Kopš pagājušās nedēļas nogales tikai kinoteātrī Splendid Palace skatāma viena no Eiropas 2014. gada labākajām filmām Force Majeure. Daudz apspriesta un analizēta.
Zviedru režisora Rubena Ostlunda jaunākais kinodarbs ir skaudri smieklīga psihodrāma par zviedru ģimeni, kura, atpūšoties Francijas Alpos, piedzīvo pēkšņu lavīnas nogruvumu, kas satricina ģimenes modeli līdz pašiem pamatiem. R. Ostlunds filmai Force Majeure gatavojies ilgi, par dzenuli uzskatīdams jautājumu: kā cilvēki izturas ekstrēmās situācijās?
Kannu kinofestivāla konkursa skatē Un Certain Regard filma pērn ieguvusi žūrijas balvu, kā arī vēl 24 prestižas kino balvas abpus okeānam. To skaitā: Toronto filmu festivāls – Labākā ārzemju filma; Palm Spring filmu festivāls – Daudzsološākais režisors. Bijusi nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai divās kategorijās – Labākā filma un Labākais režisors – un Zelta globusam nominācijā Labākā ārzemju filma.
Kā atzīst kinokritiķe Daira Āboliņa, «kino spriedze, kura liek aizrauties elpai, ir uzbūvēta no ģimenes ikdienas dzīves elementiem un virtuozi manipulē ar filmas ritmu. Atpazīstamos un pat kaitinošos vidusmēra dzīves standartos iepakotais attiecību stāsts ir kā dziļumbumba, kuras notikumu tikšķis arvien skaļāk atbalsojas katra personiskajā pieredzē, vājumā, gļēvumā un varbūt arī piedošanā.» Tik tiešām, filmā iespējams saskatīt un identificēt situācijas, kas ar mums notiek gana bieži. Nav jānotiek lavīnas nogruvumam, pietiek ar daudz ikdienišķākiem, bet tāpēc ne mazāk spēcīgiem psiholoģiskiem satricinājumiem, lai cilvēks sāktu rīkoties instinktu vai zemapziņā sakņotu uzvedības modeļu vadīts. Cik bieži mēs izvēlamies samierināties, nevis rīkoties? Nespējam izrunāties ar savu partneri un neizrunāto krājam sevī? Galu galā – cik bieži piekrītam kaut kam mīļā miera labad, kaut iekšēji katra šūna kliedz: «Nē, tā nebija!»
Uz vairākiem filmā ietvertajiem vēstījumiem iespējams palūkoties no sociālantropoloģiskā viedokļa. «Galvenā tēma ir mēģinājums stāstīt stāstus par sevi un citiem. Stāsti netiek pieņemti, notikumi vēstīti ar citu perspektīvu, un tas savukārt izraisa nākamos stāstīšanas, jautājumu un atbilžu viļņus. Zināma loģika tajā visā ir,» saka sociālantropologs Roberts Ķīlis. Viņš min vairākus filmā ietvertos pavedienus, kas ilustrē antropoloģijas teorijā vēstīto.
Poliamorija ir interesants un salīdzinoši jauns fenomens. Tas raksturo savdabīgu partnerattiecību veidošanas modeli, kurā kā normālu stāvokli akceptē to, ka kāds no partneriem var būt vienlaikus iemīlējies vairāk nekā vienā cilvēkā.
Otrs pavediens, kam izsekot, ir tā saucamā Leoparda teorija. Vienubrīd filmā izskan frāze: «Ja esi izdzīvošanas režīmā, tad neesi spējīgs rīkoties saskaņā ar savām vērtībām.» Lai izprastu šīs teorijas būtību, jāmēģina ieskicēt ainu senā pagātnē, kur mūsu senči, kas dzīvoja siltajās zemēs, pēkšņi izdzird čabēšanu džungļu biezoknī. Ko darīt? Pieņemt, ka troksni rada kāds mazs dzīvnieks vai vēja pūsma vai tomēr klāt zogas leopards? Tie, kuri pieņēma pirmo variantu, palika, bet tie, kuri otro – metās bēgt. Visdrīzāk – aizbēgušie ir ar lielāku izdzīvošanas iespēju. Turklāt bēgļi tic, ka aiz šīs čabēšanas slēpjas vēl lielāki, pārdabiski spēki. Līdz ar to teorijas būtība ir šāda: aizbēgam un sākam ticēt, ka ir lietas, ko acīm neredzam, bet kas var būt bīstamas.
Trešais aspekts – skandināvu konfliktu risināšanas stils. «Esam konfliktā, ik pa brīdim kaut ko mēģinām atrisināt. Līdz galam neizdodas, jo negribam viens otru aizvainot, skarbi runāt, kliegt. Tāpēc demonstratīvi klusējam, mēģinām vilkt garumā, domājot, ka gan jau kaut kad tas pats par sevi izšķīdīs. Kad neizšķīst, sākam runāt, apmeklējam terapeitus, kamēr visu izrunājam. Tas velkas ļoti ilgi,» stāsta R. Ķīlis.
Visbeidzot atgriežamies pie stāstiem. «No haotiskām norisēm, kurās nav iekšējas, savstarpējas saites, tiek veidota kārtība, meklēta secība vai rīcības, kas ir instinktīvas, no kurām, pēc tam visu pārdomājot, ir kauns – kā mēs tā varējām? Nesaprotot mēģinām racionalizēt, atrast motīvus,» skaidro speciālists. Vēl vairāk, tā kā stāsti ir strukturēti, iesaistītas darbojošās personas, kas saka – es darīju to vai šo, cenšamies stutēt savu personisko es. «Cilvēki labāk jūtas ar lēmumiem, ko pieņēmuši, un, iespējams, gatavi saredzēt sekas, bet pārvērst situāciju, kad tas nav bijis iespējams, ir sarežģīti. Iztiekam ar to, ka sakām: «Tā gadījās, tā sanāca, es jau nedomāju, negribējās...» Tāpēc grūtākie stāsti ir par lēmumiem, kas nav pieņemti, bet citi gaida, ka ir gan, un nekādi netiekam ar to galā,» rezumē R. Ķīlis.
