris saulesdūrienu, nenormāli sāpēja galva un bija drebuļi. Pusnaktī pēkšņi pāriet gan galvassāpes, gan drebuļi, pārstāj arī vējš. Esi nogulējis divas stundas, pamosties, un ārā ir tāds klusums, ka šķiet dzirdi, kā riņķo asinis – zvaigznes kā kosmosā! Aizmigt vairs nevari, un līdz sešiem sākas tāds aukstums, ka jūti, ja līdz saullēktam izdzīvosi, tad būs baigi forši!» to atminoties, tagad jau ar sajūsmu teic Kaspars. No mūzikas atpūsties ir nepieciešams, nevar taču visu laiku dzīvot skaņu jūklī. «Klusums ir ļoti laba lieta! Man pašlaik mašīnā nedarbojas audioaparatūra, un nu jau kādu laiciņu esmu konstatējis, ka ļoti patīk braukt naktīs – klausies, kā svilpo vējš, un tās ir vienīgās skaņas. Skaisti!»
Kaspars Tobis
• Dzimis 1971. gada 23. martā, Siguldā
• Pabeidzis Siguldas 1. vidusskolu, Siguldas mūzikas skolu klarnetes klasē. Visu mūžu dzīvojis Siguldā, bet šobrīd pārcēlies maķenīt ārpus pilsētas robežām
• Grupu Dzelzs vilks un Jauno Jāņu orķestris taustiņinstrumentālists
• Precējies, sieva Inese, dēls Olivers (7) un meita Amēlija (10)
