Šonedēļ „Radio SWH” ēterā sanāca dzirdēt latviešu dziesmu, kuras autora noskaidrošanai nebūt nenācās skatīties radiostacijas „plejlisti”, jo šo tembru ar citām balsīm nesajaukt – Jānis Bukums!
Projekts „Jānis Bukums” ar dziesmu „Slāpes” – tāds ir šīs novitātes atslēgas vārds. Jāņa Bukuma vārds rokmūzikas cienītājiem komentārus neprasa, bet pati jaunākā paaudze varbūt varētu arī nezināt, ka par „latviešu Udo” dažkārt dēvētais dzelzsrīkles īpašnieks savulaik dziedāja Latvijas pirmajā „heavy metal” brigādē „Monro”, kas radīja tādus spilgtus hitus kā „To piedod’ es tev”, „Lūgšana” un citus. 1997. gadā grupa pajuka, bet Bukums kopā ar ģitāristu Jāni Reini devās Spānijas virzienā, bet pirms deviņiem gadiem atgriezās. „Es esmu latviešu puika, es tur nevaru nodzīvot. Par viņiem ir forši skatīties filmas, bet es galīgi neesmu dienvidnieks. Man – kartupeļi, karbonāde, prognozējams laiks. Mājas, Latvija – esmu patriots,” smejas Bukums.
Taču pēc atgriešanās Bukums uz skatuves nav manīts (reiz vienīgi kopā ar kādiem jaunajiem uzstājās uz festivāla „Bildes” skatuves). Sarēķinot – 14 gadu ārpus aprites. Bukumu tas nemulsina – bez viņa jaunajā projektā vēl spēlē paša, paša pirmā Monro sastāva ģitārists Artūrs Račinskis (starp citu, 1988. gadā tieši viņš dziedāja leģendārās „Smagās apkaltās durvis”!) un trīs jaunie mūziķi: Artūrs Liede (ģitāra), Andrjus Jaņuns (basģitāra) un Filips Batarags (bungas). „Filips dzīvē ir mans znotiņš, mūzikā – riktīgs „graindkorists” (viņš spēlējis „grindcore” grupā „Dehydrated Goat” – S. V.),» ar savējiem iepazīstina Jānis. „Artūrs spēlējis dažādos hārdroka projektos, viņš ir Kurmja skolnieks, ļoti talantīgs puisis. Andrjus ir dobelnieks, spēlējis dažādās blicītēs. Tie jaunie visi ir baigi talantīgie, bet Andrjusam laikam ir kāds taisnais saslēgums ar Visumu – talants lien pa abām ausīm ārā! Ja viņš nemetīs plinti krūmos, tad pēc kādiem gadiem trim tas būs diezgan skaļš vārds Latvijā. Starp citu, reizi desmit gados Latvijā atrodu kādu labu basistu – ja atceries, tad man savulaik „Miss America” bija tāds Norberts Skraucis, tolaik parasts puika no Siguldas, kas tagad ir Latvijā viens no labākajiem basģitāristiem...” savus nopelnus Skripa skološanā atgādina Bukums. Vai nesanāk, ka sastāvā ir divi „ģedi” un trīs jaunie? „Jā, jā, vajag jaunas asinis, mēs kā vampīri – atnākam uz mēģinājumu kā veci cilvēki, atbalstījušies uz štokiem, bet iznākam ārā sarkaniem vaigiem!” ar sev raksturīgo skarbo smiekliņu piekrīt Bukums.
Interesanti, ka pašlaik vairāki latvju rokazauri izvēlas spēlēt ar jaunajiem – piemērs ir kaut vai Harijs Zariņš un „Colt”. „Neaizmirsti, ka daļa mūsu vecuma kolēģu jau ir nomiruši – es to nesaku ciniski, vienkārši konstatēju faktu –, daļa ir ļoti bēdīgā stāvoklī, bet tie, kas darbojas, jau ļoti nopietni darbojas, turklāt vairākos projektos. Taču noteicošais ir tas, ka, savācoties kopā vecajiem džekiem, kas vēl, nedod Dievs, savā laikā kopā spēlējuši, sākas sevis atražošana,” norāda Bukums. „Visu mūžu vienās biksēs nenostaigāsi, visu mūžu vienu un to pašu nespēlēsi. Tās sajūtas mainās. Mums ar Artūru [Račinski] diezgan labi sanāk kopā dziesmas taisīt, savukārt jaunie piedod idejas klāt no savas puses, nāk ar savu redzējumu – viņi taču pēc definīcijas nevar domāt tāpat kā mēs, viņi taču klausās pavisam citu mūziku. Un galarezultāts mani apmierina, diskā būs diezgan daudz interesantu dziesmu.”
Jaunā dziesma „Slāpes” izskanējusi jau vairākās radiostacijās, tostarp pat Latvijas Radio 2. Lai gan pats Bukums par to izteicās diezgan piesardzīgi un pat skeptiski („Jaunais singls ir tāds, lai to varētu radiostacijās palaist – mēs speciāli „nebērām ogles”), viņš lieki uztraucas: dziesma, protams, nav nekāds „100 000 voltu”, taču melodija ir spēcīga un, kas galvenais, ar pirmo reizi atmiņā paliekoša. Pašlaik top albums, kas būšot ļoti daudzkrāsains – kādi četri lēnie gabali, turklāt vissdažādākajās noskaņās, kā arī amplitūdā līdz pat otram galam, proti, teju vai „Rammstein” cienīgam stilam. Dziesmu sagatavošana noritējusi visai ātri. “Artūrs atsūtīja uzmetumus, man kaut kā uzreiz uzklājās virsū labas melodijas, uzreiz bija arī kopīgs redzējums, ko darīt tālāk. Lielāko daļu programmas salikām kopā pusotra mēneša laikā,” atceras vokālists. Ja viss noritēs pēc plāna, tad albums varētu nākt klajā jau decembrī. “Ir jau aizrunāti datumi studijā pie Tāļa Timrota. Mēs ļoooooti ceram, ka disks iznāks decembrī, taču skatīsimies – ja viss sāks virzīties uz Ziemassvētku pusi, tad pārcelsim izdošanu uz jaunā gada pirmajiem mēnešiem.”
Starp citu, pirms pāris gadiem reanimējusies arī grupa “Monro”, taču vokālista lomu bijis spiests uzņemties tās dibinātājs, basģitārists Edgars Priedītis. Kāpēc ne Bukums? “Es negribu atgriezties divdesmit gadu senā pagātnē. Nekad neesmu pozicionējies kā “undergroundists”, kas spēlē tikai sev un savam draugam, un abi priecājas – esmu tomēr popkultūras pārstāvis, kas grib radīt cilvēkiem. Tāpat es negribu atražoties un darīt to, ko darīju kā jauns puika. Tad bija viens sakāmais, tagad – pavisam cits,” strikts ir mūziķis.
