Kas notiek pasaules ekonomikā? Kā Ķīnas akciju tirgus sabrukums ietekmē Latviju? Kas bremzē strauju Latvijas ekonomisko attīstību, un kas jādara, lai šos šķēršļus novērstu? Vai Grieķijas parādu krīze ir atrisināta, un vai šai valstij arī turpmāk būtu jāpaliek eirozonā? Par šiem un citiem jautājumiem saruna ar ekonomistu, uzņēmuma Primex īpašnieku Jāni Ošleju.
– Nedēļa sākās ar «melno pirmdienu», kad pasaules finanšu tirgos notika akciju cenu katastrofāls kritums pēc tam, kad nobruka Ķīnas fondu tirgus. Vai šī nestabilitāte norāda uz vispārējās ekonomiskās krīzes iespējamību vai tā ir tikai kārtējā cenu korekcija?
– Esmu daudz domājis par Ķīnas ietekmi uz pasaules ekonomiku, un skaidrs, ka Ķīnas ekonomiskā izaugsme palēnināsies. Ķīna pēdējos gadus intensīvi ir uzturējusi ekonomikas izaugsmi, jo bankas aizdeva daudz naudas uzņēmumiem un privātpersonām dažādiem attīstības projektiem. Kopš 2008. gada kopējais parādu slogs Ķīnā ir pieaudzis vairakkārt. Šāds parādu sloga pieaugums nevar turpināties mūžīgi (to izbaudījām arī Latvijā), un pienāk brīdis, kad visiem sāk likties, ka šādus aizņemšanās tempus turpmāk vairs nevarēs uzturēt. Šis brīdis ir pienācis Ķīnā, un to redzam gan Šanhajas biržas indeksu kritumā, gan citos rādītājos. Tas nozīmē, ka Ķīnas izaugsmes ātrums noteikti samazināsies. Cik lielu iespaidu tas atstās uz pasaules ekonomiku, atkarīgs no tā, cik liels būs šis samazinājums.
– Šobrīd pārsvarā tiek runāts par pieauguma tempu samazinājumu, bet vai Ķīnai nedraud ne vien tempu samazinājums, bet vispārējs ekonomikas samazinājums? Atceros, arī Latvijā 2008. gada pirmajā pusē runāja par pieauguma tempu samazinājumu, bet realitātē piedzīvojām katastrofālu kritumu.
– Ķīnā atšķirībā no Latvijas banku sistēma ir pilnīgā valdības kontrolē. Ķīnas finanšu sistēma lielā mērā ir nodalīta no pārējās pasaules, un tur nedarbojas ārvalstu bankas kā Latvijā. Ķīnas valdībai ir iespējas stimulēt ekonomiku savas valūtas devalvācijas veidā, ko viņi intensīvi ir uzsākuši. Juaņa tiek devalvēta, lai veicinātu eksportu, un valdībai ir visas iespējas piedrukāt naudu, mazināt juaņas vērtību un devalvācijas rezultātā iegūto naudu ieguldīt infrastruktūras attīstībā, tādā veidā mēģinot nodrošināt tālāku ekonomikas izaugsmi. Problēma ir tā, ka Ķīnas pirmais solis bija privātās kreditēšanas stimulācija, taču šis resurss ir izsmelts, jo cilvēki jau ir aizņēmušies ļoti daudz. Viņi mēģinās stimulēt valdības ieguldījumus, bet arī tur milzīgi lielceļi un skaistas lidostas visur jau ir sabūvētas. Līdz ar to šajā krīzē viņiem neizdosies kā iepriekšējo krīžu laikos nodrošināt strauju ekonomikas attīstību. Ķīna bija vienīgā no lielajām valstīm, kas 2008. gada krīzes laikā spēja radīt jaunu pieprasījumu caur banku kredītiem, kuri nodrošināja nepārtrauktu ekonomikas pieaugumu ar ļoti lielu ātrumu. Šis laiks ir beidzies. Viņi ir izsmēluši savas acīmredzami vieglākās iespējas, bet, tā kā viņu naudas sistēma ir neatkarīga, viņiem vēl ir palikušas citas iespējas. Es domāju, ka, visticamāk, tas beigsies vienkārši ar ekonomikas pieaugumu tempu samazinājumu, nevis asu kritumu. No Ķīnas ir atkarīgas ļoti daudzas citas valstis, jo uz Ķīnas ekonomiku savu izaugsmi balsta, piemēram, Austrālija, kas Ķīnai piegādā izejvielas, un tā šo Ķīnas ekonomikas bremzēšanos sajutīs uz savas ādas. To sajutīs Vācijas iekārtu piegādātāji, to sajutīs ASV smagās tehnikas ražotāji un daudzas citas valstis.
– Un Latvija?
– Latvija to sajutīs netiešā veidā, jo uz Ķīnu mēs tik daudz neeksportējam, taču eksportējam uz tām valstīm, kuras savukārt daudz eksportē uz Ķīnu. Ķīna pēdējos gados ir bijis būtisks vilcējs visai pasaules ekonomikai, un, ja šī ekonomika samazina izaugsmes tempus, tad arī mums ir pamats uztraukumam.
– Jau sākušās runas, ka arī Latvijas budžets nepildās tā, kā gribētos, un nākamā gada budžetā jāatgriežas pie stingras taupīšanas un finansējuma samazināšanas vairākās pozīcijās. Lēš, ka IKP pieaugums šogad varētu būt nedaudz virs 2% un arī nākamgad šajās robežās. Kā vērtējat pašreizējo Latvijas ekonomisko stāvokli un nākotnes perspektīvas?
– Latvijā nav pietiekamā daudzumā investīciju, kas nodrošinātu stabilu ekonomikas izaugsmi. Ekonomikas izaugsme ir iespējama tikai tad, ja notiek investīcijas. Īpaši tas attiecas uz valstīm, kuras atrodas eirozonā un ir ar cieši sasaistītām valūtām. Laba, droša izaugsme ir tām valstīm, kurām ir investīcijas eksportējošās preču un pakalpojumu nozarēs. Tur šīs nozares attīstās, rada jaunas darba vietas, ienākumus, un arī valstis attīstās. Latvijā neredzu pienācīgu daudzumu šāda veida investīcijām. Mani tas uztrauc, un man šķiet, ka tas novedīs pie tā, ka ekonomiskas izaugsmes temps samazināsies un būs pavisam neliels.
– Kas ir iemesls tam, ka šīs investīcijas nenāk?
– Pasaulē nemaz tik daudz investīciju nenotiek. Tas attiecas arī uz Rietumiem, un cerēt, ka uz Latviju kaut kādu iemeslu dēļ tās nāks, nav pareizi. Mums pašiem jādomā, kādā veidā mēs paši sev nodrošinām šīs investīcijas.
– Tā tāda riņķa deja. Mums pašiem jānodrošina. Kādā veidā?
– Svarīgs uzsvērums ir tieši uz šo – mums pašiem. Tas nozīmē, ka nevis jācer uz ārvalstu investīcijām, bet pašiem kaut kādā veidā ir jāsaorganizē šīs investīcijas.
– Kādā veidā tas ir izdarāms?
– Pirmām kārtām ir nepieciešams finansējums, un pēc iespējas ātrāk ir jāorganizē attīstības banka vai attīstības institūcijas, kas nodrošinātu finansējumu šāda veida investīcijām. Es redzu visapkārt, ka idejas cilvēkiem ir un kaut kādi finansējuma avoti arī ir pieejami, piemēram, riska kapitāla fondi, tomēr to kopējais apjoms ir pārāk neliels. Arī investīciju skaits ir pārāk mazs. Mums pašiem noteikti būtu jānoorganizē finanšu institūcija, kura varētu ieguldīt rūpniecības attīstībā, lai nodrošinātu šīs darba vietas, tāpēc, ka šobrīd ir redzams – tās valstis, kuras nevar nodrošināt šāda veida finansējuma pieejamību un nespēj uzbūvēt efektīvu eksportējošu sektoru, stagnē un atpaliek. To mēs redzam eirozonā kā tādus negatīvus piemērus, un Latvijai nevajadzētu tiem sekot.
– Ir jau Latvijas attīstības finanšu institūcija Altum.
– Tas ir labi, ka tāda ir, bet tas ir daudz par maz. Tādām institūcijām kā Altum būtu nepieciešami daudz lielāki finanšu resursi.
– Latvijā uz jebkuru līdzīgu ierosinājumu atbilde ir vienkārša – nav naudas. Kur lai to ņem?
– Lielisks jautājums, bet, ja mēs neatradīsim naudu valsts budžetā vai nenovirzīsim no budžeta līdzekļus šim mērķim, tad mums noteikti nebūs tālākas attīstības. Tāpēc uzskatu, ka šis jautājums ir prioritārs. Mums ir prioritāri jādomā par to, kā mēs paši nodrošinām finansējumu attīstībai, jo ir redzams, ka komercbankas kopumā vēl arvien nepalielina savu kopējo kreditēšanas portfeli un neiegulda tik daudz eksporta nozaru attīstībā. Iespējams, tās uzskata, ka tas ir pārāk riskanti. Iespējams, tās grib samazināt savus kopējos kredītportfeļus, lai samazinātu savus riskus neskaidrajā situācijā, kāda izveidojusies pasaulē. Cilvēki ir piesardzīgi, un bankas, no sava skatu punkta, rīkojas pareizi. Savukārt no valstiskā skatu punkta – tas nozīmē, ka mēs kā valsts nenodrošinām pietiekami lielu investīciju apjomu.
– Vai tas nozīmē, ka mums būtu elastīgāk jāraugās uz valdības nosacījumu, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 1% no IKP?
– Mūsu valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 1%, ja šī nauda tiek iztērēta, lai izmaksātu, piemēram, lielākas algas vai pensijas. Tas būtu populisms un nepareizs risinājums tāpēc, ka tad šī nauda bez pēdām izzūd. Bet, ja mēs šo budžeta deficīta naudu izlietojam, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi ilgtermiņā; lai nodrošinātu ilgtspējīgus ienākumus no eksporta, tad šī nauda ir ļoti saprātīgi ieguldīta. Es absolūti atbalstu to, ka Latvijai būtu jāpalielina budžets deficīts līdz Māstrihtas kritēriju atļautajiem 3%, kur šie papildu 2% jānovirza, lai veidotu atbalstu finansējumam eksportējošām nozarēm.
– Grieķijas piemērs daudziem atsit vēlmi pat diskutēt par budžeta deficīta palielināšanu, kaut saprotu, ka runājat pavisam par cita rakstura naudas izlietojumu. Šobrīd Grieķijas parādu jautājums ir uz laiku atrisināts, trešā palīdzības programma ir iedarbināta, un viss nomierinājies. Vai uz ilgu laiku?
– Grieķijas jautājums nekādā veidā nav atrisināts. Ir pilnīgi skaidrs, ka Grieķijai kā valstij nepietiek ienākumu, lai nosegtu tos parādus, kuri ir izveidojušies un kuri tiek ņemti no jauna. Kā norādījis arī pats Grieķijas premjers Alekss Ciprs (un tāpēc tai piekrita), šī nav ilgtermiņā uzturama programma, un viņš jau zina tagad, ka tā netiks izpildīta. Tā netiks izpildīta tādā veidā, ka daļa no šiem parādiem Grieķijai tiks norakstīti. Politiķi vienkārši baidās pateikt, ka šie parādi ir jānoraksta.
– Vai tādā gadījumā arī Latvijai var iznākt kaut ko zaudēt?
– Ja ES ekonomika stagnēs kā līdz šim, tad es paredzu, ka ES politiķi baidīsies uzlikt tos parādus tiešā veidā dalībvalstīm. Nezinu, kā tas notiks, tā ir pilnīga spekulācija, bet es minētu, ka kaut kad vēlāk tiks izdomāts mehānisms, kā Eiropas Centrālā banka (ECB) kaut kā nodrukās šo naudu, tāpēc tiešā veidā Latvija nebūs zaudētāja. Netiešā veidā gan, jo naudas vērtība tiks atšķaidīta visiem. Daudzas dalībvalstis bija pret jebkādas naudas došanu grieķiem, un tās pierunāja tikai ar solījumiem, ka gan jau atradīs kādu maigāku risinājumu.
– Arī Latvijā skan balsis, kuras iesaka Grieķiju izmest no eirozonas – jo ātrāk, jo labāk.
– Vispirms es domāju, ka daudzām valstīm nemaz nebija jāiestājas eirozonā. Arī Latvijai, Grieķijai, Itālijai un citām valstīm ar vājākām ekonomikām. Ja reiz šīs valstis tomēr ir iestājušās, tad lielākas problēmas varētu rasties, ja tās sāktu mest laukā. Mēs jau varam izmest Grieķiju, jo ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tai nebūtu jābūt eirozonā un ārpus eirozonas tā daudz sekmīgāk spētu darboties, bet Grieķijai varētu sekot citas valstis. Tā pati Itālija, jo Itālijas ekonomikas izaugsme kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz mūsdienām ir identiska Grieķijai. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Grieķija vienu brīdi strauji auga un tad tikpat strauji krita. Itālija to pašu laiku lēnām stagnēja. Arī Itālijā ir augsts bezdarbs, stagnējoša ekonomika un nav mehānismu, kā šo ekonomiku atdzīvināt. Ja kādai valstij tiks atrasts risinājums, kas tai nodrošinās izaugsmi, tad tai sekos arī citas valstis. Sekos Itālija, noteikti sekos Portugāle, kuras ekonomika ne par gramu nav labākā fundamentālā stāvoklī.
– Labi, lai tie vārguļi stājās ārā, paliks stiprākie.
– Tās būs jukas, un tad, kad ir jukas, vienmēr nav labi. Man ir bail no šāda veida jukām. Protams, var teikt, ka eirozona nav uzbūvēta pareizi, bet to var pārveidot tā, lai eirozonas ekonomika aug visās tās dalībvalstīs. Primāri tā ir Vācijas atbildība, piekrist tam, ka eiro valūta paliek vājāka, un piekrist tam, ka eirozona sāk tieši stimulēt šīs vājākās valstis, drukājot naudu un to ieguldot attīstībā. Tas būtu ilgtspējīgi.
– ECB kvantitatīvās atslābināšanas programmas ietvaros jau tagad piedrukā naudu 60 miljardu eiro mēnesī.
– Jā, bet mani neapmierina tas, ka ECB piedrukā naudu, lai visi varētu sekmīgi norēķināties par iepriekšējiem parādiem, nevis lai radītu jaunu vērtību šajās valstīs. Kā tas notika Grieķijas gadījumā? Grieķi sākotnēji bija daudz parādā vācu un franču bankām. ECB aizdeva naudu Grieķijai, lai tā varētu norēķināties ar vācu un franču bankām. Lai to izdarītu Grieķija uzņēmās lielāku parādu slogu, lai samaksātu vācu un franču bankām savus sākotnējos parādus. Galarezultāts ir tāds, ka ECB ir piedrukājusi naudu, šī nauda kā parāds ir uzlikta Grieķijai, kuras parāds ir pieaudzis, un līdz ar to tā atrodas vēl sliktākā ekonomiskā situācijā. Vācu un franču bankām ir samaksāti sākotnējie parādi, bet nav radīta nekāda jauna vērtība. Grieķijā nav radīti nekādi jauni uzņēmumi, jaunas rūpnīcas, jaunas darba vietas. Ir vienīgi samaksāts bankām, kuras naudu gan ir saņēmušas, bet otrreiz vairs negulda naudu atpakaļ Grieķijā. Rezultātā visas kvantitatīvās mīkstināšanas programmas rezultātā grieķiem ir liels parāds, bankām ir samaksāti iepriekšējie parādi, bet nav nodrošināta ilgtspējīga izaugsme.
– Nupat ir pieņemts slavenais Junkera [attīstības] plāns. Vai var uzskatīt, ka ar to tiek izrādīta sapratne par to, ka nepieciešami arī ekonomiskās stimulēšanas pasākumi, ne tikai jāstabilizē finanšu sektors?
– Domāju, ka šīs izpratnes nav, lai gan Junkera plāns ir domāšana pareizajā virzienā. Junkera plānā tiek mēģināts veidot fondu, kas kalpotu kā drošības mehānisms ekonomikas stimulēšanai caur privātām investīcijām. Šī fonda nauda uzņemas lielāko risku, un privātais sektors var pielikt klāt, un ekonomika attīstās. Tiktāl viss ir pareizi un apsveicami. Nepareizi ir tas, ka Junkera plānā ļoti maz no šīs naudas ir jauna nauda. Viņi vienkārši atņēma naudu programmai Horizon 2020 un iedeva to Junkera plānam. Nocirtām naudu zinātnes attīstībai un pārvirzījām šim plānam. Agrāk šī pati nauda pa tiešo nonāca uzņēmumos jaunu tehnoloģiju atbalstam, tagad šī atbalsta vairs nav, un tas ir pieejams ar sarežģītāku mehānismu palīdzību. Tas ir nepareizi, jo bija nepieciešama papildus jauna nauda gan vienai, gan arī otrai programmai. Šobrīd no makroekonomiskā viedokļa nauda ir no vienas kabatas pārlikta citā kabatā, un es neredzu nekādu jaunumu šajā Junkera plānā.
– Kādā ekonomiskā cikla fāzē šobrīd atrodas Latvija?
– Nekad nekas neizkrīt cauri zemei, un pēc tā milzu kritiena, kas mums bija, ar laiku viss atgriežas atpakaļ. Domāju, ka Latvijas ekonomika turpinās augt. Tāpēc, ka mēs stipri nokritām, daudziem ir idejas, ko darīt, bet baidos, ka mūsu izaugsmes temps nebūs augsts, jo neredzu pienācīgas investīcijas.
