Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Horoskopi

ASTROLOĢIJA: Pasaules valdnieku likteņi

© scanpix

Pa­sau­les ka­ru gad­sim­tā cil­vē­kiem nā­cās dzī­vot caur­mē­rā at­bil­sto­ši da­žu liel­val­stu va­dī­tā­ju lē­mu­mu se­kām. Tas ļā­va bal­stī­ties uz tie­ši šo cil­vē­ku ho­ro­sko­piem, lai pa­re­dzē­tu lik­te­ņus sim­tiem mil­jo­nu cil­vē­ku.

As­tro­lo­ģi­jas pa­vēr­siens no pa­nī­ku­ma 19. gad­sim­tā (1) uz uz­plau­ku­mu kopš 20. gad­sim­ta sā­ku­ma līdz mū­su die­nām ie­kļau­jas kop­ai­nā, ku­rai pie­li­pis spā­ņu fi­lo­zo­fa Ho­sē Or­te­gas i Ga­se­ta (1883–1955) do­tais ap­zī­mē­jums «ma­su sa­cel­ša­nās»: «Ma­sas dik­tē un no­sa­ka, kā­dai jā­būt val­dī­bu rī­cī­bai... Ta­gad tau­tu lik­te­ņi vei­do­jas ne­vis ka­ra­ļu ap­sprie­dēs, bet pū­ļa dvē­se­lē.» Ar šā­diem vār­diem ma­su sa­cel­ša­nās uz­va­ru ir pa­slu­di­nā­jis Gus­tavs Le­bons (1841–1931) – i Ga­se­ta priekš­te­cis, ja ori­en­tē­ja­mies pēc Gus­ta­va Le­bo­na ti­tul­dar­ba «Pū­ļa psiho­lo­ģi­ja» da­tē­ju­ma ar 1895. ga­du, bet tik­pat la­bi vi­ņa lai­ka­biedrs, kurš sir­mā ve­cu­mā spē­ja ie­strā­dāt sa­vā kon­cep­ci­jā pa­ša ie­gū­tos Pirm­ā pa­sau­les ka­ra ana­lī­zes re­zul­tā­tus. Abi au­to­ri šeit pie­mi­nē­ti pa­tei­cī­bā par to, ka vi­ņi ļo­ti skaid­ri pa­rā­dī­ju­ši, kā tas var būt, ka ma­su jeb pū­ļa lik­te­ni iz­šķir da­ži cil­vē­ki, ku­ri sa­vas tie­sī­bas val­dīt pār mil­jo­niem – pār sim­tiem mil­jo­nu cil­vē­ku ie­gu­vu­ši tā­pēc, ka vis­pre­cī­zāk se­ko­ju­ši vi­ņu pār­val­dī­tā pū­ļa ie­gri­bām (2).

Ļau­žu ma­sas un va­ras ļau­žu sav­star­pē­jās at­ka­rī­bas kā­pi­nā­ša­nas no­sa­cī­jums bi­ja zi­nāt­nis­ki teh­nis­kais pro­gress. Tā iz­man­to­ša­na ma­su ie­tek­mei uz vald­nie­kiem lai pa­liek ci­tai rei­zei, bet vald­nie­ku ie­tek­mes pa­lie­li­nā­ša­nai arī ir no­de­rē­ju­ši prak­tis­ki vis­i iz­gud­ro­ju­mi un jaun­ie­ve­du­mi: šau­jam­pul­ve­ra ie­vie­ša­na no­zī­mē­ja, ka pul­ve­ris tiek gla­bāts īpa­šos pa­gra­bos aiz at­slē­gas – at­šķi­rī­bā no bul­tām, šķē­piem un vēl jo vai­rāk no me­ta­mak­me­ņiem, kā­di tau­tai bi­ja vien­mēr pa ro­kai; ban­kno­šu dru­kā­ša­na iz­rai­sī­ja tā­das eko­no­mis­kās krī­zes, kā­das ne­va­rē­ja pa­nākt ar zel­ta mo­nē­tu kal­ša­nu. Vi­sus šos at­tīs­tī­bas vir­zie­nus 20. gad­sim­ta 40. ga­dos kro­nē­ja atom­bum­ba. Ci­tiem vār­diem sa­kot, pa­sau­les vald­nie­ku kro­ņus sa­ņē­ma uz vie­nas ro­kas pirk­stiem sa­skai­tā­mi cil­vē­ki, no ku­riem bi­ja at­ka­rī­ga vis­as vai vis­maz vis­as tā sau­ca­mās ci­vi­li­zē­tās pa­sau­les tā­lā­kā pa­stā­vē­ša­na vai bo­jā eja atom­ka­rā. Pro­tams, cil­vē­ku paš­sa­gla­bā­ša­nās in­stin­kti ta­jā vēs­tu­res pos­mā ne­kā­dam atom­ka­ram iz­cel­ties ne­ļā­va, bet tas šķiet paš­sa­pro­ta­mi mums, ne­vis cil­vē­kiem pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 40.–80. ga­dos. Vi­ņi rau­dzī­jās de­be­sīs, mē­ģi­not ne ti­kai sa­ska­tīt atom­bum­bve­dē­jus vai atom­ra­ķe­tes, bet jau lai­kus pa­zīt tā­das pla­nē­tu un zvaig­žņu kon­ste­lā­ci­jas, kas uz­kū­dīs vald­nie­kus kāpt pār­i ko­dol­ka­ra sliek­snim.

De­fi­nē­sim par ci­vi­li­zē­to pa­sau­li tā­das te­ri­to­ri­jas un so­ci­ālās gru­pas, ku­rās bi­ja pie­ņemts la­sīt avī­zes. Ot­rais pa­sau­les karš bi­ja sa­šķē­lis šo pa­sau­li di­vās da­ļās. Vie­nā pa­sau­les da­ļā avī­zes rak­stī­ja ļo­ti daudz par zvaig­žņu stā­vok­ļu ie­tek­mi gan uz vi­ņu val­stu, gan uz ot­rās pa­sau­les da­ļas, t.i., uz nai­dī­go val­stu vald­nie­kiem. Šo ie­tek­mju kop­sa­ka­ram va­ja­dzē­ja pa­rā­dīt, vai starp abām pa­sau­les da­ļām sāk­sies karš (va­ri­ants – ne­vis vai sāk­sies, bet kad sāk­sies šis ne­iz­bē­ga­mais no­ti­kums), cik daudz iz­nī­cī­bas tas at­ne­sīs un kad un kā tas beig­sies. Ot­rā pa­sau­les da­ļā rak­stī­ja ti­kai par nai­dī­go val­stu vald­nie­ku ie­tek­mi kaut ne uz zvaig­znēm, kas pie­šķir­tu vi­ņiem ne­pie­do­da­mi daudz go­da, bet to­ties uz as­tro­lo­giem, ku­ri ap­rak­sta zvaig­znes tā, kā vi­ņiem ar va­ru un nau­du dik­tē te­pat uz ze­mes. Lat­vie­šu pre­se ti­ka iz­do­ta abās pa­sau­les da­ļās, tā­pēc lat­vie­šu va­lo­dā ir la­bi pār­stā­vē­ti abi va­ri­an­ti as­tro­lo­ģi­jas un po­li­ti­kas sa­sais­tei. Šeit pie­vēr­sī­si­mies ti­kai tam, kā lat­vie­ši cen­tās ja ne pa­ši ko­men­tēt, tad at­re­fe­rēt zvaig­žņu ie­tek­mi, ne­vis at­mas­kot po­li­ti­ku, kas iz­man­to­jot pa­sa­kas par zvaig­žņu ie­tek­mi.

Pat ak­mens­cie­tiem as­tro­lo­giem ir grū­ti no­da­līt as­tro­lo­ģi­ju no jeb­ku­rām ci­tām gaiš­re­dzī­bas for­mām, ka­mēr as­tro­lo­ģi­ja nav at­ra­du­si ne­sē­ju, ar ku­ru kat­rai pla­nē­tai un/vai zvaig­znā­jam pie­mī­to­šās īpat­nī­bas ie­tek­mē cil­vē­ku rī­cī­bu. As­tro­lo­ģi­ja šā vār­da īs­ta­jā no­zī­mē ņem vē­rā acīm­re­dza­mos zvaig­žņu un pla­nē­tu iz­kār­to­ju­mus, ta­ču ar acīm vien ir sa­ska­tāms ti­kai ne­pār­ska­tā­mi dau­dzu gais­mas pun­kti­ņu iz­vie­to­jums un ju­cek­lī­ga pār­vie­to­ša­nās. Pil­nī­gi ko ci­tu redz acis tā­da cil­vē­ka gal­vā, kurš prot as­tro­lo­ģis­ko sim­bo­lu un uz tās bā­zes ra­dī­to ma­te­mā­ti­kas va­lo­du. Tad de­be­sīs pa­ve­ras ide­āla kār­tī­ba vai kār­tī­bas ide­āls kā spēks, kas no­teik­ti sa­kār­to no­ri­ses uz ze­mes. Žēl ti­kai, ka nav zi­nāms, kā tas no­tiek. Te­pat arī jā­at­zīst, ka nav zi­nāms, kas de­be­sīs īs­ti no­tiek, jo pēc tam, kad ar te­le­sko­pu un ra­dio­te­les­ko­pu ti­ka at­klā­ti ar cil­vē­ka acīm ne­re­dza­mi de­be­su ķer­me­ņi, vairs nav ne­kā­das dro­šī­bas, šo ķer­me­ņu īs­te­nī­bā nav vēl daudz vai­rāk. Vis­as šīs ie­tek­mes gan var ne­ie­kļaut vie­nas vai ot­ras as­tro­lo­ģi­jas sko­las ap­rē­ķi­nu sis­tē­mā, bet ne­var no­liegt vis­pār, ne­no­lie­dzot arī as­tro­lo­ģi­ju. Vēl so­li tā­lāk nā­kas at­zīt, ka de­be­su ķer­me­ņu ie­tek­mi prin­ci­pā va­rē­tu būt ie­spē­jams sa­just un iz­tul­kot ik­die­nas va­lo­dā, iz­lai­žot as­tro­lo­ģis­kos no­vē­ro­ju­mus un ap­rē­ķi­nus. Tā, lūk, tiek at­tais­no­ta cil­vē­ku ne­vē­lē­ša­nās at­šķirt as­tro­lo­ģi­ju no prak­tis­ki jeb­ku­ra nā­kot­nes pa­re­ģo­ša­nas vei­da. Nav ob­li­gā­ti jā­lū­ko­jas zvaig­znēs, lai ie­rau­dzī­tu cil­vē­ka nā­kot­ni, jo zvaig­žņu ie­tek­me var pa­rā­dī­ties vi­ņa plauk­stu lī­ni­jās, gal­vas­kau­sa for­mās un nu­mu­ros at­tie­cī­bā uz dzim­ša­nas da­tu­mu vai sie­vu/vī­ru skai­tu.

Šeit snieg­tie prā­to­ju­mi vai­rāk kai­ti­nā­tu ne­kā pa­lī­dzē­tu, ja arī mums bū­tu tā, ka «dzī­vo­jam jau ce­tur­to ga­du ba­ra­ku 3 kv met­ru tel­pās». Tad arī mūs var­būt pie­mek­lē­tu tā­da at­klās­me kā Pa­ulu Ne­iber­gu Fiš­ba­has DP, kurš at­tie­cī­gās no­met­nes iz­de­vu­ma «Vēs­tis» 1947. ga­da 26. jū­li­ja nu­mu­rā vai­nu par sa­viem spie­dī­ga­jiem dzī­ves ap­stāk­ļiem uz­vē­la as­tro­lo­giem, «jo ne­vie­na no­ti­ku­ma sā­ku­mu un bei­gas tie nav va­rē­ju­ši ie­tērpt no­teik­tos, no­sauk­tos un pre­cī­zos skait­ļos, kā arī no­saukt no­ti­ku­mu īs­tā vār­dā, ne­ie­tēr­pjot to mig­lai­nās frā­zēs» (3. un 7. lpp.).

Ga­du un vēl da­žus mē­ne­šus vē­lāk gaiš­re­ģi vai vis­maz DP iz­de­vu­mu re­dak­to­ri at­ra­da ie­spē­ju sniegt sa­vai pub­li­kai tik ļo­ti gai­dī­tās zi­ņas – «no­teik­tos, no­sauk­tos un pre­cī­zos skait­ļos, kā arī no­saukt no­ti­ku­mu īs­tā vār­dā». Pro­ti, PSRS dik­ta­tors Sta­ļins tiks no­teik­ti pa­kārts, no­teik­ti Sar­ka­na­jā lau­ku­mā Mas­ka­vā, no­teik­ti 1950. ga­da 3. jū­ni­jā. Lat­vie­šu va­lo­dā to pir­mais pa­vēs­tī­ja Det­mol­das DP «Ne­dē­ļas Ap­skats» 1948. ga­da 26. ok­tob­rī 3. lpp., bet pēc pār­is ne­dē­ļām šī zi­ņa bi­ja sa­snie­gu­si Zvied­ri­ju un pa­rā­dī­jās «Lat­vju Vār­da» 6. no­vem­bra nu­mu­ra 6. lpp. Abos ga­dī­ju­mos no­dru­kāts viens un tas pats teksts, ko at­klā­jis «kāds itā­lie­šu mūks»: tre­šais pa­sau­les karš sāk­šo­ties tū­līt pat 28. no­vem­brī Bal­kā­nos, ASV ar sa­viem sa­bied­ro­ta­jiem ie­bruk­šot Krie­vi­jā, un fi­nāls 1950. ga­da 3. jū­ni­jā jau pa­vēs­tīts. Pa starp­u 30. ok­tob­rī 2. lpp. šo vēs­ti pār­dru­kā­ja arī «Lat­vi­ja», ta­ču pil­nī­gi ci­tā tek­stā. Tur at­klāts, ka pra­vie­to­ju­ma au­tors ne­maz nav «itā­lie­šu mūks», bet uk­rai­ņu «pra­vie­tis Ne­stors». Tā­dai pār­bī­dei lat­vie­šu trim­di­nie­ki lie­lu no­zī­mi ne­pie­šķir­tu, ja vien ar Sta­ļi­nu no­tik­tu tas, kam jā­no­tiek, bet avī­ze ne­uz­ņē­mās to ga­ran­tēt. Ta­jā pa­šā rak­stā pie­mi­nēts vā­cu as­tro­logs Hu­ters (3), ku­ram at­klā­ju­šies ie­priek­šē­jie no­pel­ni, jo viņš 1933. ga­dā pa­re­dzē­jis Hit­le­ra ga­lu pēc 12 ga­diem, bet Sta­ļi­na ga­lu viņš ne­re­dzot jo­pro­jām, kaut «ta­gad zvaig­znes ko­mu­nis­tiem ne­esot lab­vē­lī­gas».

Tik tik­ko bi­ja pa­gā­jis 1950. ga­da jū­nijs, kad avī­zes «Lat­vi­ja» 26. jū­li­ja 7. lpp. pa­rā­dī­jās fe­ļe­tons «Cik­reiz Sta­ļins jau mi­ris»: nu, vis­maz trīs rei­zes gan sais­tī­bā, gan bez sais­tī­bas ar vis­maz tri­jiem tre­ša­jiem pa­sau­les ka­riem. Ļo­ti lī­dzī­gu for­mu­lē­ju­mu «Cik rei­zes Sta­ļi­nam pa­re­ģo­ta nā­ve» nā­cās iz­man­tot avī­zei «Laiks» 1953. ga­da 11. mar­tā. Tur uz­skai­tī­ti jau se­ši Sta­ļi­na nā­ves da­tu­mi, starp ku­riem to­mēr ne­bi­ja 5. mar­ta, ar ku­ru šis no­ti­kums vēs­tu­rē at­zī­mēts. «Bet kļū­dī­ju­šies un ga­rām no­šā­vu­ši nav vie­nī­gi as­tro­lo­gi un ci­ti gaiš­re­ģi,» sa­mie­ri­no­ši at­zī­mē­ja laik­raksts. Kļū­dī­ju­šies ta­ču arī po­li­ti­ķi, žur­nā­lis­ti, so­ci­olo­gi utt. Kļū­das bi­ja no­ti­ku­šas abos vir­zie­nos. Pie­mē­ram, «Lat­vi­ja» 1951. ga­da 3. jan­vā­ra 8. lpp. as­tro­lo­gu vār­dā bi­ja pa­ga­ri­nā­ju­si Sta­ļi­na dzī­vi līdz 1961. ga­dam.

Kļū­dai­nie pa­re­dzē­ju­mi par Sta­ļi­na nā­vi bi­ja bū­tisks sim­ptoms, ka kaut kas ar as­tro­lo­ģi­ju nav kār­tī­bā. 1952. ga­da 22. ok­tob­rī 6. lpp. «Laiks» dru­kā­ja «Čēr­či­la as­tro­lo­ga», t.i., Liel­bri­tā­ni­jas ilg­lai­cī­gā prem­jer­mi­nis­tra Vin­sto­na Čēr­či­la (1874–1965) uz­ti­cī­bas per­so­nas Lui­ja de Vo­la (1903–1961) at­klās­mes, kā­pēc viņš pa­met as­tro­lo­ga pro­fe­si­ju: «Šar­la­tā­ni šo zi­nāt­ni no­ve­du­ši bez­di­be­ņa ma­lā», pro­ti, 90% as­tro­lo­gu esot šar­la­tā­ni (4). Sa­vā at­va­du pa­re­dzē­ju­mā de Vols tei­cis, ka «no Sta­ļi­na pēc­te­ča es ne­bai­dos. Tas var būt ti­kai Ma­ļen­kovs. Šis krievs sa­vā rī­cī­bā ir ne­ap­rē­ķi­nāms...» Te nu jā­pa­pū­las tikt va­ļā no uz­tve­res ste­reo­ti­pa, ka par Sta­ļi­na pēc­te­ci kļu­va Ņi­ki­ta Hruš­čovs (1894–1971). Nē, tais­nī­ba bi­ja de Vo­lam, ko «Laiks», pie­mē­ram, ap­lie­ci­nā­ja jau mi­nē­tā 11. mar­ta nu­mu­ra 1. lpp.: «Ma­ļen­kovs no­stā­jies Pa­dom­ju val­dī­bas priekš­ga­lā» un tur­pat 11. jū­li­jā vēs­tīts, ka «Ma­ļen­kovs ap­cie­ti­na Be­ri­ju» un sa­da­la va­ru ar Mo­lo­to­vu, ne­kā­du Hruš­čo­vu pat ne­pie­mi­not. Ci­ta lie­ta, ka ne ti­kai as­tro­lo­gi Sta­ļi­na vie­tā pa­re­dzē­ja pa­ša Sta­ļi­na iz­vē­lē­to pēc­te­ci.

Bi­ja jā­pa­iet vēl vai­rāk ne­kā pus­ot­ram ga­dam, līdz 1955. ga­da 9. feb­ru­ārī «Laiks» va­rē­ja likt 1. lpp. zi­ņu «Jaun­ākā sen­sā­ci­ja – Ma­ļen­kovs at­kā­pies», kaut gan to drī­zāk va­rē­ja saukt par pie­kāp­ša­nos, cen­šo­ties ie­ņemt la­bā­ku po­zī­ci­ju pirms at­pa­kaļ­kāp­ša­nas vai rāp­ša­nās. Par priekš­ka­ru šīs kā­pe­lē­ša­nas/gā­ze­lē­ša­nas cē­lie­niem lai kal­po Lat­vi­jas ko­mu­nis­tu avī­ze «Cī­ņa». Tās 1. lpp. 1957. ga­da 4. jū­li­jā pub­li­cēts PSKP CK Plē­nu­ma lē­mums «Par G. M. Ma­ļen­ko­va, L. M. Ka­ga­no­vi­ča un V. M. Mo­lo­to­va anti­par­te­jis­ko gru­pu», bet 1964. ga­da 16. ok­tob­rī tā pa­ti in­stan­ce pa­zi­ņo­ja, ka iz­pil­dī­ju­si «b. N. Hruš­čo­va lū­gu­mu at­brī­vot vi­ņu no PSKP CK sek­re­tā­ra, PSKP CK Pre­zi­di­ja lo­cek­ļa un PSRS Mi­nis­tru pa­do­mes priekš­sē­dē­tā­ja pie­nā­ku­miem sa­ka­rā ar lie­lo ve­cu­mu un ve­se­lī­bas stā­vok­ļa pa­slik­ti­nā­ša­nos».

Cik lie­lā mē­rā tas sa­skan ar as­tro­lo­gu pro­gno­zēm? Vi­sai ma­zā, bet kaut ko uz­taus­tīt vi­ņi bi­ja spē­ju­ši. Iz­gā­zies nav Jo­han­ness Fē­lovs (Jo­han­nes Vehlow, 1890–1958) un «Laiks», kas 1954. ga­da 1. jan­vā­rī 6. lpp. at­stās­tī­ja vi­ņa pa­re­dzē­ju­mus par Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bu nu­pat aiz­sāk­ta­jā ga­dā. Bū­šot «ļo­ti di­na­mis­kas kus­tī­bas» – jā, kā nu bez tām; «ar dau­dziem ap­cie­ti­nā­ša­nu viļ­ņiem» – lai­kam pār­spī­lēts; «sa­dur­smes starp va­ras vī­riem bū­šot ļo­ti asas, kas at­ņem­šot tiem kat­ru vē­lē­ša­nos sa­asi­nāt at­tie­cī­bas ar rie­tu­miem» – ļo­ti la­bi pa­teikts. Nā­ka­ma­jā ga­dā lie­tu­vie­šu iz­cel­smes ASV gaiš­re­ģis Dā­vids Stur­ģis (5) bi­ja iz­cē­lies ar uz­ma­nī­bas pie­vēr­ša­nu Ņi­ki­tam Hruš­čo­vam, kurš vēl ne­bi­ja ofi­ci­āli ie­ņē­mis pir­mo vie­tu Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas va­do­ņu sa­rak­stā. «Hruš­čo­va ho­ro­sko­pu ap­tum­šo asi­nis un asa­ras,» D. Stur­ģi ci­tē­ja «Laiks» 1955. ga­da 9. mar­ta 8. lpp. Par 1956. ga­du at­tie­cī­bā uz PSRS «Laiks» 4. jan­vā­ra 7. lpp. ie­mi­nē­jās, ka pro­blē­mas va­rē­tu ras­ties vie­nam no ko­mu­nis­tu diž­vī­riem Vja­čes­la­vam Mo­lo­to­vam (1890–1986). Jā, var­būt tie­šām ta­jā ga­dā melns ka­ķis pār­skrē­ja vi­ņa ce­ļam ko­pā ar Ņi­ki­tu Hruš­čo­vu un ne uz­reiz, bet vē­lāk sa­nai­do­ja vī­rus, ku­ri pa abiem bi­ja no­vā­ku­ši Lav­ren­ti­ju Be­ri­ju (1899–1953) un Ge­or­gi­ju Ma­ļen­ko­vu (1901–1988) at­tie­cī­gi no dzī­ves vai ti­kai no ama­tiem. 1957. ga­da 5. jan­vā­rī «Laiks» 3. lpp. zvaig­žņu vār­dā de­va slik­tu zī­mi Ge­or­gi­ja Ma­ļen­ko­va no­mi­nā­la­jam pēc­te­cim, ar mar­ša­la ziz­li pa­go­di­nā­ta­jam Ni­ko­la­jam Bul­ga­ņi­nam (1895–1975), bet re­ālo pēc­te­ci Ņi­ki­tu Hruš­co­vu vis­pār ne­pa­ma­nī­ja. Tā­lāk, pro­tams, Ņi­ki­tu Hruš­čo­vu ne­mi­nēt ne­bi­ja ie­spē­jams, bet as­tro­lo­gi ma­la ga­du no ga­da vie­nu un to pa­šu:

-         «Hruš­čo­va ho­ro­sko­pā pa­rā­do­ties ti­pis­ka dik­ta­to­ra «nā­ves zvaig­zne»» («Laiks», 1958. ga­da 4. jan­vā­rī, 7. lpp.);

-         «Hruš­čo­vam de­be­su zī­mes so­lot pel­nī­tu ga­lu var­būt jau 1959. ga­dā» («Lat­vi­ja Ame­ri­kā», 1959. ga­da 14. jan­vā­rī, 3. lpp.), bet ja to­mēr ne uz­reiz, tad vis­maz līdz 1962. ga­da feb­ru­ārim «va­do­nī­ba Pad. Sa­vie­nī­bā būs pār­gā­ju­si ci­tu per­so­nu ro­kās» («Laiks», 1959. ga­da 28. jan­vā­rī, 7. lpp.);

-         as­tro­lo­gi «ne­re­dzot Hruš­čo­vu tur, kur tas ta­gad vēl at­ro­das» («Laiks», 1960. ga­da 9. jan­vā­rī, 6. lpp.);

-         «1962. ga­da bei­gās Ņi­ki­ta pār Pa­do­mi­ju vairs ne­val­dī­šot» («Lat­vi­ja Ame­ri­kā», 1962. ga­da 6. jan­vā­rī, 6. lpp.) – tā­tad «pie­dzī­vo­šot po­li­tis­ki ne­veik­smi» («Lat­vi­ja», 1962. ga­da 13. jan­vā­rī, 3. lpp.);

-         Hruš­čo­vam «gads la­bi ne­beig­sies» («Lat­vi­ja Ame­ri­kā», 1963. ga­da 9. jan­vā­rī, 6. lpp.);

-         «Hruš­čovs šo­gad ju­tī­šo­ties ap­drau­dēts» («Lat­vi­ja», 1964. ga­da 11. jan­vā­rī, 7. lpp.).

Lai nu kas bi­ja Ņi­ki­ta Hruš­čovs, bet ti­kai ne iz­ņē­mums, kurš vie­nī­gais iz­gā­za as­tro­lo­gu pro­gno­zes. 1965. ga­da 9. jan­vā­rī «Lat­vi­jā» 5. lpp. pa­rā­dī­jās ga­da sā­ku­mam tra­di­ci­onā­lais raksts «Tā vēs­ta zvaig­znes», ku­rā pie­so­līts valsts ap­vēr­sums PSRS: «Pēc ga­da ne­viens vairs ne­ru­nā­šot par Brež­ņe­vu, Ko­si­gi­nu, Sus­lo­vu», ku­ri īs­te­nī­bā li­ka par se­vi ru­nāt vēl ga­dus div­des­mit.

Par vis­iem pā­rē­jiem pa­sau­les po­li­tis­ka­jiem lī­de­riem pub­li­cē­tās as­tro­lo­ģis­kās pro­gno­zes pēc sa­vas (ne)pie­pil­dī­ša­nās ne ar ko ne­at­šķī­rās no pro­gno­zēm at­tie­cī­bā uz PSPS va­do­ņu vir­kni. Ja no tās šeit iz­celts Ņi­ki­ta Hruš­čovs, tad ne ma­zā­ku ie­vē­rī­bu pel­na vi­ņa glo­bā­lais pre­ti­nieks, ASV pre­zi­dents Džons Fic­dže­ralds Ke­ne­dijs (1917–1963). Ir ļo­ti jā­grib no­ti­cēt as­tro­lo­ģi­jai, lai at­tais­no­tu ap­gal­vo­ju­mu «Lai­ka» 1959. ga­da 30. de­cem­bra 6. lpp., ka nā­ka­ma­jā ga­dā šim cil­vē­kam «zvaig­žņu kon­ste­lā­ci­ja ne­esot lab­vē­lī­ga». Pa­tie­šām, vi­ņa ie­vē­lē­ša­na ap­rak­stī­ta­jā ga­dā par ASV 35. pre­zi­den­tu no­ti­ka zem ļau­nām zvaig­znēm, jo sa­va ama­ta dēļ viņš ti­ka no­slep­ka­vots 1963. ga­da 22. no­vem­brī. «Lat­vi­ja Ame­ri­kā» 1963. ga­da 9. jan­vā­ra 6. lpp. Ņi­ki­tam Hruš­čo­vam un Džo­nam Fi­dže­ral­dam Ke­ne­di­jam pie­pi­na Ķī­nas dik­ta­to­ru Ma­o Dze­du­nu (1893–1976): Ke­ne­di­ja iz­re­dzes «pār­dzī­vot Hruš­čo­vu un Ma­o ir vai­rāk ne­kā la­bas». Pro­gno­žu glāb­ša­nai jā­iz­man­to «Lai­ka» pub­li­kā­ci­ja Džo­na Fi­dže­ral­da Ke­ne­di­ja nā­ves ga­da 12. jan­vā­ra 5. lpp., ka «Ke­ne­di­ja zvaig­zne no­rie­tot un 1964. g. vi­ņam ne­esot iz­re­džu tikt ie­vē­lē­tam pre­zi­den­ta ama­tā»: Ke­ne­dijs gan iz­rā­dī­jās ne rie­to­ša, bet krī­to­ša zvaig­zne, to­ties mi­ru­šiem cil­vē­kiem pre­zi­den­ta vē­lē­ša­nās iz­re­džu nav ne­kā­du.

Šā stās­ta mo­rā­le ir as­tro­lo­ģi­jas pie­lī­dzi­nā­ša­na kar­tēm un plā­niem, kur uz­rā­dī­tas dār­gu­mu gla­bā­ša­nas vie­tas. Ne­veik­smes tikt līdz dār­gu­miem pēc avī­zēs pub­li­cē­tām kar­tēm ne­at­spē­ko pār­lie­cī­bu, ka kaut kur pa­sau­lē dār­gu­mi guļ un kāds par tiem zi­na. Ma­su sa­cel­ša­nās uz­va­ra ga­ran­tē, ka ma­sas sa­ņem no as­tro­lo­ģi­jas dārz­ko­pī­bas ka­len­dā­rus un tiem pie­lī­dzi­nā­mus, kat­ram cil­vē­kam at­se­viš­ķi vi­ņa dvē­se­les dār­za kop­ša­nai no­de­rī­gus pa­do­mus, kā­dus pub­li­cē «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja».