Kad pirms gada uz lielās rokskatuves ar jaunu albumu Dzīvs un savādāks atgriezās kādreizējā grupas Monro dzelzsrīkle Jānis Bukums, radās pārdomas – vai uz ilgu laiku? Izrādās, ka jā: pagājušajā nedēļā Jānis prezentēja jaunu disku Ugunslietus.
Sava jaunā albuma prezentācijā klubā 9. vilnis rokmūziķis Jānis Bukums izpildīja visas 11 dziesmas no jaunā albuma Ugunslietus, kuras ir, kā pats Jānis stāsta, «mūsu mūzikas kvalitatīvs, konceptuāli tīrs un stilistiski vienots turpinājums: enerģisks, inteliģents un spēcīgs stadiona roks. Albumā ir desmit jaunas dziesmas, kuru mūzikas un vārdu autori esam paši. Turpinot tradīciju, ir arī viena provokācija – kaverversija īru grupas Snow Patrol dziesmai Chasing Cars. Albumā ir dziesmas par meliem, mīlestību, izdomu un realitāti, kā arī pārdomas un stāsti par dzīvi un Latviju. Un ir arī viena ļoti personiska un sen izauklēta dziesma, kas veltīta manam tēvam. Tajā esmu mēģinājis pateikt visu to, ko nepaspēju pateikt viņam dzīves laikā, un domāju, ka tā varētu būt visu Latvijas vīriešu dziesma saviem tēviem. Esmu ļoti pateicīgs saviem grupas biedriem par ieguldīto darbu, laiku un talantu! Paldies visiem cilvēkiem, kuri atnāca uz prezentāciju un atbalstīja mūs arī albuma tapšanas procesā un turpina atbalstīt! Joprojām mūsu devīze ir – Latvija var!» Pašlaik šis hārdroka projekts balstās uz diviem vecajiem vaļiem (Jānis Bukums un Artūrs Račinskis) un trim jaunajiem (Andrjus Jaņuns, Artūrs Liede un Filips Batarags). Kopā visiem sanāk ļoti labi, it īpaši dzīvajā! Šopiektdien, 15. aprīlī, to varēs dzirdēt Rīgas Četros baltos kreklos, bet sestdien – Nabaklab.
– Gada laikā divi albumi – nav drusku par daudz? Tā jau savulaik tikai AC/DC un Accept blieza!
– Normāli strādājošiem, praktizējošiem muzikantiem ir norma izdot trīs albumus piecos gados. Palika pāri daudz skaņu materiāla – man ir ļoti daudz sagatavju, mēs varētu jau tagad strādāt pie jauna albuma, taču to nedarīsim, jo strādāsim pie šī, – tas nozīmē koncerti, video, mums ir ierakstīta arī angļu versija. Līdz ar to mēs šobrīd apzināti pusotru gadu vai pat divus bremzēsim. Lai gan materiāla ir ļoti daudz, es domāju, ka jaunais albums būs tikai 2018. gada sākumā. Esam nodefinējuši, kas mums patīk, ko mēs gribētu, tā arī turpināsim.
– Cik saprotu, tad esi ļoti nopietni šai lietai pieķēries, ja jau sāc runāt par 2018. gadu!
– Jā, šis ir ilgtermiņa projekts. Esmu saticis fantastiskus cilvēkus, kuri mani saprot no pusvārda. Divus gadus nopietni strādājām, bez konfliktiem, ir nosacīti sadalījusies arī hierarhija, nav nekādu ambīciju – katram sava stiprā puse. Mēs it kā esam old school kolektīvs, taču katrs mājās katru dienu strādā ar savu instrumentu. Gan jaunie čaļi, gan vecais Artūrs arī. Mums ir arī atsevišķi aranžiju mēģinājumi, kur saplēšam visu gabalos un visu pēc tam saliekam atkal kopā, – katrai dziesmai izdomājam, ko mēs ar to vēlamies pateikt.
– Kā tu pats sevi uzturi vokālajā formā?
– Mums ir ļoti daudz mēģinājumu, bet es gan arī pats šad tad mājās vingrinājos, bet tas tā – nosacīti. Mums ir ļoti gari mēģinājumi, kāds trīs stundas ar divām pīppauzēm. Tie mums būtībā ir tik gari, kamēr man nogurst balss, – pēc tam nav jēgas turpināt, jo zūd kopskaņa. Mūsu žanra mūziķi strādā ar [balss] saitēm, arī ar diafragmu, bet īpaši aizrauties nedrīkst, jo tad var balss saites sapluinīt. Jā, man pirms vairākiem gadiem ir bijušas problēmas ar balsi, taču apārstēju. Organisms pie kaut kādiem nosacījumiem pielāgojas. Es gan to ļaunprātīgi neizmantoju, neforsēju vairs kā jaunībā. Ir dziesmu saraksts – tā, lai publiku uzrunātu un iešūpotu, un arī tā, lai balsi pietaupītu. Es vairs programmu nesāku ar augstākajiem gabaliem, tie ir koncerta vidū, kad balss jau ir iesildīta.
– Kā aizgāja iepriekšējais albums un koncertprogramma?
– Braucām, spēlējām, taču darījām to salīdzinoši maz, jo man pagājušajā gadā bija tāds uzstādījums, ka nevēlējos spēlēt relatīvi mazās vietās, gribēju lielās skatuves. Līdz ar to spēles bija maz, jo šādu lielo skatuvju arī ir maz, bet pašiem mums nav vēl tādas kapacitātes, lai mēs spētu savākt lielu, lielu zāli. Pie tā vēl jāpiestrādā. Skatīsimies, kā būs tagad.
– Iepriekšējā albumā tev galvenais motīvs bija «latvju vecis, parastais» – vai tagad ir tāpat?
– Bet mēs taču esam latvju veči, parastie, tu arī! Taču mums arī neko citu nevajag! Esmu sapratis vienu – mums ir jālepojas ar to, kas mums ir! Redzi, mēs te sēžam, fonā skan roķis, ko vēl vajag?! Pasēdējām, paēdām, iedzērām, vai tad nav pasakaini?! Jāpriecājas par to, kas mums ir! Par to arī mana dziesma Latvija – ko mēs visu laiku īdam, ir taču forši!
