ATBILD ASTROLOGS: Kā­pēc "Germanwings" pi­lots nogāza lid­ma­šī­nu?

Div­des­mit as­to­ņus ga­dus ve­cais Vā­ci­jas pil­so­nis An­dre­ass Lu­bics šo­gad 24. mar­tā ap­zi­nā­ti ie­trie­ca Al­pu kal­nos lid­ma­šī­nu ar 150 cil­vē­kiem, ka­mēr kap­tei­nis bi­ja iz­gā­jis no ka­bī­nes. Pirms tam ār­stiem viņš sū­dzē­jies par dep­re­si­ju, pa­ni­kas lēk­mēm un ne­mie­ru.

Vi­ņam pie­mi­tu­šas paš­nāv­nie­cis­kas no­slie­ces, un drau­dze­nei Lu­bics tei­cis, ka vē­las mai­nīt sis­tē­mu, lai vi­ņa vār­du uz­zi­nā­tu vi­sa pa­sau­le.

Ana­li­zē­jot vā­cu pi­lo­ta rī­cī­bu, ser­ti­fi­cēts as­tro­logs Ju­ris Kau­liņš vis­pirms pie­vērš uz­ma­nī­bu pe­ri­odam starp Sau­les (20. mar­tā) un Mē­ness (4. ap­rī­lī) ap­tum­su­miem. Viņš to vēr­tē kā ris­kan­tu lai­ku, kad sa­asi­nās kar­mis­kās pro­blē­mas un bie­žāk no­tiek da­žā­di ne­ga­dī­ju­mi, pie­mē­ram, uguns­grē­ki, avā­ri­jas u.tml.

«Ja pa­ska­tās Lu­bi­ca ho­ro­sko­pu, tad viss skaidrs. Va­ru pa­teikt, ka viņš bi­ja no­lē­mis to iz­da­rīt. Tau­tas va­lo­dā sa­kot, vi­ņam jumts aiz­brau­ca. Va­ram prie­cā­ties, ka viņš ne­iz­do­mā­ja lid­ma­šī­nu ie­triekt sko­lā... Es ne­va­ru pa­teikt vi­sas ni­an­ses, jo ne­zi­nu Lu­bi­ca dzim­ša­nas pulk­ste­ņa lai­ku, bet do­mā­ju, ka pē­dē­jo pus­ga­du viņš plā­no­ja vai do­mā­ja par šo lie­tu. Kā­pēc ne­iz­da­rī­ja to ag­rāk? Tā­pēc, ka li­do­ja īsa­jos rei­sos. Stun­da vai pus­ot­ras ir īss laiks, lai kap­tei­nis at­stā­tu ka­bī­ni un aizie­tu uz tu­ale­ti. Ta­ču bei­dzot trā­pī­jās tā­da ie­spē­ja. Es do­mā­ju, ja ie­priekš kap­tei­nis bū­tu iz­gā­jis no ka­bī­nes, Lu­bics jau bū­tu no­gā­zis kā­du ci­tu lid­ma­šī­nu,» sa­ka as­tro­logs.

Ju­ris Kau­liņš pi­lo­tu paš­nāv­nie­ku vēr­tē kā du­ālu per­so­nī­bu un pre­tru­nī­gu cil­vē­ku. Lu­bi­cā ap­vie­no­ju­šās di­vas pus­es, kas sav­star­pē­ji cī­nī­ju­šās. Viņš va­rē­jis būt po­zi­tīvs cil­vēks, bet nā­ka­ma­jā brī­dī – no­slē­dzies, pro­blē­mu pār­ņemts un ga­tavs past­rā­dāt kaut ko ab­so­lū­ti ne­ga­tī­vu. Tie­ši tā­pēc pe­ri­odā, kad ju­tās la­bi, viņš va­rē­ja iz­iet ār­stu pār­bau­des, ne­ra­dot aiz­do­mas par sa­vu psi­his­ko stā­vok­li. Sa­vu­kārt tik­līdz ra­dās pro­blē­mas, pie­mē­ram, pri­vā­ta­jā dzī­vē, tās uz sui­cī­du ten­dē­to Lu­bi­cu iz­si­ta no līdz­sva­ra. Bū­dams slī­pēts, viņš iz­vēr­tē­ja, kā la­bāk rī­ko­ties – ap­mek­lēt pri­vā­tu me­di­ķi vai lid­sa­bied­rī­bas pie­dā­vā­to spe­ci­ālis­tu. Ne­no­lie­dza­mi, Lu­bi­cam pie­mi­tu­si mērķ­tie­cī­ba, jo viņš spē­jis īs­te­not sa­vu pus­au­dža ga­dos iz­sap­ņo­to vēl­mi li­dot.

«Ja man ie­priekš pra­sī­tu, ko no tā­da cil­vē­ka var sa­gai­dīt, tad teik­tu, ka ar vi­ņu, vis­ti­ca­māk, ag­ri vai vē­lu no­tiks kaut kas slikts. Cil­vē­kam ar šā­du as­tro­lo­ģis­ko kar­ti nav ie­tei­cams dar­bo­ties pa­aug­sti­nā­ta ris­ka jo­mās. Ja Lu­bi­cam lik­tu at­stāt avi­okom­pā­ni­ju, grū­ti pa­teikt, ko viņš iz­da­rī­tu, bet es teik­tu, ka ar lai­ku viņš no­nāk­tu psi­hi­at­ris­ka­jā slim­nī­cā, lai ār­stē­tos,» re­zu­mē Ju­ris Kau­liņš.