No rītdienas līdz 26. maijam Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace, skatāma Eiropas filmu nedēļa No kurienes? Uz kurieni?, kas veltīta migrācijas tēmai. To organizē diplomātiskās pārstāvniecības, Eiropas Parlamenta Informācijas birojs Latvijā un Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā. Lai uzzinātu vairāk par programmu, tajā iekļautajām filmām, Neatkarīgā aicināja uz sarunu Gētes institūta Rīgā kultūras programmu koordinatori Antru Balodi.
- Cik šī ir unikāla programma?
- Tā ir unikāla ne tik daudz satura, cik sadarbības aspektā. Programmas veidošanā kooperējās ļoti daudzas valstis, lai 11 kinoseansu notiktu, kopumā izrādot 12 filmu.
- Šī ir šobrīd Eiropā ļoti sensitīvai tēmai veltīta programma. Jūs piedalījāties filmu nedēļas koncepcijas definēšanas procesā. Vai un ko šīs 12 filmas varētu mainīt kaut daļas mūsu sabiedrības attieksmē?
- Kad sākām domāt par šo filmu nedēļu, konstatējām, ka mums katram ir savi priekšstati un savs viedoklis par šo tēmu, turklāt polāri atšķirīgs - gan par, gan pret migrāciju, bet interesantākais ir tas, ka bieži vien cilvēki savu pozīciju argumentē ar redzēto un lasīto medijos un visbiežāk cilvēkiem, kas iesaistīti migrācijā, nav sejas. Mēs gribējām parādīt to, ka konkrētam cilvēkam ir konkrēts dzīvesstāsts.
Filmu nedēļas plašā programma ilustrēs migrācijas tēmas aspektus Eiropas valstu kontekstā, neizvairoties arī no ikdienas attēlošanas, tā atklās Eiropas šodienas realitāti, kas pastāv līdzās politiskajām debatēm, un, pateicoties daudzām iesaistītajām organizācijām, demonstrēs uzskatāmu sadarbību starp Eiropas valstīm.
- Ja migrācija medijos un arī politiskajās diskusijās aktualizējusies pēdējo gadu laikā, tad šī programma pierāda, ka kinematogrāfā šis temats vētīts jau ilgi - ir sabiedrības, kas ar migrāciju un tās radītajām problēmām saskārušās ilgstoši.
- Kinorežisori šai tēmai pievērsušies jau tad, kad mēs tik akūti vēl nerunājām par migrāciju, jo ir pirms desmit un vēl vairāk gadiem tapušas filmas, kas runā par šo problēmu, kas jau bija Eiropā, bet vēl ne tik globāla, ne tik akūta. Ir valstis Eiropā, kur migrācija ir bijusi aktuāla gadu desmitiem, pat simtiem. Un varbūt tāpēc šo valstu iedzīvotāju attieksme pret šobrīd notiekošo ir daudz mierīgāka un lojālāka. Daudzviet Eiropā gadu simtiem tautas ir jaukušās, iespējams, tāpēc, viņiem ir daudz mierīgāka attieksme pret šo procesu. Mūsu valstij ir sava bēdīgā pieredze padomju laikos, tā arī vairo vēlmi noslēgties, lai pašsaglabātos, tomēr, ja paskatīsimies tālākā pagātnē, mūsu sabiedrība veidojusies nacionāli raibu raiba.
- Tomēr pēdējā laikā sabiedrības viedokļi polarizējas.
- Tā ir, un, piemēram, Vācijā var sastapt gan tādus, kas šos procesus atbalsta kaut vai tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, gan tādus, kas ir kategoriski pret masveidīgu cilvēku ienākšanu. Šajā programmā iekļauta filma Okeānu krāsā, tā spilgti atspoguļo abus polāros viedokļus.
- Programmā ir ne tikai mākslas filmas, bet arī dokumentāli stāsti. Viens no skaļākajiem ir šā gada Berlīnes starptautiskā kinofestivāla galvenās balvas Zelta lācis ieguvēja - filma Ugunis jūrā, kas vēsta par Lampedūzas salu, kas kļuvusi par bēgļu krīzes priekšējo frontes līniju un pēdējos gados nokļuvusi mediju uzmanības centrā, jo tieši tur patvēruma meklējumos piestāj simtiem tūkstošu bēgļu no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem.
- Berlīnes kinofestivāls ir slavens ar to, ka izvēlas tematiski aktuālas filmas, un tāpēc ir arī saprotams, ka šī filma ieguva galveno balvu. Itālijā veidotās filmas režisors ir Eritrejā dzimušais Džanfranko Rosi, viņš uz salas pavadīja vairākus mēnešus, turklāt stāsta centrā viņš izvirzījis 12 gadu vecu zēnu, kura dienas paiet uz salas. Interesanti, ka kāda mana kolēģe no Gētes institūta Itālijā izteica domu, ka šī filma daudz tiks rādīta pasaulē, bet Itālijā šo filmu nerādīs, jo - uz to neies skatītājs. Tāpēc, ka šīs valsts sabiedrībai Ugunis jūrā nav mākslas darbs, bet ikdiena, kas ir aiz viņu mājas durvīm, līdz ar to viņiem ir cita attieksme pret to, ko redzam uz ekrāna.
Kad šo filmu skatījos Berlīnes kinofestivālā, tā mani sabužināja. Es arī sevi pieskaitu pie mediju upuriem, jo tie veidojuši manu priekšstatu par to, kas notiek Eiropā bēgļu centros. Tomēr šī filma mainīja manu priekšstatu par to, ka gandrīz vai visās vietās, kur ierodas bēgļi, ir teju vai karadarbība.
Protams, dažādās Eiropas valstīs sabiedrība dažādi skatās uz migrāciju, bet daudz būtiskāk ir tas, vai esam gatavi pieņemt dažādus viedokļus. Medijos esmu lasījusi par to, ka, piemēram, Latvijā cilvēki, kas dzīvo Muceniekos, kur ir arī patvēruma meklētāju centrs, jūtas apdraudēti, un viņus diez vai spēsim pārliecināt par pretējo, bet, iespējams, spēsim pārliecināt tos, kas izveidojuši viedokli «pret», kas balstīts tikai uz medijos sniegto informāciju.
- Vai var uzskatīt, ka šī programma zināmā mērā ir arī propagandas ierocis?
- Nē. Es uzskatu, ka tā ir pierādījums tam, ka jau gadu gadiem migrācija ir bijusi un ir aktuāla Eiropā. Turklāt šīs filmas ir arī lielisks informācijas avots. Pēc dāņu filmas Rosita noskatīšanās biju gandrīz vai šokēta par to, ka dāņu vīrieši ar dažiem klikšķiem internetā «izraksta un pasūta» sev meitenes no Filipīnām, bet daži mani vācu kolēģi bija izbrīnīti par to, ka es to nezinu, jo tā notiekot gadu desmitiem un visi par to zinot. Man tas šķiet amorāli - internetā pasūtīt sev sievu. Un tā arī ir migrācijas tēma, turklāt šobrīd - aktuāla Eiropas valstīs.
Savukārt poļu filma Dīvainā paradīze man raisa paralēles ar latviešiem ārpus Latvijas, jo, kā zināms, daudzām ģimenēm ir problēmas ar vietējām bērnu tiesību institūcijām un sociālajiem dienestiem, daudz bērnu tiek arī izņemti no ģimenēm. Poļu filma ir ļoti spēcīga. Bet, teiksim, Nīderlandes filma Eritrejas zvaigznes vēsta par cilvēkiem, kuriem ir gan patvērums, gan drošība, bet kas vienalga nejūtas piederīgi konkrētajai valstij, mentāli viņi joprojām dzīvo savā iepriekšējā valstī, un migrācija notikusi vien fiziski.
Tieši to mēs ar šo programmu gribam parādīt - bēglis ir konkrēts cilvēks ar savu dzīvesstāstu. Galvenais - lai katrs cilvēks, iepazīstot vairāk šo tēmu, varētu skaidri pamatot savu pozīciju - kāpēc ir par, kāpēc ir pret, nevis visu pamatot ar gandrīz vai ģenētiski iepotēto - pret svešo.
Eiropas filmu nedēļa No kurienes? Uz kurieni?
20.-26. maijs, Splendid Palace
• Ugunis jūrā (Fuocoammare/Fire at Sea; Itālija, Francija, 2016. Režisors: Džanfranko Rosi)
• Ziemas nomadi (Hiver nomade/Winter Nomads; Šveice, Francija, Vācija, 2012. Režisors: Manuels fon Šturlers)
• Partizāna dēls (Gerillasonen/Guerilla Son; Zviedrija, 2011. Režisori: Zanjars Adami, Deivids Herdīss)
• Okeānu krāsa (Die Farbe des Ozeans/Color of the Ocean; Vācija, Spānija, 2012. Režisore: Megija Perena)
• Jauniņais (Nieuw/New; Nīderlande, 2014. Režisors: Elfje Blankevorte)
• Eritrejas zvaigznes (Eritrea Stars; Nīderlande, 2015. Režisors: Džons Apels)
• Sīrijas ķēniņienes (Queens of Syria; Lielbritānija, Jordāna, Apvienotie Arābu Emirāti, 2014. Režisore: Jasmīna Feda)
• Rosita (Rosita; Dānija, 2015. Režisore: Frederika Aspoka)
• Vidusjūra (Mediaterranea; Itālija, Francija, ASV, Francija, Katara, 2015. Režisors: Džonas Karpiņano)
• Samba (Francija, 118`, 2014. Režisori: Olivjē Nakaše, Ēriks Toledano)
• Dīvainā paradīze (Obce Niebo/Strange Heaven; Polija, 2015. Režisors: Dariušs Gajevskis)
• Havra (Le Havre; Somija, Francija, Vācija, 2011. Režisors: Aki Kaurismeki)
Ieeja uz visām filmām - bez maksas, iepriekš kinoteātra kasē izņemot ielūgumu. Vairāk informācijas: www.goethe.de/ins/lv, splendidpalace.lv.
