Jau trešo nedēļu pēc kārtas augstākā līmeņa Eiropas Savienības amatpersonas turpināja domāt par migrantu krīzes iespējamiem risinājumiem un jau trešo nedēļu pēc kārtas secināja, ka padomāts ir varen labi, taču izdomāts vien tas, ka vajag vēl mazliet padomāt. Tika sasauktas ārkārtas sēdes, sapulces, samiti, sesijas, semināri, seminoli, plenēri, prezidiji un asamblejas, taču vienīgais, ko secināja atbildīgās amatpersonas – ja Vidusjūrā ūdens būs tikpat silts kā līdz šim, tad nelegālie migranti tai tāpat peldēs pāri, bet ja iestāsies pēkšņs ledus laikmets, viņi slidināsies pa ledu šakāļu vai hiēnu vilktās ragavās, bet paši advancētākie un turīgākie izmantos cilvēku kontrabandistu sagādātas aerokamanas vai vismaz kaitragaviņas.
Vācijas kancleriene Merkeliene izmēģinājās visādi. Sākumā viņa atvēra robežas, laipni aicinot visus tos nelegāļus, kuri bija sasprūduši kaut kur starp Grieķiju un Ungāriju, katram piedāvājot pa īstam Bavārijas kliņģerim, baltajai desiņai un 25 gramiem kartupeļu šnapsta. Diemžēl nepagāja ne nedēļa, kad šnapsta un kliņģeru krājumi bija beigušies, bet tuvējās atkritumu izgāztuves kategoriski atteicās pieņemt pārstrādei desiņu kalnus – migranti pavēstīja, ka labāk sprāgs badā, nevis ēdīs cūkgaļu, un rosināja pašu Merkelieni ķerties pie ierastā kanibālisma. «Šaize, nu vai nav afenšvanci un trepenšaizeri?» saskaitās kancleriene un paģērēja nekavējoties klapēt ciet visas robežas un pāri tām nelaist pat Šengenas zonas iedzīvotājus. «Kamēr viņi visi nepieņems obligātās kvotas un neiemācīs sev iedalītos bēgļus ēst latviešu skābputru, leišu cepelīnus un somu bigmakus, vai nu ko viņi tur ēd, tā tam arī būs būt! Esmu runājusi, hau!» paziņoja Merkeliene.
Par nedēļas notikumu Nr. 1 latvju zemē kļuva incidents Latvijas Mākslinieku savienības galerijā, kur kāds puspliks vīrietis bija pamanījies piesmiet Salvadora Dalī darināto bronzas skulptūru Eņģeļa parādīšanās, noraut tai kāju, ar ugunsdzēšamo aparātu izsist vairākus stiklus, ar asinīm un citiem pagaidām neidentificētiem ķermeņa šķidrumiem notraipījis Veneru un vēl citus mākslas darbus, kā arī paģērējis, lai viņam padod Monu Lizu, Džokondu, Afrodīti, Nefretiti, Madonnu ar vērpjamo ratiņu un Laimdotu Straujumu ar nākamā gada budžeta pusprojektu. Ņemot vērā pēdējo pieprasījumu, tiesībsargiem beidzot radās pamatotas aizdomas, ka vīrs nav pilns rublis, tāpēc tika ierosināta lieta par atrašanos sabiedriskā vietā totāli nepieskatāmā stāvoklī.
Izrādījās, ka latvju zemē ir arī bēgļu uzņemšanas atbalstītāji – īpašo labdarības kinoseansu bēgļu atbalstam Mozaīkas Kaņepes kultūras centrā apmeklēja aptuveni 40 interesentu, minētajam mērķim saziedojot ap 200 eiro. Lielākoties šie 40 interesenti gan bija no Morgototsvānas, Kašīrijas un citām Senegālas valstīm, taču minētais rādītājs vienalga bija perfekts cipars iesniegšanai ES augstajiem komisāriem. Vēl aptuveni 80 cilvēku ieradās Esplanādē, lai atbalstītu bēgļu uzņemšanu Latvijā un solidarizētos ar tiem, kuri cenšas nokļūt Eiropā. Viņiem sava akcija sanāca vēl labāk, jo plakātu Vaira VīķeFreiberga bija bēgle un Dombrovskis ir bēdzējs vēlāk pārpublicēja teju visi humoru mīlošie portāli, savukārt politologi uzsāka diskusiju Kā, pie joda, mēs to nezinājām?!.
Aizvien lielākās nepatikšanās slīga nu jau bijušais dzelzceļa Vagonmagonis, kura aizstāvji metās nevienlīdzīgā cīņā ar pašvaldības pārstāvjiem par vēl vienu jautājumu – lūdza pagarināt Lielā Baltezera aizsargjoslā uzceltās laivu mājas demontāžas vai pārvietošanas projekta iesniegšanas termiņu. Riebīgā Ādažu novada dome savulaik bija likusi Vagonmagonim līdz šā gada beigām nojaukt vai pārvietot uzbūvēto laivu māju, bet bijušais dzelzceļa šefs igauņu un pašmāju KNAB īslaicīgi radīto neērtību dēļ pagaidām to nevarēja izdarīt. «Beigu galā – ja viņam tie trakie tiešām iešķiebj termiņu par kukuļņemšanu, kur tad viņš dzīvos?! Taču ne jau Centrālcietumā!» pie Ādažu novada domes veselā saprāta apelēja Vagonmagoņa aizstāvji.
Pa to laiku Pasažieru vilciens mainīja jauno vilcienu iepirkuma nosacījumus – nu tam savajadzējās sastāvus ar 400–450 pasažieru sēdvietām iepriekš paredzēto 250–270 sēdvietu vietā. «Kā, kas tajos brauks? Kā, uz kurieni? Pa sliedēm brauks, uz kaut kurieni!» informēja Pasažiera vilcienu finanšu Bremze. Summa, ar kādu kompānija rēķinās šī iepirkuma procesa rezultātā, vēl netika atklāta, arī konkurss vēl nebija izsludināts, pieci vai seši potenciālie vilcienu piegādātāji bija apzināti, bet nebija pieteikušies, taču tā rezultāti jau tika apstrīdēti un anulēti – kā pie mums jau tas ierasts. «Kā jūs mums esat noriebušies...» nopūtās vilcienu ražotāji un prātoja par savu ražojumu pārdošanu Moldovai vai vismaz Uzbekistānai.
Labas ziņas pienāca no Liepājas, kur pludmalē izskaloto zobenzivi tika nolemts atveidot mulāžā, tas ir, izgatavot precīzu zivs telpisku atveidojumu plastmasā tās dabiskajā izmērā, formā un krāsā, kā arī izlikt to publiskai apskatei. Liepājas pašvaldība jau paguva atrast speciālo zivju taksidermisti un noslēgt ar viņu līgumu par 1500 eiro. «No zobenzivs tiks noņemta forma un izgatavota plastmasas mulāža, kas tiks krāsota. Mulāža būs izturīga un viegli transportējama, kā arī tā tiks nolikta uz paliktņa, lai tā būtu aplūkojama 360 grādos,» stāstīja taksidermiste. Visvairāk par šo jaunumu bija sajūsmā tūristi, kuriem bija gadījies apmeklēt Liepājas zivju tirgu – beidzot bija kaut nelielas cerības, ka tā vitrīnas nebūs pavisam tukšas. «Tas i baig’ lab’!» priecājās arī citi liepājnieki. «Eu, a nevarēt’ dabūt to bijušo Liepājas metalurga Zaharjinu? Ar’ tā, lai varētu aplūkot 360 grādos? Un to Sesk’ ar’ derēt’ reiz taksidermēt, ne?» Šī jautājuma izskatīšana Liepājas domē nesaprotamu iemeslu dēļ pagaidām netika aktualizēta.
Stāsts ņemts no Neatkarīgās Rīta Avīzes rubrikas: Mēs zinām, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā (851. sērija).
