Tā teikts lugā Jūlijas jaunkundze. Izspēlēts uz neskaitāmu teātru skatuvēm, šis stāsts nu vērojams arī uz kino ekrāna. Kāda ir leģendārās norvēģu aktrises un režisores Līvas Ulmanes Jūlijas jaunkundze? To iespējams uzzināt tikai kinoteātrī Splendid Palace.
Slavenākā
Muiža Īrijā, 19. gadsimta beigas. Vasaras saulgriežu noskaņās, neprātīgas uzdzīves un sociālo barjeru krišanas noskaņās Jūlijas jaunkundze un Džons, viņas tēva sulainis, dejo un dzer, apbur un manipulē viens ar otru. Viņa – vīzdegunīga un pēc pazemojuma noilgojusies, viņš – slīpēts, taču rupjš; saistīti savstarpējā riebumā un pievilkšanās spēkā.
Filmas scenārijs tapis, balstoties uz tāda paša nosaukuma lugu, ko 1888. gadā sarakstīja zviedru rakstnieks Augusts Strindbergs. Neilgu laiku darbojies kā žurnālists un bibliotekārs, savu īsto aicinājumu Strindbergs tomēr atrada citur, proti, sāka rakstīt naturālistiskas, bieži satīriskas fantastikas un drāmas.
Strindberga visslavenākā luga ir uzvesta arī uz Latvijas teātru skatuvēm, tādēļ nav nejaušība, ka šoreiz dalīties savās pārdomās par filmu Neatkarīgā aicināja divus režisorus, kuri katrs savā laikā iestudējuši šo izrādi.
Vairāk līdzdzīvošanas telpas
Režisores Māras Ķimeles radošajā biogrāfijā bijuši divi Jūlijas jaunkundzes iestudējumi. «Pirmais no tiem (1988. gadā – aut.) bija studentiem – kursa darbs. Manuprāt, citādāk studentus nevar iemācīt kļūt par aktieriem, kā vien liekot spēlēt visaugstākā līmeņa dramaturģiju – Strindbergu, Čehovu, Ibsenu, Šekspīru. Aktieris var būt ļoti atraisīts, dabisks, bet tieši augsta līmeņa dramaturģija jaunajam cilvēkam liek iemācīties attēlot kaut ko citu, nevis sevi, tā ir augstāka grūtības pakāpe,» saka M. Ķimele. 2004. gadā režisore lugu iestudēja uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, kur Jūlijas jaunkundzi tēloja Elita Kļaviņa, Žanu – Alvis Hermanis, bet Katrīnu – Agnese Zeltiņa. Kad aktrise devās uz Maskavu, lomā iejutās Sandra Kļaviņa.
Vaicāta par sajūtām pēc filmas noskatīšanās, Māra uzteic aktieru izvēli, precīzo, pievilcīgo interjeru. Viss bija skaisti, bet... M. Ķimele atzīst, ka, viņasprāt, Līva Ulmane atšķirībā no Strindberga vairāk centusies visu izskaidrot. «Par daudz burtiskuma, paskaidrojošu tekstu,» teic Māra. «Šis tas no oriģinālā teksta, protams, bija īsināts, un tas ir normāli, arī mēs īsinājām, jo mūsdienu teātris ir lakoniskāks. Tajā pašā laikā režisore gana daudz teksta likusi klāt. Šodienas publika ir tik attīstīta, ka, manuprāt, skatītājiem nepieciešama sava līdzdzīvošanas telpa.»
Runājot par aktierspēli, M. Ķimele norāda, ka tā bijusi emocionāla, tomēr vienlaikus Žans (Kolins Farels) un Katrīna (Samanta Mortone) filmā attēloti daudz shematiskāki nekā Strindberga lugā. Žanam divas galējības – vai nu «bailīgs trusītis, absolūts kalps, vai agresīvs, aprobežots vīrietis», savukārt Katrīna – labā, dievbijīgā kalpone, kaut oriģinālajā tekstā šī sieviete, tāpat kā Žans, apzog savus kungus un viņas dievbijība ir visai cietsirdīgi agresīva, tipiska kristīgās baznīcas ieradumiem. Un Jūlija? «Filmas sākumā Jūlija parādās kā seksuāli sakairināta, iekāres pilna mātīte. Svarīgāk būtu izsekot tam, kā Jūlija nonākusi līdz savas psiholoģiskās bezizejas virsotnei un sākusi skrējienu uz nāvi. Lugā šis skrējiens ir trakāks, savā ziņā skaistāks un likumsakarīgāks nekā filmā. Tam ir savs iemesls. Proti, filmas scenārijā ir izsvītrots teksts, kurā Jūlija paskaidro savas seksuālās problēmas iemeslus. Bērnībā un jaunībā tēvs viņu audzināja kā zēnu. Izaugusi šī jaunā sieviete kļuva par līgavu, ietērpās dāmas drēbēs un pazaudēja savu identitāti. Līdz ar to filmā nav īsti saprotams, kādēļ Jūlija nevarēja uzsākt seksuālās attiecības ar savas kārtas vīrieti, bet ļāvās, lai viņu pavedina kalps. Filmā cēlonis, kādēļ viņa atnāca uz pagrabu, bija nespēja apvaldīt savas seksuālās dziņas, tādēļ izvēle par labu kalpam. Tā šķiet pārlieku niecīga Jūlijas jaunkundzes problēmu lokā, jo Strindbergs skar daudz nopietnāku jautājumu, ne tikai to, ka gribas ar kādu pārgulēt. Tas ir pārāk sīks sarežģījums, lai tā dēļ laupītu sev dzīvību,» spriež M. Ķimele.
Filma vai teātra uzvedums?
Režisoram Vladislavam Nastavševam Jūlijas jaunkundze bija pirmais iestudējums Valmierā. Viņš neslēpj – bijusi sajūta, ka jālauž šis materiāls, nevis jāpakļaujas. Teksts jāpakļauj savām vajadzībām. Kā viņš vērtē Līvas Ulmanes pieeju šim materiālam? «Ļoti skaista filma un aktieru sniegums. Radās sajūta, ka šis ir jēgpilns darbs – lielākoties es beidzot sapratu, ko iesaistītie personāži tur dara, kādēļ tā rīkojas. Vienīgi vārdu tik daudz... drīzāk šo to vajadzētu ņemt nost, nekā likt klāt. Apbrīnoju Kolina Farela izspēlēto sajūtu gammu caur mīmiku. Izteiksmīgi sejas vaibsti, uzacis – ko viņš ar tām dara! Vienubrīd skatos – uzacis pilnībā ir mainījušās. Tiešām apbrīnojami, ko aktieris spēj panākt ar sejas izteiksmi. Viņa vīrišķībai līdz galam nenoticēju, bet, tiklīdz aktieris sāka spēlēt niecīgu būtni, pievērsu uzmanību, jutu līdzi. Jūlijas jaunkundze (aktrise Džesika Časteina – aut.) man ļoti patika, spēcīgs, smalks tēlojums,» savās pārdomās dalās V. Nastavševs. Viņa uztverē filma tomēr vairāk līdzinās nofilmētam teātra uzvedumam. Vietumis to izdevies piemirst, bet kopumā bijusi sajūta, ka viņš skatās kārtējo lugas iestudējumu. «Strindberga darbs pats par sevi ir tik spēcīgs, ka šaubos, vai tas vispār ir iespējams, turklāt tēma par šķiru sadalījumu ir novecojusi. Filmai tomēr nepieciešama cita pieeja. Bet tā ir Līvas Ulmanes izvēle, viņa darīja tā un ne citādi.»
Abi režisori ir vienisprātis – šī filma ies pie sirds inteliģentai publikai. «Tādiem skatītājiem, kuri zina, kas ir Strindbergs. Kaut gan... aktieri ir tik pazīstami un spēcīgi, ka uz viņu rēķina skatītāju loku var paplašināt,» spriež Vladislavs. «Cilvēkiem, kuriem patīk labi romāni, jo filma ir veidota romāna stilā. Strindbergs tomēr ir izteikts dramaturgs, un tā ir būtiska atšķirība,» saka Māra. «Skatītājam tas ir labi, jo ekranizējums ir izvērstāks, saprotamāks, emocionālāks.».
